Marija Saveiko

Juris Gogulis – horeogrāfs, pedagogs, dejotājs; Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvents. Pirmās Dejas balvas nominants divās kategorijās – “Skatuviskās tautas dejas horeogrāfs” un “Skatuviskās tautas dejas uzvedums vai notikums” par darbu “Vēja stāsts”.

Kā tu uzzināji, ka esi nominēts Dejas balvai? Kāda bija pirmā doma, kādas izjūtas?

Juris Gogulis: Viena dejotāja, kas dejo „Vēja stāstā”, man atsūtīja „Apsveicu!” un saiti uz www.lsm.lv, kur bija publicēti pasludinātie Dejas balvas nominanti. Atverot vaļā saiti un tinot garo sarakstu ar nominantu vārdiem, nevarēju saprast, ar ko dejotāja mani sveica. Tad, pamanot savu vārdu, es apstājos uz ielas. Tā pirmā sajūta bija ļoti pacilājoša. It īpaši patīkami, jo tā ir mana pirmā izrāde un uzreiz arī tikusi nominēta pirmajai Dejas balvai. Ir forši apzināties, ka darbs kaut kādā veidā tiek novērtēts. Tomēr es gribētu uzsvērt, ka lielāku emocionālo baudījumu man radīja tas, ko skatītāji man rakstīja pēc izrādēm Dailes teātrī un Līvānu novada Kultūras centrā – cik ļoti daudz viņiem tas iedeva, ko viņiem tas iedeva. Tā ir mana uzvara, tas ir izdevies darbs. Bija arī daži cilvēki profesionāļu vidū, kuri pēc pirmizrādes Dailes teātrī izteicās: „Šo varbūt vairāk nerādi, pietiek.” Un tajā pašā laikā divdesmit dienās pēc pirmizrādes vakara man atnāca, nepārspīlējot, ap piecdesmit vēstuļu. Rakstīja pazīstamie, nepazīstamie, uzņēmēji, pensionāri, jaunieši… Vidēji teksts bija tāds: „Paldies par izrādi! Izrādes laikā es esmu sapratis, ka gribu dzīvot skaistāku dzīvi” vai „Es vairāk mīlēšu savus bērnus un vairāk viņus klausīšu”. Tas bija tas, kas iedeva dzinuli iet uz priekšu.

Vai Tu plāno vēl rādīt „Vēja stāstu” vai pietika?

Juris Gogulis: Pietika. Gribējās un plānojām rādīt vēl, bet apzinājos, ka tas ir sarežģīti – 32 dejotāji no 9 ansambļiem, katram ansamblim ir sava dzīve. Man vispār bija brīnums, kā mēs savācāmies uz četrām izrādēm, un īpašs prieks par to, ka tās četras izrādes kopumā noskatījās ap diviem tūkstošiem cilvēku.

Cik saprotu, šobrīd paralēli pedagoga darbam deju skolā „Dzirnas” un deju ansamblī „Pērle” tev top arī jauna izrāde?

Juris Gogulis: Jā, tagad top mana otrā izrāde – cerams, vēl labāka par pirmo. Tās mācību process man ir bijis divus gadus. Sapratu, cik daudz ir jāmācās, un arī to, ka ne visi pieņems to, ko es daru. Pirmizrāde būs Līvānos 21. aprīlī. „Brīnuma meita” – stāsts par meitenēm, dejo sešpadsmit meitenes no desmit dažādiem ansambļiem. Tas man ir liels izaicinājums – izveidot stundu garu izrādi tikai ar meitenēm, it īpaši tādā mūsdienu skatuviskā vidē, kas izvēlēta, lai noturētu skatītāju uzmanību. Gan „Vēja stāsts”, gan „Brīnuma meita” – šīs abas izrādes ir skatuviskās tautas dejas uzvedumi ar klasiskās un mūsdienu dejas elementiem.

Vai tavā profesionālajā dzīvē, karjerā ir tikai deja?

