Maija Uzula-Petrovska

Šodien ir projekta „Jauna deja jaunā vietā” noslēguma diena. Vakar un šodien Vidzemes koncertzālē „Cēsis” notiek laikmetīgās dejas izrādes, šovakar plānota arī neliela „Fokusa grupas” uzstāšanās. Bet pirms tam – neliels ieskats, kā mums ir gājis iepriekšējās nometnes dienās.

Projekta „Jauna diena jaunā vietā” nometnes trešā un ceturtā diena veltītas secīgi emociju un intelekta apskatei, izpētei, iztaustei un sajušanai. Emocionālās trešdienas rīta papildu emocionalizēšanai talkā nāk dabas spēki – no nometnes teritorijā esošā dīķa kāpj baltas miglas vāli un zālē saules staros mirgo salnas kristāli. Dabas veidotā scenogrāfija ir kā radīta, lai rīta vingrošanā no visas sirds sveicinātu sauli, neraugoties uz iesācēja līmenī fiziski  grūti izpildāmajām kustībām, kuras priekšā rāda horeogrāfs Valērijs Oļehno. Salīdzinoši – intelektuālās ceturtdienas rīts joprojām ir ļoti skaists, bet vēl stindzinošāks (prātā nāk iepriekšējā dienā Intas Balodes izmestā doma par galvu kā ķermeņa aukstāko daļu), līdz ar to intelekta asumam visnotaļ labvēlīgs. Arī intelektuālis, teorētiķis Makss Rīnanens, kurš šoreiz vada praktisko rīta vingrošanu, ar meditācijas palīdzību ved savus sekotājus pretim saulei, taču šoreiz tas ir intravertāks ceļojums.

Maksa Rīnanena rīta filozofijas sesiju tēmas ir „Dejošana kā pieredze” („Emocionālā diena”) un „Vispārējais intelekts vai dzīvnieki un mašīnas” („Intelektuālā diena”). Pēc nosaukuma spriežot, šķietami nesaistītās sarunas papildina viena otru visrosinošākajā veidā. Trešdienas lekcijā galvenais akcents ir uz pieredzes konceptu: gan mākslas, gan sadzīves situācijās. Runājot par mākslas darba tapšanu, kur procesu, pašu tapšanas veidu uztvert kā tikpat būtisku kā rezultātu, Makss min Pikaso piemēru: darba procesā gleznotājs kustas pēc savām iekšēji noteiktām likumībām, nebūt ne vienmēr skarot ar otu audeklu, viņš uzklāj dzeltenas krāsas kārtu vietā, kura jau ir dzeltena un kura atkārtotā pieskāriena dēļ nekļūs dzeltenāka; bet māksliniekam ir nepieciešams pabeigt savu pieredzi. Salīdzinoši līdzīgi var skatīt, piemēram, tādu šķietami sadzīvisku pieredzi kā mājas tīrīšana: to darot, cilvēki vadās ne tikai racionālu motīvu ietekmē; darba procesā tiek izpildītas daudzas šķietami nevajadzīgas darbības, kurām ir iekšēja motivācija – tās izriet no tīrītāja estētiskas nepieciešamības, vajadzības realizēt pieredzes procesu. (Pēc šī rīta sesijas piemēra nometnes dalībniekus pārņem spontāns telpu tīrīšanas vilnis.) Ejot vēl tālāk – līdzīgi rīkojas arī dzīvnieki. Piemēram, bebri, ceļot aizsprostu, vēl pēc tam, kad tas ir šķietami gatavs, kāda dzinuļa vadīti aiznes prom kādu sastāvdaļu un pievieno citu. Arī intelektuālās dienas rīta lekcijā vairāki Maksa Rīnanena minētie piemēri ļauj saskatīt paralēles starp cilvēku un dzīvnieku (un arī mašīnu) pasauli. Galvenais viņa izmestais āķis ir ideja, ka mēs neesam nemaz tik individuāli, kā Rietumu pasaules cilvēkiem patīk domāt un mums nav diezin cik daudz subjektīvas pieredzes: mēs atkal un atkal satiekam vienus un tos pašus cilvēku tipus un dažādas situācijas atrisinām, sekojot iepriekš pieņemtiem modeļiem.

„Emocionālajā dienā” mēģinājām piekļūt emocijām gan caur spēlēm (Lilijas Skoves nodarbība), gan sava ķermeņa iekšējo skenēšanu un mugurkaula pozīcijas maiņu (Annemarijas Auteres nodarbība). „Intelektuālās dienas” tēmu pasniedzēji centās izvērst galvenokārt ar verbāliem līdzekļiem (kaut vairāk vārdu nebūt vienmēr nenozīmē vairāk intelekta, nereti – pat pretēji). Kāda varētu būt intelektuāla ķermeņa kustība bez vārdiem? Un vai to intelektuālu padara tikai verbalizēšana?

Tāpat kā iepriekš ik vakaru aizpildījām Intas Balodes sagatavotās anketas, izvērtējot dienu un atbildot uz jautājumiem par dienas tēmu. Ieskats dažās atbildēs par emocijām, smadzenēm, racionālo prātu un līdzjūtību.

Kāpēc mākslas darbam izdodas vai neizdodas izraisīt emocijas?

Neizdodas, jo tajā nav emociju. Izdodas, jo tas aizskar personīgu punktu.

Izdodas: 1. variants – smalks mākslinieka aprēķins; 2. variants – mākslinieka patiesums.

