1996. gadā apgāds „Likteņstāsti” izdod Erika Tivuma eseju krājumu „Nakts ar primabalerīnu”. Tajā apkopoti talantīgā baleta aprakstnieka veidotie portreti par baletmāksliniekiem. Tās ir atmiņas, piedzīvojumi, vēstures fakti, versijas un arī fantāzijas, kuras caurvītas ar paša Erika Tivuma personīgi ieinteresēto klātbūtni un absolūto dejas mīlestību.

Arī pēc „Nakts ar primabalerīnu” baleta kritiķis savus iespaidus turpina krāt un ietērpt aizraujošos stāstos, lai kaut kad…, varbūt…, atkal apkopotu grāmatā. Savam darba materiālam, kas aizņem apmēram piecdesmit datora lapas, viņš devis nosaukumu „Leimaņa kunga korsāri un puķu pārdevēji”. Ievadā viņš raksta, ka tie būšot pastāsti par Latvijas baletu laikā no 1993. gada līdz 2005. gada pavasarim.

Diemžēl 2008. gada 12. maijā – sešdesmit trīs gadu vecumā – Eriks Tivums aiziet mūžībā, atstādamas šo manuskriptu līdz galam nepabeigtu. Mūsu pienākums būtu darīt visu, kas mūsu spēkos, lai skolotāja radošais veikums nepazustu. Apkopot un izdot grāmatā būtu vērtīgi arī viņa labākās recenzijas par baleta izrādēm, jo tās ir ne tikai sava laika baleta mākslas liecinieces, bet arī brīnišķīga literatūra un paraugs – kā iespējams rakstīt par mākslu poētiski, krāsaini un ar mīļu ironiju.

DANCE.LV žurnāls, atklājot sadaļu „…un balets”, kā reveransu talantīgajam spalvas brālim, piedāvā fragmentu no Erika Tivuma rakstītā. Ievadam lai kalpo šīs rindkopas:

„Protams, radošs cilvēks ir īpaši jūtīgs un viegli aizvainojams. Bet arī skatītājs, kas mīl šo radošo pasauli un tās sniegto baudu un brīnumus, tiesīgs būt jūtīgs un viegli aizvainojams.

Ja tu sagrauj viņa ideālus par deju, par baletu, par tradīcijām, par bon ton, tad negaidi uz mīlestību un sajūsmu.

Bežārs gan ir teicis, ka tradīcijas visbiežāk ir sava slinkuma vai nevarības slēpšana aiz cēla vārda. Ka tieši revolucionāri darbi un idejas rada tradīcijas, ka Petipā, Fokins, Balančins (un viņš – Bežārs – pats) būtībā bijuši dumpinieki un pārmainījuši dejisko domāšanu progresa virzienā.”

Par to un ne tikai to jādomā 21. gadsimta sākumā, kad Latvijas balets atrodas zināmās krustcelēs. Kā būt, kā attīstīties, kā saglabāt kvalitāti, vai mainīties, vai meklēt sevi arī laikmetīgajā baletā…? Tie ir jautājumi, uz kuriem nav vienkārši atbildēt. Bet tie ir jautājumi, kuri atbildami, lai mēs nepazaudētu vienu no Latvijas spožākajām kultūras pērlēm – Operas klasiskā baleta trupu. Un to joprojām kopj profesionāļu komanda. DANCE.LV žurnāls sāk ar fragmentu par vienu no izcilākajiem baleta repetitoriem, kuram arī dejotāji veltījuši ne vienu vien slavas dziesmu.

Cilvēks no zaļās grāmatas: Modris Cers

“Sarkanajā” viņš vēl neiekļuva. Tā bija 1966. gadā Maskavā/Ļeņingradā izdotā pirmā baleta enciklopēdija PSRS, tāda maziņa. Bet, vienalga, vajadzīga. Gan šai, gan nākamajai, “zaļajai”, tekstus par Latvijas baletu rakstīja Elza Siliņa, mūsu vecākā, mūsu pirmā baleta kritiķe un vēsturniece, kura Modri ļoti mīlēja. Ļoti, bet klusiņām. Viņš Siliņai likās tiešs un godīgs.

Taču tā ir cita lappuse.

Nu viņš ir vecākais pedagogs-repetitors. Solistu nostādītājs uz kājām un viņu galvu apskaidrotājs. LNO baletsolists līdz pat Lemberga ēras beigām, 1987. gadā, kādu laiku arī baleta trupas vadītājs – kad baletā pēc šefa negaidītās aiziešanas sākās nestabilitātes un juku laiki, par kuriem gan tagad toleranti cenšas aizmirst vai vismaz tādus nepieminēt. Bet tieši tādi pārbauda baleta ansambļa izdzīvotspēju un katra pašvērtību grūtību laikos.

