Šogad festivāls “Laiks dejot 2026” bija īpaši nozīmīgs. No vienas puses, tā vēsture aizsākās jau 1998. gadā, un šogad festivāls divdesmito reizi notika kā ikgadējs starptautisks pasākums. No otras puses, šogad festivāla programma kļuva par vienu no Latvijas laikmetīgās dejas nozares 30 gadu jubilejas svinību notikumiem. Šis konteksts dabiski noteica festivāla vadmotīvu – “Saikne”.

Iepriekšējos gados “Laiks dejot” programma tika veidota pēc skaidri definēta principa, kas reizē bija arī izrāžu atlases kritērijs. Piemēram, 2024. gadā uzmanības centrā bija Portugāles laikmetīgā deja, savukārt 2025. gadā festivāla vadmotīvs “Ģimene” pavēra ceļu unikālam formātam, kurā uz skatuves tika aicināti ne vien dejas profesionāļi, bet arī viņu tuvākie – bērni, māsas, brāļi, vecāki, partneri un draugi –, lai dejotu kopā. Šogad organizatori izvēlējās citu pieeju – priekšplānā nonāca nevis formālas atlases pazīmes, bet saturiski aspekti, kas rosināja domāt par kustību, emocijām un kopību dejā, vienlaikus iezīmējot dejas valodu kā daudzdimensionālu tiltu starp paaudzēm, personiskajām attiecībām, māksliniekiem un skatītājiem. Vadmotīva “Saikne” atvērtība kļuva par atslēgu festivāla programmas interpretācijai.

“Laiks dejot 2026” norisinājās no 6. līdz 16. jūnijam Rīgā, Stāmerienā, Valmierā un Daugavpilī, paplašinot festivāla saiknes gan ar institūcijām, gan ar auditorijām. Programma bija tik apjomīga, ka to pilnībā aptvert bija gandrīz neiespējami. Tāpēc šis raksts balstās tajās izrādēs un notikumos, kurus man bija iespēja pieredzēt klātienē.

6. jūnijā festivāls tika atklāts LKA Teātra mājā “Zirgu pasts” ar itāļu horeogrāfa Frančesko Skavetas un dejas kompānijas “Wee” izrādi “Un tomēr”, kas tapusi sadarbībā ar zviedru komponistu Henriku Olsonu. Frančesko Skaveta ir viens no spilgtākajiem Eiropas laikmetīgās dejas māksliniekiem, kura radošā darbība jau daudzus gadus saistīta ar starptautiskiem sadarbības projektiem.

8. jūnijā “Hanzas peronā” atgriezās “Tornado” – laikmetīgās dejas, mūzikas un gaismas performance, kas jau pirms vairākiem gadiem kļuva par neatņemamu festivāla “Laiks dejot” sastāvdaļu, kad horeogrāfi Olga Žitluhina un Valērijs Oļehno kopā ar mūziķiem Juri Kaukuli un Lieni Dobičinu, kā arī gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu radīja darba ieceri, kas vēlāk izauga par četru stundu notikumu. Idejas pamatā bija vairāki konceptuāli risinājumi, kas katru reizi atkārtojās, tomēr atstāja telpu izpildītāju improvizācijām.

Gadu no gada Olgai Žitluhinai izdevies pulcēt izcilu dalībnieku sastāvu – laikmetīgās dejas aizsācējus, vairāku paaudžu dejotājus kopā ar viņu bērniem, nesenos absolventus un pašreizējos studentus laikmetīgās dejas izglītības programmās, kā arī viņu pasniedzējus. Performancē kopumā piedalījās ap simts dalībnieku – šāds mērogs Latvijas laikmetīgās dejas vidē joprojām ir unikāls. Šim fenomenam notikt ļauj gan tā horeogrāfiskā iecere, gan laikmetīgās dejas kopiena, kas veidojusies vairāku paaudžu laikā un kuras dalībniekus vieno kopīga profesionālā pieredze.

2026. gada “Tornado” versija ieguva nosaukumu “Tornado Infinity”. Ja iepriekšējās versijās kustība organizējās ap vienu centru, tad šoreiz tās trajektorija atkārtoja bezgalības zīmi, veidojot divus pievilkšanās centrus. Līdzās Latvijas dejotājiem performancē piedalījās arī festivāla ārvalstu viesi, savukārt par īpašajiem ciemiņiem šogad kļuva LKA tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas” un Rūta un Valdis Muktupāveli, kuri muzicēja performances trešajā un ceturtajā daļā.

