Dita Eglīte

Pārpublicēts no: „Mūzikas Saule”, 2012, Nr. 5,  24. – 25. lpp.

Latvijas Nacionālās operas baleta diriģenta Farhada Stades mākslinieciskās saknes ir ieaustas mūsu pašu Operas mājā, jo te savulaik strādājuši gan viņa vecāki, gan vecvecāki. Savukārt Farhada mammas dzimtas saknes meklējamas Turkmenistānā, kur pavadīti dzīves pirmie gadi. Uz jautājumu, vai īpašais vārds – Farhads, kas ir sava veida Dienvidu pasaules mantojums, Rīga dzimušajam māksliniekam dzīvē vairāk palīdzējis vai traucējis, viņš atbild strupi: „katram kokam ir divi gali… vismaz”. Patiesībā Farhads šādi gatavs atbildēt uz daudziem jautājumiem. Un tā ir praksē iegūta dzīves pieredze – atrodoties starp baletu un orķestri, tieši viņš kā neviens cits zina, ka uz jebko šajā pasaulē iespējams skatīties no dažādiem rakursiem. No orķestra bedres skatoties būs viena taisnība, bet no skatuves – cita.

Kādi bija apstākļi, kuros kļuvāt tieši par baleta diriģentu?

Ap deviņdesmito gadu vidu diriģents Aleksandrs Viļumanis mani uzaicināja par savu asistentu. Tas bija neilgi pirms atjaunotās mājas atvēršanas. Viņš mani pamanīja kāda koncerta mēģinājumā, un uzrunāja. Biju viņa asistents pusotru gadu, kas nozīmēja asistenta darbu operu mēģinājumos.

Mana pirmā baleta izrāde bija Ivana Morozova balets bērniem „Dr. Aikāsāp”, kam sekoja „Kamēliju dāma” – vienīgā izrāde, kur esmu strādājis kopā ar Zitu Errs. Un tad bija „Dons Kihots”, kur es „nokurināju” līdz mīnusiem visu handikapu, kas man bija gan orķestra, gan baleta acīs. Šī izrāde (tāpat kā „Žizele”) ir baleta bel canto, un to diriģēt var tikai divējādi: ideālais variants – diriģents perfekti pārzina izrādi un to vada, otrs –  jāiemācās no ieraksta viss materiāls un jānospēlē precīzi tā kā ierakstā, bet bez izpratnes, kāpēc tas tā ir. Otrs variants ir diezgan riskants, jo diriģents, orķestris un balets – visi ir dzīvi cilvēki, un divas vienādas izrādes parasti nesanāk. Es varu būt tikai pateicīgs gan orķestrim, gan baleta solistiem, ka viņi toreiz izturēja manus meklējumus.

Patiesībā baleta diriģēšana ir visai smaga niša. Un šaura. Tajā visā vienkārši pamazām vajag jūgties iekšā… Jo baleta diriģēšanu nekur nemāca!

Bet operas diriģēšanu māca?…

Mūzikas augstskolās ir specialitāte, ko sauc „Operas un simfoniskā orķestra diriģents”. Nav tādas atsevišķas specialitātes  – „simfoniskais diriģents”. Ir arī ieskats baletu diriģēšanā, bet tas aprobežojas ar mūzikas materiāla apguvi. Baleta diriģēšanu padziļināti nemāca tāpēc, ka… nevar īsti iemācīt bez baleta. Pašam jāmācās. Baleta diriģēšanu var apgūt tikai, diriģentam esot kopā ar baletu. Jā, ir iespējams iedot studentam kādas vadlīnijas. Arī es esmu no citiem baleta diriģentiem daudz ko mācījies. Taču, pirmkārt, neskaitot muzikālā materiāla zināšanu, pilnīgi perfekti ir jāzina un jāsaprot klasiskā deja, klasiskā baleta struktūra, baleta kustība… Baleta kustības gan nav jāzina obligāti tādā līmenī kā pašiem dejotājiem. Bet šīm zināšanām jābūt tādām, lai diriģents par tām būtu absolūti pārliecināts. Un to nevar iemācīties, ja to neredz ikdienā, praksē. Tu jau vari citam diriģentam pateikt – iemācies mūziku un tad tur tajā un tajā vietā uz skatuves baletā būs tas, tas, tas. Bet, ja diriģents nav redzējis, kā tas reāli dzīvē notiek?…

Vai tas nozīmē, ka diriģentam jāizjūt klasiskā baleta deja?

