Foršie. Par izrādi „Noķer mani”

08/06/2015

Inga Gaile

Es esmu dzejniece, gribu būt režisore un man ir ļoti bail no kritikas. Parasti izlasu to ātri, ātri un tad ciešu mēnešiem līdz saprotu, kas ir racionālais kodols konkrētajā kritikā un ņemu to vērā. Vai arī neņemu. Agrāk kritikas vispār nelasīju, jo bija pārāk bail. Šķiet, esmu mazliet pieaugusi.

Domāju, ka objektīvas kritikas ietekme un jēga ir liela un ka kritiķim noteikti ir jābūt zinošākam nekā māksliniekam, bet vēl kas – viņam ir jābūt vēl vairāk mākslu mīlošam nekā māksliniekam pašam. Vai arī izcilai personībai. Vai cilvēkam, kurš velta savam darbam (šajā gadījumā kritikai) pietiekami daudz laika. Vai arī izcilai personībai, kas mīl mākslu un velta savam darbam pietiekami daudz laika. Kas ir gatava strādāt mākslas, harmonijas, sabiedrības nākotnes labuma vārdā un negūt tūlītēju piepildījumu, redzamu gandarījumu. Jo bieži taču mākslinieks par kritiku apvainosies, teiks, ka nav lasījis un nelasīs, teiks, ka kritiķi ir nerealizējušies mākslinieki vai varbūt, ka kritiķis kritikā sublimē savas personīgās dzīves problēmas un tml., iespējams, nekādu racionālo kodolu nesaskatīs, un kritiķa mēģinājums sakārtot mākslas darba mikrokosmosu paliks vien kritiķa paša prieks un acuraugs.

Kaut, protams, es personīgi uzskatu, ka nav “nekā vienkārša, nav nekā velta”.

Tomēr vairāk kritikas – recenzijas apņemos nerakstīt, jo neesmu tik izcila personība un līdz ar otrās meitas piedzimšanu man arī nav tik daudz laika. Viss šis ievads ir atvainošanās Kristīnei Vismanei. Turklāt es joprojām tikai miglaini nojaušu, ar ko atšķiras modernā deja, modernais balets un laikmetīgā horeogrāfija.

No Kristīnes iepriekšējiem darbiem esmu redzējusi “Stundas” (2012) – Kristīnes Vismanes, Evas Vancānes un Evitas Birules kopdarbs. Neesmu redzējusi „Kas ir Zeir” (2012) un “Interviju ar Madonnu” (2014). “Stundas” man ļoti patika. Man šķita, ka dejotājas stāsta katra savu stāstu un dara to dramatiski un ironiski. Šķita arī, ka katra varētu veidot izrādi, lai izstāstītu savu stāstu kārtīgi.

Uz izrādi “Noķer mani” (Ģertrūdes ielas teātrī) biju divas reizes. Vienu reizi ar septiņgadīgo meitu Alisi Lī, otru reizi ar piecus mēnešus veco Teodēziju. Alisei Lī izrāde patika – viņa saprata labāk par mani, kurš vecāks ir zēns, kurš meitene, un viņai patika beigu kopīgā ķereņu spēlēšana. Teodēzija neko neteica, bet vēroja uzmanīgi.

Ko saku es?

Es saku, ka Kristīne Vismane ir forša horeogrāfe. “Noķer mani” ir forša izrāde. Mums ir forši bērni, un, saprotot to, mēs varam paši atcerēties, ka esam forši cilvēki.

Izrādē nolasīju svarīgu vēstījumu: pievērs uzmanību savam bērnam, pavēro viņu, viņā ir tavs turpinājums, tava būtība. Tu vari kļūt par labāku – mierīgāku cilvēku, ja pavērosi savu bērnu ar VISU pieņemošu attieksmi, nevis ar attieksmi: ko mēs šai mazulī (tātad arī sevī) varētu uzlabot.