“Tornado” sastāvēja no četrām sekvencēm, kas pakāpeniski pārgāja cita citā. Skatītāji varēja iegādāties biļeti uz jebkuru no tām, jo performance bija veidota tā, lai katra daļa kļūtu par patstāvīgu māksliniecisku klātbūtnes pieredzi. Varbūt tieši tādēļ katram skatītājam veidojās savs “Tornado”. Atrodoties publikas zonā, nebija iespējams aptvert visu notiekošo: redzeslokā nonāca tikai atsevišķi fragmenti, konkrēti ķermeņi, īslaicīgas sastapšanās un kustības nogriežņi. Gluži kā dzīvē, arī šeit bija iespējams uztvert tikai vienu brīdi un vienu realitātes rakursu. Pat ja darbība norisinājās pa apli, šeit atkārtojums nekad nebija precīza kopija.

Lai sajustu “Tornado” spēku, skatītājam nebija nepieciešams analītisks skatījums – performance uzreiz ievilka sevī. Taču, lai pamanītu, cik sarežģīti tā uzbūvēta, bija vajadzīga cita veida uzmanība, un skatiens sāka pieķerties detaļām un saspēlēm starp kustību, skaņu, gaismu un kostīmiem. Mūziķi un gaismas mākslinieki fiziski un metaforiski atradās pašā telpas centrā, kļūstot par performances sirdi un nosakot tās ritmu, kas brīžiem kļuva kustīgs, brīžiem – lēns un telpā izšķīstošs. Skatītāji un dejotāji nepārtraukti izjuta impulsus, plūdumu un noskaņu maiņas, kas noteica kustības ritējumu.

“Tornado Infinity” kļuva par vienu no precīzākajiem festivāla vadmotīva iemiesojumiem. Ne tikai tāpēc, ka vienā performancē sastapās vairāku paaudžu dejotāji, studenti, pedagogi un festivāla viesi. Un ne tikai tāpēc, ka mūzika, gaisma un kustība šeit darbojās kā līdzvērtīgi partneri. Visbūtiskākā saikne radās starp cilvēku un pasauli. “Tornado” atklāja pasauli kā nepārtrauktu plūsmu – vienlaikus mainīgu, daudzbalsīgu un vienmēr lielāku par mūsu skatienu.

Nākamajā dienā – 9. jūnijā – festivāls “Laiks dejot” pārcēlās uz Rīgas Laikmetīgās mākslas telpu, kur skatītājiem tika piedāvāti trīs LKA laikmetīgās dejas mākslas programmas 2. kursa studentu horeogrāfiskie darbi. Tie tika rādīti galerijas telpā, kur bija eksponēti laikmetīgās fotogrāfijas un videomākslas darbi. Tāpēc horeogrāfija uzreiz iesaistījās dialogā ar vizuālo vidi, un saikne starp ķermeni, attēlu un telpu kļuva par daļu no skatītāja pieredzes.

Tomēr ar to iespējamās saiknes nebeidzās. Visi trīs iestudējumi tapa, iedvesmojoties no renesanses un baroka glezniecības vai tēlniecības darbiem. Skatītājam tā kļuva par sava veida intelektuālu spēli – meklēt saiknes starp vēsturisko mākslas darbu, laikmetīgo horeogrāfiju un to, kā sākotnējais vizuālais tēls pārtapis patstāvīgā plastiskā izteikumā. Būtiski, ka neviens no studentiem nemēģināja burtiski “iztēlot” gleznu vai skulptūru laikmetīgās dejas valodā. Gluži pretēji – katrs izvēlējās savu dialoga veidu ar iedvesmas avotu.

Samantas Rakovskas darbā “Cits horizonts”, ko izpildīja Normunds Purvinskis un kas tapis, iedvesmojoties no Džovanni da Boloņas skulptūras “Tritons”, gandrīz fiziski sajūtama kļuva saplūšana ar ūdens stihiju. Patrīcijas Šteinbrikas darbā “Satvars”, ko dejoja Elizabete Ļaksa un Marta Elizabete Mulareka un kura iedvesmas avots bija Hendrika Jansa ter Brīgena glezna “Ēzavs pārdod savu pirmdzimtību”, priekšplānā izvirzījās nevis Bībeles sižets, bet savstarpēja balsta un otra noturēšanas meklējumi. Savukārt Beātes Ēķes darbā “Iestudēts nenotikums”, ko autore izpildīja kopā ar Niolu Osi, par centrālo skatuves tēlu kļuva ķēdīte no Pjero di Kozimo gleznotā Simonetas Vespuči portreta – detaļa, kas pārtapa mūsdienīgās pārdomās par sievišķības transformāciju.