Modris vienmēr un visur, visās hipostāzēs, bijis darba cilvēks. Uzticams, izpildīgs, rūpīgs. Un – vienmēr ieinteresēts. Kurš apdomā un izdomā, kas, kā un kāpēc dejā un tēlā, kustībā, žestā un mīmikā jādara. Nevis klausīgi izdara no/ līdz, kā likts. Viņa baleta varoņi bija vīrišķīgi, uzticami un patiesi, bet viņu radītājs bieži vien latviska darba vīra pacietībā iegrimis un izstrādāja to, ko baletmeistari pirmā sastāva premjeriem, tā sacīt, iedvesmas mirklī uzmeta un uzfantazēja.

Šīs īpašības vislietāk noderēja un noder repetitora un pedagoga darbā.

Modris necieš paviršību, necieš paļaušanos uz to irreālo putnu – Iedvesmu. Kas nav pilnā kājā un pilnās emocijās iemācīts un iedejots, arī uz skatuves, izrādē nebūs ne pilnā kājā, ne pilnās emocijās.

Un vēl – Modris kā reti kāds prot nostādīt uz kājām. Iedot ticību sev, pašpaļāvību, tehnisku stabilitāti. Taču savienotu ar emocionālu atvēršanos. Kustība nav sausa, kustībai vienmēr jābūt emocionāli ietonētai, dramatiskai. Nedramatisks var būt vien miris dejotājs vai aizmidzis dejotājs.

Modra klātbūtne solistos rada drošības sajūtu, un nav nejaušība, ka viņu par savu pedagogu izvēlas balerīnas, kurām it kā pienāktos strādāt ar repetitorēm-sievietēm, tām, kas pašas ar katru muskuļa šķiedriņu un nervu galu izjutušas viena vai otra primadonnas tēla satvaru un tehnisko veidolu.

Protams, kāds var pārmest, ka neba nu vīrietis-pedagogs būs īstais sieviešu dvēseles noslēpumu zinātājs… Bet varbūt tieši būs?! Mums taču nemaz nešķiet paradoksāli, ka sievišķīgākās, skaistākās dejas un variācijas prīmām sacerējuši Petipā, pēc tam Fokins, Balančins, vēl citi. Gulbis ir Ivanova un Fokina sievietei radīts simbols, jo viņiem tieši balerīna bija dejas vērtības mērs un dejas idejas nesēja. Vajadzēja atnākt XX gs. otrajai pusei, divu pasaules karu salauztajām un izmisušajām paaudzēm, lai Bežārs censtos pierādīt, ka Gulbis – tas ir vīrišķības fenomens, vīrieša simbols. Droši vien taisnība ir kaut kur starp šiem uzstādījumiem.

Un Cera izpratne par sievišķību baletā, dejā nav zemāk vērtējama kā, teiksim, Tangijevas, Pankrates u.c. pārliecības.

Modra stundās nav miegainības, viņa acs visu pamana un reaģē gandrīz uz visu. Ar aizrādījumu, ar joku, ar mazu ironiju. Ar lielu ironiju un lielām dusmām kādreiz. Ārā dzīšanu iz baleta zāles. Jo Modris necieš slaistīšanos un pašapmierinātību. Pašapmierinātība nav pašapziņa. Pirmais kā tāds izkrāsots pūslis plivinās gaisā, acīs krītošs un viegls. Otrais smagi iet pa zemi, pārdomādams un pārlikdams ik soli, lai lidotu tad, tajā vienīgajā vakarā, vienīgajā izrādē vienīgajam skatītājam. Jo katra izrāde ir vienīgā.

2003. gada 16. oktobrī Modris svinēja 40 darba gadus baletā. Pie viņa jauneklīgās stājas un dzīvesspara tas ir ievērojams cipars. Padomju laikos tādiem par godu rīkoja impozantas jubilejas ar vaininieku sēdināšanu zelta krēslos, viņu lomu atrādi baletskolas audzēkņu spēkiem utt. Modrim tādas špāses ne īpaši vajadzīgas un pat nepiestāv. Jo viņa šodienas darbs jau turpat apkārt ap jubilejas datumu vijas – 4. oktobrī Viktorija eleganti nodejoja Gulbi, 12. oktobrī Jūlija bija spoža Medora, 15.oktobrī Elza ar Raimondu tikās kā Romeo un Džuljeta. Viss jau tepat ir, ikdiena kā no avota sastrāvo dejas straumē, lai uz šo mirkli, vienu vakaru veldzētu dejas izslāpušos.

Tādi vēl ir. Un viņiem Modris strādā.

 Modris Cers mēģinājumā ar Sergeju Neikšinu un Elzu Leimani-Martinovu. Latvijas Nacionālās operas publicitātes foto

2010. gadā, saņemot Latvijas Gāzes gada balvu operai par mūža ieguldījumu. Foto: Gunārs Janaitis, Latvijas Nacionālās operas publicitātes foto

Sagatavojusi Dita Eglīte