Mākslas darbs nav noteicošais. Svarīgs ir tas uztvērējs – mākslas baudītājs. Kādā omā, kādā dzīves posmā šis ir.

Es no tiesas ticu emocijām mākslas darbā.

Emocijas – tā ir ļoti privāta vieta. Vienam konkrēts mākslas darbs var izraisīt/ cits var palikt vienaldzīgs. Bet pa lielam, ja mākslas darbs ir patiess (un pats mākslinieks bija patiess priekš sevis), tad emocijas – garantētas.

Ja patiesi un no sirds, tad skatītājs tic. Esi patiess pret sevi.

Ja mākslas darbs rezonē ar skatītāja pieredzi, iespējams, tas var izraisīt emocijas drīzāk nekā „sveša” lieta. Kaut arī pārsteigums, visticamāk, izraisīs emocijas. Jā, pārsteigumam mākslas darbā ir jābūt, citādi nekā.

Tas ir mīklaini…

Atkarīgs no tā, cik daudz emociju ir ieguldīts mākslas darbā vai arī cik ieguldījuši tā veidotāji.

Ne jau visas lietas aizkustina cilvēkus vienlīdz. Varbūt cilvēks pats vienkārši nav atvērts emocijām un nemaz nemeklē tās.

Emocijas izraisīšana atkarīga ne tikai no paša mākslas darba – arī no skatītāja tā brīža emocionālā stāvokļa.

Tāpēc ka citreiz esmu atvērta vai emocionāli skārienjūtīga, vai nogurusi, vai… vārdsakot, viss atkarīgs no tā, kā es jūtos. Gandrīz viss.

Vai, skatoties deju, vajag atlikt malā racionālo prātu?

Nē!

Atkarīgs no noskaņojuma, atmosfēras un iepriekšējās pieredzes.

Vajag atlikt malā, bet sasniedzamā vietā.

Atkarībā kādu deju. Neesmu arī pārliecināta, ka ir iespējams absolūti atlikt malā racionālo prātu.

Jā.

Var mēģināt, bet nezinu, vai sanāks. Mans racionālais prāts parasti neslēdzas tik viegli ārā.

Nē!

Jā un nē.

Nē. Visas cilvēka daļas nepieciešamas, lai novērtētu un skatītos deju.

Vienkārši jāskatās!

Vajag gan pēc iespējas. Katrā ziņā tās ir pavisam atšķirīgas pieredzes – ar to prātu vai bez. Pareizāk sakot, viss atkarīgs no mērķa – vai es gribu atpūsties; vai es gribu kustināt prātu, vai man nepieciešams kaut ko vērtēt.

Nē, nu tādas vajadzības nav. Bet var arī tā.

Kā es jūtu savas smadzenes?

Es tās nejūtu!

Kā kuru dienu. 🙂 Bet pārsvarā – lieliski.

Sajūtu tāpat kā visu ķermeni.

Kā tuvu radinieku, kas liekas ļoti paredzams, mēdz kaitināt, bet ik pa laikam pārsteidz ar kaut ko pilnīgi negaidītu.

Smadzenes nejūtu vispār gandrīz.

Nezinu vai smadzenes… bet prāts mani parasti apgrūtina ar pārāk lielu domāšanu, plānošanu un analizēšanu, un uztraukšanos, vai viss izdosies…

Pelēkas un baltas… pārsvarā baltas…

Es viss esmu smadzenes.

Ja daudz domā, sāk sāpēt galva (t. i. smadzenes). /M. Butkēvičs/

Domājot + kustoties + darot + esot (manuprāt, daudz izmanto smadzenes).

Kad sakratu galvu!

Es nesajūtu. Domāju, domāju un nespēju izdomāt, kā es varētu viņas sajust. Vienīgā reize mūžā, kad piefiksēju, ka man ir smadzenes, bija, pīpējot marihuānu – tās atstāja manu rumpi.

Jūtu savas smadzenes, kad uzmetu vairākus kūleņus pēc kārtas. Un arī, kad tās sāk „vārīties”.

Kāpēc man rūp/ nerūp citu cilvēku emocijas?

Man tik tiešām rūp. Kāpēc? Nav ne jausmas, bet mana empātija noteikti ir patiesa.

Tāpēc ka tas ietekmē manas emocijas.

Tāpēc ka viss ir saistīts. Un emocijām, domām ir liels spēks. Ja pārāk daudz spiediena – dusmas, naida, nelaimīguma utt. – sākas likstas.

Tā ir mistērija…

Mani uzrunā cilvēku emocijas, kuras ir patiesas un, visticamāk, tuvas manējām. Man nerūp un neuzrunā liekulīgas emocijas. Pat izraisa nepatiku pret šo personu.

Es mīlu cilvēkus! Mīlu!

Man rūp tuvu cilvēku emocijas. Līdz zināmai robežai. Labāk jau, ja viss ir labi.

Man nepatīk cilvēki.

Caur tām saprotu viņu attiecības ar apkārtējo pasauli.

Man liekas, ka emocijas ir ļoti intīma lieta un tādēļ man rūp tuvo cilvēku emocijas, bet pārējie lai tiek galā ar emocijām paši. Nav pieņemts maisīties citu cilvēku emocijās vai uzbāzties ar tām.

Egoisms un empātijas spējas.

Man nerūp. Bet es labprāt baudu, ja citi ir priecīgi, laimīgi, ar dzīvi apmierināti. Ja vien pati neesmu depresijā.