Diāna Kārkliņa,

laikraksta “Diena” žurnāliste un redaktore

Man patīk dejot pašai un pie izdevības patīk arī skatīties uz citiem, kas dejo. Tomēr neesmu ne regulāra baleta iestudējumu apmeklētāja (šī māksla man kaut kā šķiet pārāk samākslota), ne arī regulāra skatītāja laikmetīgās dejas izrādēs. Daļēji te pie vainas ir mans personīgais kūtrums iespringt un aiziet, tomēr daļēji varu arī teikt – ja ir izvēle starp teātra uzvedumu, kinofilmu, koncertu vai laikmetīgās dejas izrādi, visdrīzāk, nosvēršos par labu kādam no pirmajiem trim.

Domājot par to, viens no iemesliem varētu būt pašas gaume – manu uzmanību mākslas darbos parasti aizķer saturiskais vēstījums, ne tik daudz forma, kā tas tiek pavēstīts. Lai gan mēdz gadīties arī izņēmumi, skaņdarbos pirmām kārtām gribu melodiju, nevis tikai pārpasaulīgi skaistus akordus, grāmatās, teātra izrādēs un filmās – sižetu un stāstu, nevis tikai apziņas plūsmu vai cikucakainus valodas vai vizuālo izteiksmes līdzekļu paraugdemonstrējumus, kas rada atmosfēru, bet neko konkrētu nestāsta. Tiesa, es spēju novērtēt arī meistarīgus un iespaidīgus formas paraugus, taču tas, kas mani patiešām aizkustina, liek domāt un līdzpārdzīvot un saglabājas pēcgaršā, parasti ir tieši stāsts. Forma ir tikai nākamais faktors, kas uz mani iedarbojas.

Cik nācies būt laikmetīgās dejas izrādēs, tās man tomēr ir patikušas. Dažkārt pat ļoti. Un nebūt nav tā, ka tās visas bijušas tikai “tīra forma”, kam trūkst vēstījuma vai kam es to pati, skatoties izrādi, nebūtu varējusi izfantazēt (tam, cik tas sakritis ar horeogrāfa iecerēm, varbūt pat nav tik lielas nozīmes). Tad kur gan ir problēma? Kāpēc impulss aiziet uz laikmetīgās dejas izrādēm man drīzāk ir draugu aicinājums, nevis pašas vēlme?

Iespējams, vaina ir laikmetīgās dejas izrāžu pieteikumos, kur formulējuma, par ko tad īsti ir izrāde, vietā nereti ir poētisks “ūdens”, kas neko nestāsta, vien rada attiecīgo noskaņu. Bet manai (un, iespējams, arī daudzu citu) uz naratīvu vērstajai gaumei te trūkst āķa, aiz kā aizķerties interesei.

Bet tikpat labi ir iespējams, ka laikmetīgās dejas izrāžu neapmeklēšana ir vien ieradums, ko ar praktizēšanas un dziļākas izzināšanas palīdzību mierīgi varētu mainīt uz pretējo. Laikmetīgā deja galu galā, šķiet, nav par stāstu stāstīšanu, taču šo faktu “sagremot” man (un, iespējams, arī daudziem citiem) varbūt traucē zināšanu un pieredzes trūkums, jo izprast, “lasīt” šo žanru mūsu sabiedrībā reti kuram ir mācīts. Gribētos piebilst – tāpat kā maz ir mācīts vispār apzināties savu vai svešu ķermeni kā mākslas instrumentu un kā valodu, kas spēj runāt daudz sarežģītāk un daudzveidīgāk par tautisku ornamentu veidošanu Deju svētku koncertos Daugavas stadionā. Rezultātā kustībā stāstītu stāstu mēdzam nesaprast, nenolasīt vai mūs tas mēdz garlaikot, un sekojoši sliecamies uzskatīt, ka stāsta dejas izrādē nav vispār.

Kāds mans muzikāli izglītots un akadēmiskajā mūzikā arī ikdienā dzīvojošs paziņa savulaik mēdza teikt – parastajās skolās, mācot kultūras un mākslas vēsturi, daudz vairāk uzmanības būtu jāpievērš klasiskajai, akadēmiskajai, arī mūsdienu “nopietnajai” mūzikai, tad arī cilvēki to labāk uztvertu, izprastu un attiecīgi arī masveidīgāk klausītos gan ierakstos, gan koncertos. Kas līdzīgs, liekas, ir arī ar deju. Visi samērā labi saprotam tautiskās dejas (kurās teju katrs otrais bērnībā vai vēlāk arī ir dejojis) un saprotam arī to, ko mums rāda uz skatuves tautas deju koncertos, tāpat balets ir kas ierasts un “izlasāms”, savukārt laikmetīgā deja liekas svešāda, iespējams, tieši tāpēc, ka jau kopš bērnības apkārtējā telpā nav bijusi pietiekami klātesoša, nav pietiekami iepazīta, nav bijis arī iespējas pašam ar savu ķermeni tajā kaut mazliet pamēģināt piedalīties. Šajā ziņā jādomā, ka šodienas bērni, kam iespējas dejot ne tikai “tautiņdejas”, bet arī ko citādāku ir daudz plašākas nekā man un citiem padomjlaika skolēniem, kļūs arī par atvērtākiem dejas skatītājiem visdažādākajās tās izpausmēs. Un, ja tā, tad varbūt var pieņemt, ka šībrīža publikas apjoms laikmetīgās dejas izrādēs un arī manis pašas “nesatikšanās” ar šo žanru ir tikai viena no secīgām (līdz ar to pārejošām) dejas un sabiedrības attiecību evolūcijas stadijām?