10. jūnijā festivāls turpinājās mākslas centrā “Noass” – gan iekštelpās, gan uz skatuves Daugavas krastā. Programmā bija vairākas aptuveni pusstundu garas izrādes, kas katra savā veidā pētīja cilvēku attiecības, sabiedrības normas un to robežas.

Vakara sākumā tika parādīts fragments no Anastasijas Čornajas darba “Savijušies”. Tajā divi izpildītāji – Poļina Filippova un Mārtiņš Emīls Aržanovskis – caur kustību veidoja attiecību modeļus, izmantojot lielu melnu ovālu galdu kā patvērumu, šķērsli un sadarbības instrumentu. Tikpat nozīmīgs bija kostīmu risinājums. Abu izpildītāju gandrīz identiskais vizuālais tēls apzināti bija attālināts no tradicionālām dzimuma pazīmēm un ļāva skatītāja uzmanību koncentrēt uz pašu attiecību mehānismu. Horeogrāfijā parādījās atpazīstami romantiskas tuvības kodi – kopīga slēpšanās, balstīšana, fizisks kontakts un telpas dalīšana. Taču šie žesti darbojās kā kultūras zīmes, kurām emocionālo saturu katrs skatītājs piešķīra pats.

Nākamajā izrādē “Sapņotāji” horeogrāfes Ksenija Simanova un Arina Buboviča dejas valodā pārtulkoja iespaidus par Bernardo Bertoluči tāda paša nosaukuma filmu. Sarunā Arina Buboviča atzina, ka viņas galvenais impulss bija veids, kā filmā varoņu savstarpējās attiecības tika atklātas caur ķermeņa plastiku, savukārt Kseniju Simanovu visvairāk saistīja tēma par neiespējamību izdarīt izvēli bez sāpēm. Izrādē bija saglabātas trīs atsauces uz filmas “Sapņotāji” muziku, trīs galveno varoņu attiecību modelis un tuvības sajūta, ko iemiesoja dejotāji Alīna Mihailova, Gints Dancītis un Nauris Strautnieks. Taču skatuves darbība drīz sāka attīstīties pēc saviem likumiem. Nosacītie kostīmi un apzināti nekinematogrāfiskā estētika radīja distanci starp filmu un skatuves darbu. Izrāde saglabāja naratīva struktūru – skatītājs bez grūtībām uztvēra galveno varoņu attiecību dinamiku. Tomēr stāsts tika veidots nevis ar secīgu notikumu izklāstu, bet gan caur plastiskiem tēliem.

Divi Ungārijas mākslinieki – horeogrāfe Marta Ladzjanska un saksofonists Žolts Varga – turpināja vakaru ar darbu “Svinēšana. Rituāls. Ekstāze”. Tā bija kustības izpēte, ko iedvesmoja mākslinieka Ādama Ellenbahera darinātās maskas no rupjas baltas virves. Savai performancei horeogrāfe izvēlējās četras maskas, kas atveidoja ekstātiska mirkļa nospiedumus. Viņa iegrima masku estētikā, ļaujot vērot, kā mākslinieciskais tēls pakāpeniski izauga no pavisam vienkārša materiāla. Katra maska mainīja ķermeņa stāju, elpu un kustību, savukārt saksofona dzīvā improvizācija un gaismas maiņa radīja spriedzi un veidoja dialogu starp ķermeni, skaņu un gaismu. Darbs uzdeva jautājumus par cilvēka saikni ar kultūras rituāliem, par ikdienišķa priekšmeta pārtapšanu simbolā un ķermeņa un maskas attiecībām, kurās maska uz brīdi kļuva par citu identitāti.