Ar izjušanu tur nepietiks, vienkārši ir lietas, kas jāzina!

Modernākos baletos jau viss tomēr ne vienmēr ir tik skaidri būvēts…

Nē, „normālā” modernā baletā arī viss balstās uz skaidriem, noteiktiem baleta pamatiem. Un tie ir jāzina. Un, ja jums liekas, ka gan klasiskā, gan modernā baletā kaut kur kaut kas neiet kopā un laikā, nav sinhroni un tamlīdzīgi, tad vai nu horeogrāfs neveiksmīgi kādu vietu palaidis garām, vai dejotajam nav sanācis, vai arī diriģentam kaut kas nav izdevies īstajā laikā vai tempā. Tikai trīs varianti. Jo arī modernais balets lielā mērā balstās uz klasiskā baleta bāzes.

Ja baleta diriģēšana ir tik sarežģīta, varētu domāt, ka mūsdienās taču varētu iztikt ar kvalitatīviem ierakstiem?…

Jūs būtu ar mieru nākt tad uz baletu? Skatīties baletu un Čaikovski klausīties ierakstā?….

Nē!…

Sanāk, ka diriģenti izvairās un baidās no iespējas apgūt baleta diriģēšanas skolu?

Protams! Daudzi ir kategoriski atteikušies to darīt. Es gan arī saprotu, kāpēc tas tā ir – jāiegulda ilgstošs darbs, līdz pilnvērtīgi (bez nevajadzīga stresa gan sev, gan pārējiem māksliniekiem) iespējams vadīt izrādi. Ir tiešām daudz labu un izcilu diriģentu, no kuriem gaida tikai to vislabāko, tāpēc jāsaprot, ka viņi nevar tik daudz laika ieguldīt vienā jomā, upurējot citus, sev piemērotākus darbus. Tai pat laikā daudzi, ļoti ievērojami diriģenti vēlas diriģēt un arī diriģē baletus – Valerijs Gergijevs Marijas teātrī, Daniels Barenboims Berlīnē. Mstislavs Rostropovičs pie mums LNO diriģēja neaizmirstamu Prokofjeva baletu „Romeo un Džuljeta”.

Tomēr daudzos gadījumos izvairīšanās notiek tādēļ, ka nav izpratnes par šo mākslu. Neizprotot mākslu, diriģents nav gatavs kompromisiem. Salīdzinājumā – tas būtu pateikt: es to svešvalodu nemāku,un tāpēc netaisos ar tevi tajā sarunāties, un kāpēc gan man to vajadzētu darīt… Sanāk gandrīz vai lielīšanās ar to, ka tu nemāki vienu svešvalodu.

Tāpēc zināt baletu, baleta valodu, diriģentam ir kā vēl viena svešvaloda. Saprast, ar to strādāt, un tajā brīdī, kad zini – vari tajā komunicēt. Līdz brīdim, kamēr to valodu nezini, varbūt arī šķiet – „tas ir zem mana goda”.

Šī „svešvaloda” ir diezgan sarežģīta, turklāt liek pakļauties. Kaut gan jebkurš diriģents, strādājot ar operas solistiem, zināmā mērā pakļaujas arī solistam. Mijiedarbība un sadarbība būs nepieciešama vienmēr. Kāpēc esam gatavi komunicēt, sadarboties un mijiedarboties savas mākslas robežās (t. i .mūzikas), bet neesam gatavi to pašu darīt, kad klāt nāk cita māksla? Šajā gadījumā – deja. Kāpēc? Vienkārši nemākam to valodu.