Jo, ja tu pieņemsi savu bērnu un nevis mēģināsi uzlabot, bet atkārtot, piemēram, viņa kustības, kādā mirklī tu sapratīsi, ka arī ar tevi viss ir kārtībā. Un varbūt apstāsies, lai padomātu, kas ir tās kustības, kuras tu veic dabiski un organiski, bet kuras – tās, ko tu veic, lai atbilstu kādam uzspiestam ideālam. Manuprāt, šī ir kolosāla izrāde tiem, kas tajā piedalās. Es ticu, ka tā ir devusi aktieriem un viņu bērniem – horeogrāfiem daudz laba.

Ļoti interesanti ir vērot pieaugušos, atkārtojot savu bērnu kustības, mīmiku. Brīnišķīgas ir mikroainas ar spaidermenu Lūkasu, šerpo Taisiju, kura kacinās, ar Taisiju, kura slido, Katrīnu, kura ir skulptūra, un daudzas citas ainas, kurās atklājas bērnu raksturi. Apvienojumā ar pieaugušā precīzo bērna kustības kopējumu, tas veido kaut ko īpašu un rada to virsslāni, kurš ļauj skatītājiem aizdomāties – varbūt ar mums, ar pieaugušajiem, arī nav nemaz tik ļauni – un atcerēties to, ka arī dzīve ir forša un tajā pietiek ar iespēju uzlīmēt sev uz rokas dzeltenu cenu zīmi un spēlēt spēli. Tas ir ļoti svarīgs vēstījums.

Iespējams, ka tagad ikviens, kas lasa šo recenziju gaida lielo BET. Nu, jā, un man tāds ir.

Bet izrādē, manuprāt, pietrūkst Kristīnes pašas redzējuma un viedokļa. Vai arī es neprotu to nolasīt. Manuprāt, izrādes neobligātums izriet tieši no tā, ka nav saprotams vēstītājs un nav saprotami noteikumi. Tā kā izrāde ir par bērniem, šajā gadījumā, iespējams, to var pieņemt par izrādes plusu, nevis mīnusu – bērniem viss ir spēle, spēle jau pati sevī ietver noteikumus, jo tā taču ir spēle. Ja tu spēlē spēli, tad tu pats it kā radi tos noteikumus. Tomēr, skatoties izrādi, nerodas sajūta, ka tā būtu apzināta Kristīnes izvēle: lai spēlētāji paši rada noteikumus. Jo, piemēram, kurš ievieto izrādē deju “country” mūzikas pavadībā? Kurš vispār izvēlās mūziku? Kādu lomu spēlē mūzikas autors un izpildītājs Rihards Lībietis? Jo viņam ir pat saspēle ar aktieriem.

Manuprāt, nav notikusi apzināta izvēle, kā strukturēt – organizēt materiālu stāstu. (Pieļauju mazu varbūtību, ka tas tomēr ir noticis un es vienkārši nemācēju to nolasīt.) Iespējams ir variants, ka to darba bērni – horeogrāfi, iespējams, ka materiālu organizē aktieri – vecāki, iespējams, ka to dara Kristīne – idejas autore un režisore. Manuprāt, šobrīd ir realizējies tāds starpvariants. Iespējams, ka šo situāciju ietekmējušas arī teātra mākslā valdošās vēsmas, kad režisora diktatora postenis ir apdraudēts sociuma demokrātisko straumju virpulī vai JRT veiksmīgā pieredze, kur katrs aktieris ir izrādes līdzautors.

