Dita Eglīte

Pretstatā dāņu dejas personīgajiem stāstiem daudz abstraktākās kategorijās mūžīgās tēmas risina Tatjanas Baganovas dejas teātris „Provinciālās dejas” ar izrādēm „Kāziņas” un „Apburtā Princese”. Gandrīz perfekti realizēta horeogrāfes radītā kustību partitūra un nevainojams ir abu uzvedumu vizuālais ietērps, gaismas ieskaitot. „Kāziņās” kailie un labi trenētie vīriešu torsi gan raisa asociācijas ar Viktjuka teātri, bet sarkanās krāsas akcenti un plandošie, apjomīgie vīriešu kostīmi – arī ar Japānu. Tomēr vēl lielāku atmosfēras jaudu, atskaņojot Igora Stravinska partitūru, rada dzīvā mūziķu un Lietuvas Valsts kora „Viļņa” klātbūtne. Daudz enerģisku kustību kontrastā tipināšanai ar saspringtu ķermeņa augšdaļu, sinhrons ansambļa dejojums un atsevišķas solo epizodes galvenajiem „kāziniekiem”, dažādas smalkas detaļas (svecītes, rituāla mazgāšanās u.c.)… Tomēr šķietami pašpietiekami, pārāk simboliski un abstrakti, lai pieņemtu, ka šis lielais „troksnis” ir arī kādā sakarā ar manu pasauli.

Līdzīgā zemapziņas tumsā plosās arī „Apburtās princeses” varoņi. Kā oriģināli risinātu motīvu saredzu pasakas galminieku transformāciju bezdzimuma un bezgribas paukotājos. Arī šajā uzvedumā dejotāji/ cilvēki ir bez sejām (tās nomaskētas aiz lupatām, grima vai paukotāju maskām). Toties atsegti vīriešu smukie dupsīši (baleta vīriešu bandāžas jostas uz miesaskrāsas triko). Puskrēslas gaisma, nervozā atmosfēra ar dejotāju nemitīgo pārvietošanos starp kulisēm un  pelēkā (pārējie dejotāji ir tērpti baltā) kostīmā salīdzinoši nedaudz korpulentā garmatainā dejotāja noburto pasaku mežu rāda kā drausmīgu murgu. Varu iztēloties, ka uz skatuves redzamais ir tas, ko piedzīvo apburtā princese. Taču to, ka stāsts ir par „princesi”, atminos tikai izrādes otrajā daļā, kad viens no dejotajiem ņirdzīgi groteskā intonācijā uzsāk pašas pasakas stāstu.

Arī šī izrāde pilna ar dažādām detaļām un sirreāloiem atribūtiem. Ja vāveres riteņa jeb dzirnavu konstrukcija tiek iesaistīta darbībā pat vairakkārt un tajā tiek iesprostota princese, tad skatuves priekšplānā izstumtais tornis pēc brīža vienkārši tiek iestumts atpakaļ kulisēs. Fonā ļoti efektīgi pāris reižu nolīst „lietus”. Baisa nolemtība iemiesota idejā visas „pilnvaras” atdodot ļaunajai burvei Karabosai. Viņa, ieslēpusies futūristiskajā žogakleitā gan finālā zemē nomet baltu padošanās drāniņu, taču tas nekādas cerības uz gaišākas nākotnes iespējamību tomēr nevieš.