Kā nākamā šajā vakarā bija skatāma izrāde “Netraucēt”, ko bija veidojušas četras horeogrāfes – Ksenija Simanova, Alīna Mihailova, Arina Buboviča un Glorija Špisa – sešiem saviem kolēģiem: Gintam Dancītim, Ruslanam Kurlovičam, Imantam Ilgažam, Mārtiņam Emīlam Aržanovskim, Naurim Strautniekam un Normundam Purvinskim. Caur humoru un grotesku izrāde pētīja vīriešu savstarpējās attiecības, pašvērtējumu, neapzinātu konkurenci un sociālo lomu maiņu. Kustību valoda balansēja starp ikdienas uzvedības žestiem un pārspīlējumu, ļaujot skatītājam pašam veidot notiekošā interpretāciju.

Jau pats nosaukums “Netraucēt” bija ironisks. Tas solīja privātās telpas neaizskaramību, taču visa izrādes dramaturģija balstījās uz šīs robežas pakāpenisku nojaukšanu – dejotāji tuvojās skatītājiem, meklēja acu kontaktu, izraudzījās sev sarunas partnerus skatītāju vidū, flirtēja, provocēja un iesaistīja publiku kopīgā spēlē. Īpaši precīzi darbojās kontrasts starp izpildītāju pilnīgi nopietnajām sejām un skatītāju smiekliem. Tieši dejotāju atturība neļāva izrādei pārvērsties farsā. Tā nevis reproducēja noteiktus uzvedības modeļus, bet pētīja, cik lielā mērā mūsu priekšstatus par pievilcību, konkurenci un pašapliecināšanos nosaka kultūras klišejas. Izrāde parādīja, ka saikne starp māksliniekiem un skatītājiem vienmēr ir abpusējs process un ka arī skatītājs nekad nav pilnīgi neitrāls vērotājs.

Vakaru mākslas centrā “Noass” noslēdza Indreka Kornela un Katrīnas Stepiņas izrāde “Atgriezties/atgūties”. Latvijas un Igaunijas mākslinieku kopdarbs tapa ilgākā radošā procesā rezidencēs Indijā, Igaunijā un Latvijā. Izrādes pamatā bija atgriešanās sākumpunktā princips, kurā atcerēšanās kļuva par kustības un savstarpējās klātbūtnes procesu.

13. jūnijā festivāla notikumi norisinājās vienlaikus Stāmerienā un Daugavpilī, bet 14. jūnijā – Valmierā un Rīgā. Es devos uz NMV Emīla Dārziņa koncertzāli, kur notika horeogrāfes Rūtas Pūces laikmetīgās dejas izrāde “Simts vientulības”, kas tika veidota sadarbībā ar Rīgas Baleta skolas Laikmetīgās dejas nodaļas otrā kursa audzēkņiem.

Iedvesmojoties no Gabriela Garsijas Markesa romāna “Simts vientulības gadu”, izrāde pievērsās vientulībai kā vienam no cilvēka eksistences pamatstāvokļiem. Izrādes sākumā uz skatuves parādījās savijušos ķermeņu kopums, kas vairāk atgādināja vienotu organismu nekā atsevišķu cilvēku grupu. Tikai pakāpeniski no šīs masas sāka izdalīties atsevišķi dejotāji, taču autonomija nekad nekļuva galīga – katrs uz brīdi ieguva savu kustības trajektoriju un atkal atgriezās kopējā struktūrā, jo kolektīvais ķermenis saglabāja spēcīgu gravitāciju.

Šī izrāde piedāvāja smalku skatījumu uz attiecībām starp personības autonomiju un piederību kopienai. Tā pētīja pāreju starp abiem stāvokļiem un to, kas ļauj kopienai pastāvēt. Izrādes kulmināciju iezīmēja brīdis, kurā kustībai pievienojās balss. Dziesmas tekstā “es”, kas runāja par personisku ievainojamību, bailēm un šaubām, pārtapa par “mēs”. Vienlaikus kolektīvais ķermenis, kas līdz tam funkcionēja kā organiska kustību sistēma, pārtapa kopienā. Šī dramaturģiskā pāreja no “es” uz “mēs” kļuva par vienu no izrādes saturiskajiem akcentiem – individuālā pieredze nekļuva kopīga tāpēc, ka visi piedzīvoja vienu un to pašu, bet tādēļ, ka katrs atpazina otra ievainojamību.

