Ekspresrecenzija par programmu „Viss baltā”

09/12/2014

Maija Uzula-Petrovska

Jaundarba „BEG” (horeogrāfe Olga Žitluhina + Kārļa Lāča speciāli izrādei radīta mūzika un paša skatuviskā klātbūtne + breika dejas apvienība „Camelot” = kaut kas varen intriģējošs) pirmizrāde notika ikgadējā Olgas Žitluhinas un draugu pasākuma „Viss baltā” ietvaros. Šogad draugus pārstāvēja horeogrāfi Elīna Lutce un Guntis Spridzāns, kuri prezentēja katrs savu topošo solo darbu.

Elīnas Lutces „Dāvanu” pirmo reiz saņemt izdevās jau šoruden festivāla „Jauna deja jaunā vietā” ietvaros notikušajā programmā „Laikmetīga, vēl laikmetīgāka” – šis ir no tiem darbiem, kuru saturu un spēles noteikumus labāk neatklāt (tas būtu līdzīgi nelaipni kā atklāt lasītājam, kurš, cerams, pēcāk būs šī darba skatītājs, ko viņam dāvinās Ziemassvētkos). Tomēr varu komentēt, ka Zirgu pasta zāles tuvplāns, salīdzinot ar Vidzemes koncertzāles „Cēsis” Lielās zāles noteikto distanci, radīja labvēlīgākus apstākļus dejotājai izveidot kontaktu ar skatītājiem. Cēsīs, lai izveidotu saikni, Elīnai sākumā publiku bija tā kārtīgi „jāpaņem” pie krāgas, šoreiz attiecības ar skatītājiem veidojās mierīgāk un brīvāk, tādēļ pozitīvi, ka horeogrāfe nemēģināja atkārtot Cēsīs pielietotās stratēģijas, bet gan vadījās no konkrētās situācijas, līdz ar to apstiprinot, ka solodarbs ir par sadarbību starp mākslinieku un skatītājiem ne tikai formāli, bet pēc būtības. Turklāt pati deja, kuras noteikumi tika izlemti visnotaļ ātri un lietišķi, nebūt nebija formāla, līdz ar to liekot domāt par tādiem jautājumiem kā mākslas darba radīšanas struktūra, emocionalitāte un nozīme – kurš ir tas, kas to rada, un kurā mirklī tas notiek?

Guntis Spridzāns spilgti rozā uzvalkā pasākuma „Viss baltā” kontekstā prātā uzjundīja saukli modes rubriku stilistikā: „Rozā ir jaunais baltais!” Asociāciju attīstot tālāk – spīdums no glancētu žurnālu lapām zaigoja arī verbālā fantāzijā par krāšņiem tērpiem, putojošu šampanieti, vērienīgu balli, kuras aizvietotāja neapskaužamā lomā mūsu priekšā stājies pats horeogrāfs. Nekāda balles aina gan fantāzijā neraisījās un vārdu tirādes gribējās pārlaist kā mākslinieka untumu/ sekošanu kāda glancēta laikmetīgās dejas modes žurnāla (ja tāds būtu!) padomu lapai, izpildītu visai naivā manierē. Un apziņa, ka rādītais darbs ir tikai izstrādes procesā, lika ilgoties, kaut mēģinājumu ceļā horeogrāfs atteiktos no ilustratīvā pastāstiņa līmeņa, no kura kā glābiņš projām veda kustības. Tās neklausīja tekstam, dejotājs nepiepildīja visu zāli to deviņu personu vietā, kuras, kā tikām informēti, vēl nebija ieradušās, toties dejotāja pirksti kādā epizodē, nelikdamies ne zinis par visas telpas piepildīšanu un skatītāju laika kavēšanu, dejoja uz grīdas, slēpās zem galvas… Varbūt par to ir izrāde – kā vārdi nespēj pakļaut kustības? Cilvēks uz skatuves niķojās, neatzīdams par labu esam nevienu no piedāvātajām mūzikām, skrēja ārā no zāles un atkal atgriezās un beigās izdarīja tieši to, ko tādam spilgti rozā, niķīgam princim mūsdienās jādara – uztaisīja pašīti ar skatītājiem fonā. Hmm… varbūt, ka tiešām nevajag bēgt no pliekaniem tekstiem, bet iet gan vārdos, gan kustībās vēl dziļāk iekšā indīgi rozā niķīgumā un riebīgumā?

Zīmīgi (un gribētos teikt – pozitīvi) – pārdomas gan par Elīnas Lutces, gan Gunta Spridzāna topošo darbu noslēdzas ar jautājumu. Un kur ir jautājums, tur ir process (un cerība), nevis pāragri nogatavināts rezultāts.

Uz skatuves lietišķā gaitā parādoties breika dejas apvienības „Camelot” puišiem Anatolijam Soldatenko, Aleksejam Rozītim, Aleksandram Mihailovam un Jānim Bērziņam, ir skaidrs – tur nāk īsti vīri. Pārliecības pilnās kustības, ar kādām daļa dejas grīdas tiek nomainīta no melnas uz baltu un pēcāk ar paša komponista Kārļa Lāča dalību tiek uznests flīģelis, pārtrumpo amizanto izskatu – pāri triko (kuri turklāt, kā vēlāk izrādīsies, ir smokingu (vai tikpat labi pingvīnu) stilizācijas) uzvilktos treniņtērpus. Un tāda ir arī izrāde „BEG” jeb „Skrējiens” – vienlaikus jautra un smeldzīga, vīrišķīga un trausla, par džentelmeņiem, sportistiem, aizrautīgiem ģēnijiem un pingvīniem.

Izrāde ir enerģētiski ļoti jaudīga, ko nosaka gan Kārļa Lāča mūzikas un tās spēlēšanas manieres ekspresija, gan breika dejas specifika. Nenoliedzami zināmu spriedzi garantē arī cīņas elementi, kas ienāk visos projektos ar breika dejotāju piedalīšanos: vai tie būtu „Camelot” puiši pret gandrīz simts kokļu meitenēm Ērika Ešenvalda skaņdarba „Saules taka” iestudējumā, vai Anatolija Soldatenko batls ar dzejnieku Kārli Vērdiņu Dzejkoncertā Rīgas domā (abos gadījumos horeogrāfe Olga Žitluhina). Arī izrādē „BEG” cīnās dejotāji ar pianistu un cīnās katrs pats ar sevi. Kārlis Lācis mūziku rada, eksperimentējot ar netradicionālākām flīģeļa izmantošanas iespējām, vienlaikus ļaujot ieskanēties arī liriskākiem motīviem, kas atsauc atmiņā viņa mūziklus „Pūt, vējiņi” un „Oņegins”. Prasīgu, nepielūdzamu ritma fonu rada metronoms. Un skaudrs prasīgums pulsē arī gan dejotāju, gan mūziķa (kurš tāpat kā pārējie tērpies triko, tikai tam vēl pieskaņojis laķenes) kustībās. Kārļa Lāča galvenais instruments ir flīģelis, kamēr breika dejotājiem – ķermenis, abas puses gan izrāda interesi arī par otra instrumentiem. Atlaides netiek dotas nevienam. Treniņš, skrējiens un finišs. Viss. Bet visā, kas notiek starp startu un finišu, ir daudz mazu, skaistu lietu, kuras ir daudz svarīgākas par to, kurš pirmais aizskries līdz finišam. Jo tur jau agrāk vai vēlāk nokļūs ikviens no mums.

Foto: Jūlija Žitluhina

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.