Tomēr ir mirkļi, kad kļūst skaidrs, ka Kristīne ir izrādes autore – mūzikas izvēle, “country” deja, nojaušamā, bet līdz galam neskaidrā izrādes dramaturģija. Man šķiet, ka izrāde būtu tikai ieguvusi, ja Kristīne būtu stāstījusi savu stāstu, ja viņa būtu vai nu pati piedalījusies izrādē kā pieaugušais, kurš joprojām mēģina būt bērns vai mēģina pieaugt, vai arī nepiedalījusies izrādē, bet skaidrāk izstāstījusi savu stāstu – būtu bijusi lielāks diktators. Man šķiet, ka Kristīne varēja droši stāstīt savu stāstu, atrodot savu vietu šai dīvainajā situācijā, kur visi horeogrāfi ir bērni, bet viņa it kā vairs nav bērns. Kāds ir tas stāsts, to varētu noskaidrot, uzdodot sev jautājumu, kāpēc Kristīne vēlas veidot tieši šādu izrādi un tieši šobrīd.

Šobrīd man izrāde liek domāt ne tikai par to, cik forši ir bērni un, kā mums – pieaugušajiem labāk sevi pieņemt, skatoties uz saviem bērniem. Izrāde man liek domāt arī par varmācīgajām attiecībām starp režisoru un aktieriem, pieaugušo un bērniem. Es nezinu, vai tas bija izrādes mērķis. Vēl izrādē nojaušu tēmu par personības un pūļa attiecībām: šo stāstu tur var izlasīt, sekojot Lukasam (Iveta Vaivode). Varbūt tas bija stāsts, kuru gribējās stāstīt izrādes veidotājai. Pēc izrādes ir tāda neskaidra sajūta: kas tikko notika?

Vēl es domāju, ka būtu interesantāk sekot pieaugušajiem aktieriem, ja atmiņā vairāk būtu bērnu kustības. Tomēr tas (efektu paspilgtināšana) nebūtu nepieciešams, ja būtu skaidrāks stāsts.

Kad otro reizi skatījos izrādi, bija forši, ka izrādes beigās, kad bērni no skatītājiem pievienojas aktieriem spēlēt “ķerenes” (salkas, sunīšus), tad pieaugušie viens pēc otra nemanāmi pameta spēles laukumu, nobeigumā tur atstājot tikai bērnus.

Tai pašā laikā tas, cik lieliski ir strādāts ar kustībām, rada šīs izrādes vērtību – caur kustību horeogrāfiju pie skatītāja tieši nonāk vēstījums: cilvēki ir forši, jo viņiem ir tik forši bērni, un jo pieņemošāki mēs būsim pret sevi un saviem bērniem, jo labāk mums būs dzīvot.

Un tomēr, neskatoties uz manis minēto trūkumu (jo es tomēr domāju, ka tas ir trūkums – neskaidrība, kas stāsta lielo stāstu un par ko tas ir), izrāde noteikti ir izdevusies un jāredz. Tā liek domāt par bērnu un pieaugušo attiecībām un pieaugušo attieksmi pašiem pret sevi. Tā ļauj arī domāt par pūļa un personības attiecībām. Un izrāde ir apburoša – tādu to padara aktieri: Iveta Vaivode, Evita Bērziņa, Nauris Bērziņš, Anna Sīle, Viktorija Fomenko, Kate Āne. Tēliem ir raksturi, kuru atklāšanos un kustību horeogrāfiju vērot ir ļoti interesanti. Ir arī attiecības starp tēliem. Protams, jāpiemin izrādes horeogrāfi: Lukass Gronskis, Taīsija Timofejeva, Emīlija Āne, Oskars Štolde, Katrīna Sīle, Šarlote Bērziņa un Kristīne Vismane.

Nobeigumā gribu pateikt, ka varu tikai apbrīnot Kristīnes profesionālo horeogrāfa māku un varu apzināties, ka savukārt es savos pēdējos darbos teātrī esmu skaidri zinājusi, ko gribu pastāstīt, bet man ir pietrūcis amata prasmes. Tāpēc es vairāk nerakstīšu recenzijas, bet palasīšu grāmatiņas un pamācīšos.

Savukārt Kristīni gribu iedrošināt stāstīt savu stāstu ar savām lieliskajām horeogrāfes un dejotājas prasmēm.

Foto: Inga Plūme

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.