16. un 18. februārī plkst. 19:00 Ģertrūdes ielas teātrī (Ģertrūdes iela 101a) būs skatāma Elīnas Breices izrāde “Ņem manas acis”.

Šeit kustība nodod beigas, klusums rada sākumu, ilgums nav svarīgs, paliek tukšs laiks ko dalīt uz pusēm.

Dejas izrāde “Ņem manas acis” ir horeogrāfes Elīnas Breice (Dejas Anatomija) un Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas nodaļas studentu kopdarbs, kas tapis 2008. gada rudenī Latvijas Kultūras akadēmijas un Latvijas profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācijas projekta Laikmetīgās dejas iestudējumi ietvaros. Izrāde viesojusies daudzās Latvijas pilsētās, kā arī teātra un dejas festivālos Tallin Treff Festival (Tallinā), Shock Akademia (Viļņā). 2009. gadā izrāde saņēmusi Grand Prix dejas konkursā Baltic Movement contest Gdaņskā, Polija.

Biļetes cena: 5LVL, 3LVL (skolēniem, studentiem, pensionāriem).

Inta Balode laikrakstā “Neatkarīgā” pēc “Ņem manas acis pirmizrādes”, kas notika 2008.gada 6.novembrī:

“Izrāde sākas uzreiz un skarbi. Redzam jau sekas – viņš nokrata viņu nost no saviem pleciem, viņa lec, skrien, laužas atpakaļ. Viņš jau sen neko nejūt, viņu atgrūžot. Shēma ir jau redzēta, taču intensitāte, kas rodas dažās sekundēs, ir īpaša. Vēl jo vairāk tādēļ, ka slikto puisi nomaina labais, uzķerot kādu no meitenes tvērieniem.

Elīnas Breices kustībām ir tilpums, jūtamas apjoma maiņas elpas iespaidā. Kustību materiālā būtiskas ir torsa kustības. Varbūt tādēļ, ka krūšukurvim ir dota telpa, horeogrāfija iedarbojas dziļāk un kinestētiskāk nekā ekstremitāšu kustības. Frāzējums ir ļoti precīzs, plūdums mijas ar asiem aprāvieniem un akcentētām kustībām, tādējādi ar ritma palīdzību modificējot nozīmi.

Izrāde Ņem manas acis nav par radzenes transplantācijām. Tā varbūt ir par trulumu un jūtīgumu, par attiecībām, par kāzām un bērēm, par manipulāciju un brīvo gribu, par „tukšu laiku, ko dalīt uz pusēm” (citāts no izrādes programmiņas – aut. piez.). Te ir vēl viena mana vājība – klejot starp jēgām, nozīmēm un izvēlēm. Visai reti tādi mentāli ceļojumi arī emocionāli noved līdz žņaudzējam ribās un asarai acs kaktiņā. Elīnas Breices izrādē tā gadījās.

Viņš un viņa stāv viens otram pretī, un citi mazgā un ķemmē viņu matus, ģērbj viņus. Abi ļauj ar sevi darīt visu. Ataust atmiņā seni kāzu gatavošanās rituāli, kuros slepenībā no otras puses uz tīras miesas tiek klāta kārta pēc kārtas. Lēni un pamatīgi, uz mūžu. Bet, kad abiem statiski stāvošajiem jaunajiem no mugurpuses izstumj baltus atspermatračus, nozīme apmet kūleni – tur taču ģērbj mirušos, tāpēc viņi ir tik stīvi! Lielais Leļļinieks ar mums spēlējas.

Tālākā matraču deja leļļinieku diedziņos ar atsevišķām galveno varoņu pašiniciatīvām un izdejošanos uz matračiem divvientulībā gan liek domāt, ka kāzu un bēru kopesamība var arī nebūt horeogrāfes iecere. Tad tā ir talanta veiksme.

Mēdz teikt, ka tad, ja horeogrāfs nevar atrisināt kādu ainu, tad liek dejotājiem skriet pa apli apkārt skatuvei. Pat ja šāds risinājums ir motivēts, tas tomēr mazliet izkrīt no darba kopiespaida.

Dejotāju meistarība panāk fināla ainas caurspīdīgu trauslumu un jūtīgumu. Sīki pieskārieni sajūt, atraujas un saraujas, rauj pie sevis un tiecas, pieņem un atlaiž. Dvēsele uz ādas.”