Konflikti baleta un mūziķu starpā būs neizbēgami, ja diriģents un mūziķi nesaprot, ko dejotāji grib un dejotāji nesaprot, ko mūziķi grib. Abiem nezinot otra valodu, sanāk kā „Pazudis tulkojumā”. Orķestris šūmējas, jo nesaprot, kāpēc „jārausta” tempi līdzi tiem, kas uz skatuves, bet dejotāji sūdzas, ka orķestris kaut ko nevar nospēlēt tā, kā vajag. Šādā situācijā diriģents ir tas, kurš var tulkot pa vidu. Šobrīd jau diezgan droši varu pateikt, ka man nav problēmu situācijās, kad orķestrim jāpaskaidro, kāpēc vajag tā kā vajag, orķestris jau man uzticas. Un otrādi – ja es baleta māksliniekiem saku, ka to un to tā vajag muzikāli, tad laikam tā vajag. Kaut arī vienmēr atradīsies kāds, kuram kaut kas nederēs vai šķitīs nepareizi.

Aptuveni rēķinot, ar baletu kopā esat gandrīz piecpadsmit gadu. Kāda pieredze, kādas zināšanas, šķiet, vēl pietrūkst?

Vienmēr jau gribētos nodiriģēt vēl kādu jaunu baletu. Taču nevajag domāt, ka manas vēlmes aprobežojas tikai ar baletu. Tomēr reāli man baletā šobrīd ir pilns darba grafiks un es arī pilnībā sevi tam veltu. Bet, ja vispār par diriģēšanu – es stundām varētu runāt, ko vēl gribētu nodiriģēt.

Vai sevi varat iedomāties arī uz skatuves, ne tikai orķestra bedrē?

Tā jau ir bijis iestudējumā „Romeo un Džuljeta”.

Vai tas bija kā īpaši?

Man šajā iestudējumā nebija problēmu atrasties uz skatuves un būt redzamam. Problēmas bija citas, orķestrim – ar to, ka slikta akustika, orķestris diezgan „špāsīgi” sēdēja, diriģents pēc iestudējuma ieceres stāvēja ar seju pret publiku (nevis ar muguru). Diriģents tur dabūja izvirpuļot pa visiem 360 grādiem, jo orķestris bija it kā ap viņu. Tas viss, protams, darbu neatviegloja. Taču šo iestudējumu vienalga vērtēju kā augstvērtīgu pieredzi.

Esmu pārliecināts, ka pēc kāda laiku (nezinu, kādā iestudējumā) „Romeo un Džuljeta” repertuārā noteikti atkal parādīsies. Vienreizēja mūzika. Ne velti Rostropovičs vēlējās diriģēt savā jubilejā tieši šo baletu.

Pieredze „Romeo un Džuljetā” uz skatuves tomēr ir tuvu tradicionālajai izrādes vadībai pie pults orķestra bedrē, bet vai spējat sevi un orķestri iedomāties uz skatuves horoegrafētā kustībā izrādes ietvaros? Līdzīgi kā kora kustības tiek iestudētas operas uzvedumos …

Godīgi sakot, es labāk ļautu profesionāļiem savu lietu darīt… Taču, es savu labāko kora laiku esmu nodziedājis „Sindi putnu dārzā”, kur ālēšanās bija pietiekami daudz. Tagad vairs vēlmi skatuviski izpausties kustībās neizjūtu. Lai to darītu, kaut kas ir jāmācās – un jāiemācās ne tikai saprast, bet arī lietot. Tās ir divas dažādas lietas.

Atgriežoties pie klasiskajiem baleta iestudējumiem, – ir stabilas baleta repertuāra vienības, kur lielos vilcienos it kā viss ir skaidrs – tempi, ritmi, kompozīcijas, bet tad uz skatuves parādās dejotājs, kurš nevar kaut ko izdarīt tik ātri vai lēni… Vai diriģentam obligāti ir viņu jāklausa?

Diriģentam primāri ir jāsaprot, vai solista prasības ir pamatotas, vai tās ir vērstas uz labu rezultātu. Piemēram, gara auguma dejotājam lēciena garums atšķiras no neliela auguma solista, līdz ar to mainās temps. Un šādu nianšu ir daudz.

LNO baletā man nav gadījies, kad kāds solists ļaunprātīgi traucētu diriģenta darbu, bet ārpus LNO gan tādi brīži bijuši.

Dažkārt mūzikas kritiķu rakstos ir frāzes par to, ka orķestris iet solistu pavadā un otrādi…

Bet vai tad tas ir slikti, kad orķestris iet solista pavadā? Ja joks – tad taisnība ir tam, kuram vairāk maksā.

Vai tikai joks?

