Inta Balode

Ceturtdien, 12. jūnijā, sāksies starptautiskais laikmetīgās dejas festivals “Laiks dejot 2014”. Kā jau ierasts, programmā būs gan ārvalstu viesu izrādes (šoreiz uzmanības centrā Japānas laikmetīgā deja), gan pašmāju horeogrāfu jaunākie darbi. Tādu labi zināmu horeogrāfu kā Dmitrijs Gaitjukevičs, Kristīne Vismane, Olga Žitluhina, Sintija Siliņa, Lilija Lipora un Simona Orinska (kura Latvijā aizsāka šajā festivālā izcelto japāņu buto dejas tradīciju) vidū programmā redzam arī Latvijā mazāk dzirdēto Elenas Jacintas vārdu. Taču viņas biogrāfija jau ir gana iespaidīga un ļoti mūsdienīga.

Elena ir neatkarīga dejotāja un horeogrāfe, studējusi deju Londonas universitātes Birkbeka koledžā un beigusi maģistrantūru Roehemptonas universitātes horeogrāfijas nodaļā. Kā dejotāja strādājusi ar tādiem horeogrāfiem kā Subatra Subramanjams (Subathra Subramaniam, Lielbritānija), Šoneda Hjūsa (Sioned Huws, Lielbritānija), Favela Vera Ortiza (Favela Vera Ortiz, Somija) un citiem. Viņas darbi līdz šīm rādīti Fringe festivālā Edinburgā (2011) un Resolution! festivālā Londonā (2013 un 2014). Pašlaik Elena strādā pie dažādiem projektiem Latvijā un Lielbritānijā. „Laiks dejot 2014” ietvaros 13. jūlijā būs skatāms viņas solo darbs “Reassembled”, kurš nesen tika rādīts laikmetīgās dejas centrā The Place Londonā. Priecājoties par to, ka festivāls saved kopā dažādus māksliniekus un atklāj mums arī jaunas sejas, uzdevu horeogrāfei dažus jautājumus par viņas meklējumiem un attiecībām ar Latviju.

Inta Balode: -Ko tev nozīmē aicinājums rādīt savu darbu festivālā „Laiks dejot”?

Elena Jacinta: -Esmu ļoti priecīga, ka beidzot varu parādīt savu darbu šajā festivālā, jo tā ir vienīgā laikmetīgas dejas platforma Latvijā, kur var uzstāties ar īsākiem priekšnesumiem. Biju pieteikusi vienu no saviem īsajiem darbiem arī pagājušogad, bet toreiz nesanāca.

-Vai vari īsi pastāstīt arī, kur esi ieguvusi dejas izglītību un kas ir tas, ko meklē savā radošajā darbā?

-Formālo dejas izglītību esmu ieguvusi Londonā, kur dzīvoju piecus sešus gadus, bet esmu mācījusies deju (ne tikai laikmetīgo) Latvijā, Indijā, Lielbritānijā un pēdējā laikā arī mazliet Izraēlā.

Tas, kas interesē un ko meklēju savā darbā, visu laiku mainās, bet vienīgais, kas man vienmēr ir bijis ļoti svarīgs, ir godīgums – godīgums pret sevi, pret to, ko radu, un kā dejoju pati, godīgums pret skatītājiem. Tas arī tas, ko meklēju, kad skatos citu horeogrāfu darbus. Grūti paskaidrot, kas tas tieši ir un kā izpaužas, bet, man liekas, to uzreiz var pamanīt.

Runājot konkrēti par manu horeogrāfiju, tieši tagad viena no manām interesēm ir saistīta ar cilvēka ķermeni, kas spēj ļoti ātri adaptēties un uzsūkt informāciju, neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam un apzināmies, vai nē – un tas mani pašlaik ļoti fascinē. Zināmā mērā par to ir arī mans solo darbs, ar kuru uzstāšos festivālā.

-Vai esi sekojusi iepriekšējiem festivāliem un kāds iespaids tev ir radies par programmu, par mērķauditoriju un notikuma lomu Latvijas dejā?

-Dažus pēdējos gadus biju tiem sekojusi, bet man nebija iespējas redzēt visas izrādes, tāpēc grūti spriest par kopējo programmu. Ir brīnišķīgi, ka tāds festivāls mums ir, un ceru, ka tas turpinās attīstīties.

-Vai tas, ka biji viena no 14 horeogrāfiem projektā „Solo piecpadsmit”, lika tev sajusties vairāk piederīgai (vai varbūt svešākai) Latvijas dejai? Vai domā, ka aicinājums radīt izrādi festivālā ir saistīts ar šo projektu?

-„Solo piecpadsmit” bija viens no dažiem dejas projektiem, pie kuriem strādāju šogad Latvijā (gandrīz paralēli gatavojoties Dejas dienas meistarklasēm, ko organizēja Horeogrāfu asociācija un projektam „Dejas diena tavā darbā”, ko rīkoja Latvijas Jaunā teātra institūts), un tas bija nozīmīgs tajā ziņā, ka deva iespēju „pamēģināt spēkus” un uztaisīt kaut ko kopā ar Olgu. Tas bija izaicinājums, bet arī lieliska iespēja labāk iepazīt viņu. Savukārt festivālam ar gatavu solo darbu pieteicos jau janvārī, un mēģinājumā ar Olgu uzzināju, ka tas jau ir iekļauts festivāla programmā!

Es vēl joprojām nezinu, vai jūtos „piederīga” Latvijas dejai un ko uzskatīt par „Latvijas deju”. Man joprojām liekas dīvaini, ka šeit gandrīz visi dejotāji/horeogrāfi pazīst viens otru, kaut gan saprotu, ka tādā mazajā valstī kā Latvija tas ir pilnīgi normāli. Kopš pagājuša gada, kad piedalījos pasākumā „Baltic Bubble” Ģertrūdes ielas teātrī, kurā satiku daudzus kolēģus ne tikai no Latvijas, bet arī no citām Baltijas valstīm, daudz kas ir noticis: es iesaistījos vairākos projektos un man radās iespēja dalīties ar savu darbu, un tas jau pats par sevi liek justies piederīgai.