Inta Balode

Pieci skatītāji no Lādezera 18. februārī aizbrauca uz Siguldas koncertzāli “Baltais flīģelis” un noskatījās izrādi “Man gribas iet…”. Apskatījām arī cimdu izstādi. Man īpaši patika divi darbi – “Ģimenīte” un “Brenča pavasara vēstneši”, ar kuriem Jette Užāne dod savu ieguldījumu modernajā mākslā. Arī izrāde patika un rosināja vērtīgas pārdomas par skaisto, romantisko un sirsnīgo mākslā. Domāju par to, vai skatos vienādi, ja atbraucu no Rīgas vai no Lādezera. Domāju, kas ir laikmetīgi, aktuāli, kas izglābs pasauli un no kā tā ir jāglābj?

Dokumentālo eseju – kustību izrādi “Man gribas iet…”  par mākslinieci, cimdu adītāju un dzīves filosofi, tautā sauktu par Cimdu Jetti, kura jau 7 gadu vecumā zaudēja spēju staigāt, veidojuši aktieris un mūziķis Edgars Lipors, horeogrāfe un dejotāja Lilija Lipora un mūziķe Maijas Švēdenberga. Jettes Užānes dienasgrāmatu fragmentus un savus atmiņu stāstus izrādē lasa filosofe Elīna Apsīte, kura Cimdu Jettes garīgo pasauli iepazinusi jau no bērnības un šobrīd ir viņas radošā mantojuma sargātāja.

Nākamajā dienā pēc brauciena uz Siguldu Irēna ada zeķi, Inta jautā:

– Kā tev patika izrāde?

– Patika.

– Kāpēc patika?

– Es tā nemāku paskaidrot, kāpēc patika.

– Varbūt vieglāk tad, ja domā, kas tieši patika?

– Viss patika. Gan stāsts, gan danči, gan mūzika.

– Tie bija danči?

– Nu… Viņi atrādīja to, ko stāstīja.

– Ja nebūtu stāsta, varētu saprast?

– Kaut ko jau varētu, visu jau nē.

– Vai varēja saprast, ka stāstniece pati ir pa īstam saistīta ar Jeti.

– No sākuma uzreiz nevarēja saprast. Pēc tam gan bija pavisam skaidrs.

– Ko dod tas, ka ir kopā danči, mūzika un stāsts?

– Ir labāk, ja viss ir kopā. Citādi nekā grāmatu lasīt. Bija jau arī dzirdēts gana daudz par Cimdu Jeti.

– Vai nebija jocīgi skatīties, ka vesels cilvēks sēž ratiņkrēslā?

– Ja zina stāstu, tad liekas normāli. Ja nezinātu, tad nu tā…

Pēc stundas Līga, vēl viena no braucējiem, atraksta:

“Par Jettiņu… Skatuve: viss gaišs, skaists…tāds tīrs. Būs par kaut ko labu, (nesamaitātu), skaidru dvēseli. Zem liepām… vienmēr ir gaidīts viesis pie Jetiņas, parunāties… Un iebrauc meitene ratiņkrēslā… Stāsts par ciešanām, pārdomām, kāpēc man tas viss ir jāpārdzīvo, kāpēc nevaru staigāt… Visi kaut kur iet un skrien, bet es sēžu, palieku uz vietas. No ārpuses jau izskatās, ka smaidu, ka viss kārtībā, bet iekšēji dvēsele plosās… Par ko viņai šīs ciešanas… Viņa iemīlas…un ir spējīga radīt mākslu… ada cimdus, katrā cimdā tiek ieadīta mīlestība, dāvana savai mīlestībai… rakstu raksti, gadu gadi, katrs valdziņš izstaro kādu Jettiņas dvēseles stīgu… Izrāde māca to, ka mūsu katra dzīvība ir kā dīgsts no 100 graudiņiem, un tev ir dota šī lieliskā iespēja dzīvot, novērtē to, jo tas ir brīnums, kā auglis no ziedošā ābeļdārza. Manuprāt, ļoti skaisti, ka ir tapis stāsts par Jettiņu, cilvēku, kam dzīve ir kaut ko atņēmusi…un tādu ir daudz..aizkustina, ka cilvēki, kam dzīve kaut ko atņem, šo Dieva dāvanu – dzīvību – novērtē vēl vairāk, neiznieko to, realizē sevi… un šis stāsts varbūt pat vēl vairāk iedod mums, fiziski veselajiem, ļauj padomāt, novērtēt un izmantot savu ķermeni.”

Vēl pēc stundas:

“Par kustību gan neko nepiemetināju. Man tur tā tante ar lielu galvu bija priekšā. Patika, kā viņa (Lilija Lipora – I.B.) ātri rullēja ar rokām. Un kā cēla viens otru augšā, atbalstīja. Kā stiepās pa grīdu, centās kur nokļūt.”

Pēc izrādes Jettes draudzene Elīna Apsīte pienāk man no mugurpuses, kad skatos uz cimdiem, un saka: “Tā tur vidū esmu es. Jette teica, ka bērnībā mani bija viegli uzadīt – balti matiņi, baltas uzacis, balta klietiņa.” Lilija Lipora stāsta, kā Jette ar Elīnu spēlējusi paslēpes. Kamēr Elīna skaita, tikmēr Jette – žviks! un zibensātrumā kaut kur pazūd. Varbūt tomēr vairāk ir galvā nekā kājās?

Titulbilde: publicitātes foto

Cimdu bildes ar skatītājiem un Elīnu Apsīti atspulgā: Inta Balode