Juris Gogulis: Pagājušā gadā sapratu, ka gribu iet kinoindustrijā. Mani ļoti ieinteresēja režija „Vēja stāsta” procesā un tagad, strādājot pie „Brīnuma meitas”. Mūzika, teksts, gaismas, skatuve – tā visa ir teātra režija, bet tikpat lielā mērā man ir interesanta arī filmu režija. Man un vēl četriem dejotājiem tikko bija dota iespēja filmēties HBO kompānijas filmā, ko
slepus filmēja Rundāles pilī. Tur piedalījās pasaules slavenie aktieri Džeisons Klārks un Helēna Mirena. Mēs nebijām masu skatu aktieri, mēs bijām ar viņiem kopā, varējām komunicēt. Tas bija tāds trīs nedēļu posms. Tur arī guvu foršu ieskatu tajā, kā notiek filmas iekšējā uzbūve, un tad sapratu – jā, es vēlos ar to nodarboties. Man ir idejas, ko es varētu realizēt kinoindustrijā. Ar mums strādāja arī kino horeogrāfe, viņa veidoja dejas kompozīcijas filmas ainās. Iepriekš nebiju dzirdējis tādu jēdzienu – kino horeogrāfs, Latvijā noteikti tādu nav. Viņa man piedāvāja iestāties Londonas kinoakadēmijā. Es apsvēru šādu domu, bet pagaidām gribu to visu apgūt neformāli. Pašlaik nebūtu gatavs veltīt pusotru gadu dzīvei Lielbritānijā, tagad vēlos īstenot tos projektus, kas man ir šeit. Noteikti pēc dažiem gadiem labprāt apgūtu režiju vai nu Lielbritānijā, vai Amerikā.

Bet dzīvot Latvijā?

Juris Gogulis: Dzīvot Latvijā. Man tas patriotisms ļoti “spēlē”. Pirms pāris gadiem man bija piedāvājums pabeigt skolu Kanādā. Atteicu, jo gribēju mākslinieka-horeogrāfa izglītību saņemt šeit, Latvijā. Ja es jau no sākuma nedejotu tautas dejas, tad diez vai paliktu, tas mani noturēja. Tā ikdiena, koncerti, uzvedība uz skatuves, tērpu kultūra – tas mani piesaista. Tas ir mans pamats, jo mana ikdiena ar to saistās joprojām. Dzīvot noteikti Latvijā. Uz Ņujorku braucu mācīties, lai saprastu, kāpēc pie viņiem uz izrādēm nāk tūkstošiem cilvēku un kāpēc pie mums tā nav. Man vajag dažas reizes gadā izbraukt ārpus Latvijas un tad atgriezties un darboties šeit. Es vēlos, lai latvieši vairāk noticētu, lai parādītos lielākas ambīcijas it īpaši kultūras jomā, lai parādītos vēlme izcelt mūsu bagātību. Man gribētos, lai pamostos arī izglītības iestādes. Ja izglītības iestādes dejas nozarē arī apvienotos un, piemēram, dejas kompozīciju mācītu nevis viens pedagogs, bet vairāki, ar dažādām pieredzēm dejā, tad studentam būtu lielāka bagāža, zināšanas un līdz ar to profesionālisms. Man gribas pacelt mūsu dejas kultūru pasaules, ne tikai Latvijas līmenī. Latvijai ir ļoti nepieciešama izejas pozīcija uz āru, jo mēs esam ļoti iesēdušies sevī, iekšā. Jā, mums katru nedēļas nogali ir tautas deju koncerti, mūsu operā notiek izrādes, laikmetīgajā dejā veidojas performances, bet viss lielākoties Latvijas robežās. Es gribu mūsu skatuviskās tautas dejas profesionālo līmeni pacelt pasaules mērogā, izvest ārpus Latvijas un parādīt kaut vai tai pašai Amerikai mūsu skatuviskās tautas dejas savdabību. Man liekas, ka Latvijas skatuviskā tautas deja un klasiskā deja attīstītos ātrāk un kvalitatīvāk, ja vien horeogrāfi apvienotos.