Erika Tivuma baleta romāns. 2. aina

05/02/2012

Bargā kundze

INESE DUMPE

Primadonna – sieviešu kordebaleta bargā klases dāma? Jā, un reizē arī nē. Alkas pēc klasiskas skaidrības, noteiktības viņu vajājušas visu prīmas mūžu. Jo uz smukulītes Errsas, dižās Beiris, smalkās Tuisovas fona viņa vienmēr bija drusciņ tāda kā peramā meitene. Palasiet vien to laiku recenzijas. Viņas zvaigžņu stunda atnāca, kad grand’dāmas un grand’meitenes pensionējās. Kad viņa sastapa savu baletmeistaru – Aivaru Leimani, kurš 2002. gadā uzdāvinās Inesei vienu no skaistākajiem un sūrmākajiem balerīnas darba un balerīnas mūža slavinājumiem, kādu esmu pasaules baletā redzējis. Fuetē, fuetē… To viņa dejoja kopš 3x pirmizrādes 2001. gadā līdz 2004. gadam, kad izrādi no repertuāra noņēma.

Tomēr visskaistākā izrāde notika 2002. gada martā, Ineses beneficē, 25 dejas darba gadus atzīmējot. Vispirms – un pēdējo reizi tika dejots Baltā gulbja un Prinča duets no Gulbju ezera (to Inese mūžā nodejojusi 202 reizes – latviešu baleta rekords!). Sekoja Maskata/ Leimaņa viencēliens – par lielas balerīnas atvadīšanos no skatuves, par iztēlē atausušajiem pirmajiem dejas soļiem, pirmo mīlestību, slavu. Un tad – kā vīzija, kā bieds vai pareģojums – skats nākotnē, kur tu vairs būsi tikai vientulīga večiņa, kas kādreiz bijusi zvaigzne… Skumji un sentimentāli, tik neraksturīgi primadonnai Dumpei. Bet varbūt vērts saslieties liktens priekšā? Jā, noteikti! Un, priekškaram krītot, viņa atkal griež savus baltos mirdzošos fuetē.

Spīts, drosme, izturība, atklātība un patiesīgums – Ineses šķautnes.

Un viņa sajuta, ka ar savu tiešumu, nepiekāpību, ar savu izsāpēto skaidras, tīras dejas modeli var palīdzēt Leimanim veidot baleta ansambli. Nekādas tur filosofēšanas par mākslas augstajiem mērķiem un virspasaulisko sūtību! Līnijas, precizitāti, ģeometriju. Reizesrēķinu, var arī tā. Un kordiņa meitenes, gadījās, skrēja ārā no mēģinājuma asarās. Baidos, ka pēc Tangijevas un Janinas Pankrates mums nebija vairāk nevienas šīs bargās, ekskluzīvās kārtības un rituālu sargātājas – un Inese kaut kādā savā veidā atdzīvina, atdzemdina rigorozo Vaganovas tradīciju – baletā ir jābūt skarbam. Asam, ironiskam. Balets nav priekš vārgajiem, priekš tuntulīšiem.

Pavisam parastā Žizeles vai Gulbju ezera izrādē pēkšņi kordebaleta līnijas, liegie pārskrējieni, maigās pozas etc. sāk dziedāt. Ieskanas kaut kāda horeogrāfijā iešifrēta smalka blakusmelodija visam tam, kas jau zināms. Perro, Ivanovs, Petipā?

Bet varbūt tur vienkārši Inese nostrādājusi ar savām meitenēm līdz tam žilbinošajam vienkāršības līmenim, kad atveras otrais un trešais plāns?

Tālis Sils uz benefici sacerēja viņai tādu kā monobaletā izvērstu eventuālu Čo-čo-sanas noveli. Kāds varētu izvērsties m-me Butterfly mūžs, ja ne tradicionālists Pučīni… Kādas varētu izvērsties viņas attiecības ar dēlu pēc gadiem, ja ne dramatiskais harakiri. Vai varbūt sapnis par citu, laimīgāku mīlestību – ar citu un cilvēcīgāku Pinkertonu.

No dejotājas repertuāra viņai palikusi vēl sinjora Kapuleti, Marijas un Franča māte Riekstkodī, karaliene Gulbju ezerā un soliste Dzeltenajā tango. It sevišķi pēdējais fascinē. Ineses anno 2004 veidols a’la Zizī Žanmēra, plus līniju un pozu skaidrība un precizitāte plus absolūti brīvā jušanās nesasaldināta, īsta tango pasaulē liek cerēt, ka to viņa varēs dejot, kā Māris Liepa teica – simts gadus.

Ar Dumpi ne vienmēr viegli kontaktēties. Viņa ir aizdomīga dāma, nojauš, ka intervētājs vēlas izvilināt kaut kādas pikantas lietas un lietiņas par viņas trim vīriem, par privāto dzīvi, par…

Nekā tāda nebūs. Ineses dzīve ir tur, uz skatuves, kordebaleta smalkajos režģos un traģiski tonētajos arvien retākajos pašas iznācienos – kur sinjora Kapuleti izkliedz savu sāpi vai (tas nu gan notiek vien ārzemju braucienos…) prinča Zigfrīda māte, karaliene brīdina dēlu – „Mīļais mans, neej uz Gulbju ezeru, tur tevi gaida vienas vienīgas sāpes un nelaimes…”

Jo Ineses pašas vairāk nekā 200 gulbji zina, ka tā arī ir. Un ka tas – šī sāpju un uztraukuma mūžīgā klātbūtne – ir jāpārvar.

Un viņa to pārvarēs.

Kopā ar savām kordebaleta meitenēm.

Vai viņas izvēle bija pareiza?

Kāpēc ne?

Šefa draudzene un domubiedre – aiz kam viņai kordiņš?! Vai tad nepietiktu ar sinekūru, līdzīgi kā Veltai Vilciņai – strādāt ar premjeriem? Bet nav jau tikai kordiņš.

Ir kaut kas vairāk un nopietnāk. Tālab, ka Inese nenodod principus.

Tālab, ka tieša, taisnprātīga, tāds baleta Eiklids sevī un savā apkārtnē, bez aristoteliskiem fizionomijas estētikas meklējumiem.

Tieša un taisnprātīga.

 Sagatavojusi Dita Eglīte

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.