Festivāls noslēdzās turpat, kur bija sācies, – LKA Teātra mājā “Zirgu pasts”. 16. jūnijā šeit tika izrādīta Elīnas un Dmitrija Gaitjukeviču izrāde “Metamorfoze”. Darbs tapa kopā ar LKA laikmetīgās dejas mākslas programmas 2. kursa studentiem, iedvesmojoties no molekulārās mijiedarbības – spēkiem, kas satuvina, attālina, savij un nepārtraukti pārveido attiecības starp atsevišķiem elementiem.

Izrāde sākās ar pirmās dejotājas ierašanos tukšā telpā, kontrgaismas iezīmētā siluetā. Viņai pievienojās otra dejotāja, tad trešā. Kamēr uz skatuves atradās vēl ierobežots dejotāju skaits, sistēma šķita pārskatāma, prognozējama un līdzsvarojama, taču katrs nākamais dalībnieks būtiski sarežģīja savstarpējo attiecību tīklu. Šeit atklājās Elīnas un Dmitrija Gaitjukeviču spēja radīt ļoti daudzslāņainu horeogrāfisku kompozīciju, kurā katram izpildītājam bija sava kustību partitūra, bet visas individuālās līnijas saplūda vienotā, precīzi organizētā kopainā. Atsevišķos brīžos kustību raksti negaidīti atgādināja molekulāras struktūras, hromosomas vai ģenētiskas ķēdes, ļaujot horeogrāfijai pašai kļūt par metaforu nepārtrauktam pārvērtību un savstarpējās ietekmes procesam.

Atmiņā īpaši palikusi epizode, kurā dejotāji cenšas noturēt cits citu, neļaujot otram pazust. Šīs daudzās partnerības atgādināja variācijas par pietà motīvu – izmisīgu mēģinājumu saglabāt saikni brīdī, kad tā jau sāk izirt. Finālā izpildītāji izveidoja grupu, kas raisīja asociācijas ar kopīgu fotogrāfiju. Sākumā skatītājs pamanīja vienīgi sejas izteiksmju maiņu, taču emociju eskalācijas process pakāpeniski pārņēma ķermeņus pilnībā un izjauca kopīgo kompozīciju, līdz emocionālā spriedze galīgi sarāva saiknes starp dejotājiem.

“Metamorfoze” veidoja savdabīgu dialogu ar citām festivālā redzētajām izrādēm. Vispirms šo darbu varēja uztvert kā sava veida spoguļattēlu horeogrāfes Rūtas Pūces pārdomām izrādē “Simts vientulības”. Ja Rūtas Pūces izrādē kustība risinājās no vienotas kopības uz īslaicīgu individualizāciju un atgriešanos kolektīvā, tad Elīna un Dmitrijs Gaitjukeviči piedāvāja pretēju trajektoriju. Viņu izrāde sākās ar atsevišķiem tēliem, izveda skatītāju cauri arvien sarežģītākam savstarpējo attiecību tīklam un noslēgumā atkal atgriezās pie individuāliem tēliem.

Vienlaikus “Metamorfoze” sasaucās arī ar “Hanzas peronā” notikušo “Tornado”, kur cilvēku savstarpējās saiknes nepārtraukti dzima, pārveidojās un izzuda. Tomēr abu darbu radīšanas principi bija būtiski atšķirīgi. “Tornado” balstījās improvizācijā, kurā attiecības starp dalībniekiem veidojās konkrētā brīdī un nevarēja tikt atkārtotas. Savukārt “Metamorfoze” bija precīzi izstrādāta un rūpīgi iestudēta horeogrāfiska kompozīcija. Tāpēc nebūs pārspīlēti teikt, ka skatītāji “Zirgu pastā” un skatītāji, kuri redzēja “Metamorfozi” Daugavpilī dažas dienas pirms tam, piedzīvoja līdzīgu iespaidu.

Ar “Metamorfozi” festivāls noslēdzās, taču saruna par saiknēm, ko šajās deviņās dienās rosināja laikmetīgā deja, noteikti vēl nav beigusies. Atliek vien gaidīt, kādu pieredzi festivāls “Laiks dejot” piedāvās saviem skatītājiem nākamajā vasarā.

Titulfoto: Skats no izrādes “Svinēšana. Rituāls. Ekstāze”. Foto: Jūlija Žitluhina

*Tatjana Meļehova studējusi dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijā un Teātra un mūzikas augstskolā Hamburgā. Darbojas laikmetīgās dejas dramaturģijas un pētniecības jomā.