Lielāks mākslinieks ir tas, kurš ir labāks. Liels mākslinieks ļoti retu reizi nav labākais, tāpēc arī viņam labāk maksā.

Bet, ja runā par LNO orķestri… Orķestrī visiem ir augstākā muzikālā izglītība, viņi visi strādājuši ar saviem instrumentiem kopš bērna kājas. Neviens te nav nejauši. Pēc pieredzes zinu, ka LNO orķestris nekad nesekos ne diriģentam, ne solistam, ja tas būs nemuzikāli, un nepamatoti. Jā, ir veiksmīgāki un neveiksmīgāki izrāžu, vai koncertu izpildījumi, viss var būt. Bet es vienmēr izturos skeptiski pret neprofesionāļu iebildēm, ka orķestrī tas vai tas nav kārtībā. Nevajag klausīties tikai, piemēram, Berlīnes filharmoniķus, un tikai studijas ierakstā. Vajag paklausīties četrus, piecus labus orķestrus dzīvā izpildījumā un no katra trīs, četrus koncertus, un tad būs reāls priekšstats, tad būs ar ko salīdzināt…

Manā praksē ārzemēs ir bijis tā, ka mēģinājumā es nodomāju – lūk, es vienreiz esmu sadzirdējis to, ko vēlējos. Taču izrādē – diemžēl izskan citādi.

Ja pieņem, ka dažreiz nohalturēt ir cilvēka dabā, cik jūs precīzi jūtat – kad mākslinieks uz skatuves vai orķestra bedrē strādā no sirds un kad ne?

Varbūt ir tādi pāris gadījumu pa visiem šiem gadiem, kad apzināti kāds halturējis. Taču baletā (par vadošajiem solistiem vispār nerunājot, jo viņi vienmēr strādā ar simtprocentīgu atdevi), ja kaut kas arī nesanāk, tad drīzāk aiz pārcenšanās. Kad presē lasāmas vaimanas par kaut kādam skatuves lietām baletā, bieži ir skaidrs, ka rakstītājs vai nu nesaprot lietas būtību, vai arī „stūrē” kādam vajadzīgā virzienā. Šobrīd profesionālā baleta kritikas laukā ir ļoti daudz vietas, kur augt. Bet „rējējkritiķiem” es ieteiktu noskatīties bērnu multfilmu „Gardēdis”…

Jā, es arī redzu, kad nav tā kā vajag. Kritizēt var un vajag, taču profesionāli kritizēt var tikai tad, ja zina baleta valodu.

Turklāt – ja diriģents savu darbu dara „puskājā”, tad arī pārējiem negribas strādāt ar pilnu atdevi. Haltūrējošs diriģents ir sliktāks par netalantīgu, jo no darba prieka var izsist visu trupu.

Vai jums ir kāds mīļākais balets?

Primāri es esmu mūziķis un baletu uztveru caur mūziku. Jo būs augstvērtīgāka mūzika, jo man vairāk izrāde patiks. Pirmajās vietās noteikti ir Prokofjeva, Straviska un Čaikovska baleti. Bet ir baleta mūzika, kas absolūti precīzi un ģeniāli savā vienkāršībā ilustrē baletu. Piemēram, „Žizeles” 2. cēliens, kur katra nots ir savā vietā.

Kuros brīžos jūtat gandarījumu savā diriģenta darbā?

Es piederu pie tiem, kas vairāk gūst prieku tieši izrādes vai koncerta laikā. Nevis atnākt mājās un, atlaižoties klubkrēslā secināt – vai, cik forši bija! Man patīk procesa brīdis.

Vai tā ir tāda kā lidojuma sajūta?

To ir grūti aprakstīt, tad būtu nepieciešama ilgāka saruna, pie vīna glāzes. To nevar tā viegli definēt, un vai vispār vajag?

Mūsu telefona sarunā jūs pieminējāt skolu. Jūs pats mācaties vai kaut ko mācāt citiem?

Mācu bērniem skolā kora dziedāšanu.

Vienkāršā skolā?

Jā, vienkāršā skolā…

Laimīgā skola! Man vienmēr tas šķitis pats labākais, kas var būt – ja mākslas priekšmetus pasniedz īsti mākslinieki…

Nu, varbūt…