Elīnas Lankovskas izrāde Kažoka otra puse

13/06/2011

Eduarda Smiļģa muzejs, 2011. gada 11. jūnijs

solaris

Vai tu tici spokiem?

Skatītāji nāca zālē, izvēlējās sēdvietas, vēl tērzēja. Bet izrāde tad jau bija sākusies. Uz zāles grīdas stāvēja viņa, salikusi rokas aiz muguras, skatījās uz priekšu un viegli šūpojās. It kā no klusējošā patafona viņas priekšā tomēr plūstu skaņas viļņi, kas viņu šūpoja gluži kā ūdenszāles liegi kustas klusējošas upes plūdumā, kuram nav nedz sākuma, nedz gala, vien virziens, vien tiekšanās saplūst ar jūru, pazust tajā, no kā esi nācis.

Viņa neskatījās ekrānā, kas bija pie sienas nedaudz sānis no viņas. Viņa neko negaidīja, nedarīja, viņa tur tikai bija, vienkārši atradās.

Taču ekrāns pievilka skatienu. Šķita, tas dzīvo kaut kādu savu patstāvīgu dzīvi – tajā kustošie šīs pašas dejotājas neskaidrie tēli, gluži kā spoki, parādījās un pazuda, nepiespiesti, nemitīgi, un suģestējoši.

Tad nočīkstējās durvis un ienāca otra meitene. Jā, durvis mēdz čīkstēt arī tad, kad pa tām ienāk dzīvs cilvēks. Otra meitene bija ļoti dzīva. Viņas deja bija viegla un rotaļīga, viņa spēlējās ar telpu, ar spilvenu, kūleņoja, viņa bija tik parasta, tik pierasta mūsdienu jauniete.

Skatuves iekārtojums man šķita ļoti veiksmīgs. Ar statīvā pakārto karti nodalīta telpa, kur viena daļa bija atvēlēta interjeram ar cara laiku dīvānu un veco patafonu, bet otra daļa mūsdienīgi askētiskā manierē ar vienīgi lampu un sēdmaisu, tik ērtu, lai gan sēdētu zem lampas, gan kūleņotu. Vienlaikus šis nodalījums arī netraucēja abām dejotājām satikties, kā divu paaudžu pārstāvēm, kuras tomēr savā iekšējā pasaulē nekad nesatiksies. Tāda laikam arī bija horeogrāfes iecere. Ļoti veiksmīgi īstenota, manuprāt. Spēle ar laika paradoksu, ciktāl tas izpaužas cilvēku dzīvē.

Tomēr izrādē bija kas vairāk par divu paaudžu sieviešu pārdzīvojumu un savstarpējās nesapratnes attēlojumu. Šajā izrādē vēl bija kaut kas psihodēlisks, kaut kas spocīgs. Ja tu redzi dejotājas tikpat kā šizofrēniski izstiepto kāja uz sienas tajā laikā, kad skaļrunī skan komjaunietes patētisks slavinājums Staļinam, tad vairs nezini, kur ir robeža starp normālo un nenormālo, jo viss ir sajucis vietām.

Un tas nebija vienkārši sarkasms par komunistiskās propagandas liekulību, tā bija hiperbola par cilvēka dzīvi vispār – cauraustu ar fiktīviem ikdienas nosacījumiem, kuru cēloņi mums nav zināmi, tomēr tiek pieņemti ar ticību, glorificējot ikkatru pierasto apstākli līdz absurdam.

Komjaunietes balss noklusa, viss cildinošais par Staļinu bija pateikts. Neviens neiebilda. Kas tajā laikā notika cilvēku prātos un sirdīs, neviens nezina. Vien atmiņā palika spocīgā, psihodēliskā deja, kas patiesībā likās pat ļoti iederīga tās komjaunietes veltījumam. Kaut kas bija norisinājies, ko nevar un arī nevajag interpretēt saprotamā veidolā.

Karte zāles vidū – vienā pusē Latvijas fiziskā, otrā pasaules politiskā karte, ar sarkano PSRS teritoriju. Man negribējās skatīties uz sarkano laukumu kartē, es domāju par to, ka Latvija ir zemienē. Mums nav kalnu. Tāpat kā tajā telpā nebija gleznu. Vien ekrāns ar kustošiem spokiem pie baltās sienas. Nekas cits nesaista tavu skatienu kā vien atmiņas par tevi pašu.

Un sapņi, kas no bērnības nāk par tavu nenotikušo nākotni. Kurā lidoja kaijas.

Dejotāju satikšanās, deja un mijiedarbība, lai arī tuva, izpauda niansētas atšķirības pasaules uztverē. Man bija saprotamas gan viena, gan otra, jo šīs abas paaudzes tomēr nav pārāk tālu, lai arī, pasarg dies’, man nav nācies piedzīvot Staļina laikus. Tomēr es nevarēju un, jāteic, arī necentos piešķirt tās vai citas paaudzes nostādnei lielāku vai mazāku normāluma ietvaru. Jo ikvienu tik ļoti noteic kultūra, kurā dzīvo, kurā veidojas personība un pieradumi, ka nereti pat grūti pamanīt individualitātes lomu rīcībā un attieksmē.

Jā, tas viss aizsākas bērnībā. Tad ikviens domā, par ko gan gribētu kļūt, kad izaugs liels. Un, kad reiz esi tāds kļuvis, tad vairs nezini, ko par to teikt. Jo tava dzīve, izrādās, ir tikusi pazaudēta sabiedrības kopējās norisēs. No bērnības palikuši vien nepiepildītie sapņi.

Tā vecā vīra balss izrādē, kas stāstīja par saviem bērnības sapņiem, par to, kā viņš vēlējās lidot līdzi putniem bija patiesi aizkustinoša. Man šķiet, es kādreiz biju dzirdējis šo balsi. Tik sen!

Par ko tu sapņo, kad esi pilnībā pats, kad neizliecies un neizdabā?

Dejotāju rokās, attēlojot kaiju spārnus, bija kaut kas mistisks. It kā viņās bija iemājojis Putna spoks, atņemot cilvēciskuma formu brīdī, kad vienīgā īstā vēlme, kas tev ir palikusi – aizlidot prom. Un vienīgā sajūta, kas pārņēmusi – elpot. Līdz paliek pavisam tumšs.

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.