Dzīvi cilvēki traucē uztvert vizuālo mākslu. Par izstādi-performanci „Kāds, kurš…”

10/09/2012

Inta Balode

„Baltā nakts” nav parasta nakts, mūsdienu kultūra šajā naktī dzīvo gan te, gan tur un laimīgie bezmaksas apmeklētāji priecīgi patērē visu, kas tiek piedāvāts. Tostarp arī Anša Rūtentāla Kustību teātra (ARKT) performanci-izstādi „Kāds, kurš…”, kas bija skatāma 8. septembra vakarā Kaņepes Kultūras centrā. Publikas spektrs daudz plašāks kā ierasts – no ģimenēm ar bērniem līdz jauniešiem ar alus pudelēm, no ārkārtīgi rūpīgajiem vērotājiem (daļa no kuriem bijuši iesaistīti projektā) līdz citkārt mazāk redzamiem vīriešu dzimuma pārstāvjiem, kas negaidot atrod sev kaut ko ļoti interesantu (visvairāk telpā, kur novērošanās kamerās redzamas citas istabas un kursora bultiņa uz ekrāna danco līdzi ziņkārīgā vērotāja kustībām).

„Kāds, kurš…” ir it kā maigs un korekts, bet vienlaikus provokatīvs darbs. Izrādei nepārprotami ir piešķirts izstādes ietvars, un par to skaidri vēsta virkne zīmju: idejas autore, horeogrāfe Santa Grīnfelde tiek pieteikta kā „kuratore”, pie ieejas aplūkojams telpu plāns ar istabu numuriem, darbu autoriem un nosaukumiem, pie katra „darba” klāt pievienota balta kartona zīmīte ar nosaukumu, pirmais „darbs” (….) mazliet atgādina zāles uzraudzi, pēdējā, dziļākā telpa ir vieta, kur skatāmi novērošanas kameru video, jo skaidra lieta, ka visi izstādītie objekti ir ļoti dārgi. Tomēr relaksētos pastaigu pa mākslas muzeju „traucē” tas, ka mākslas darbi ir pārāk dzīvi un aktīvi.

Izstādes „eksponāti” ir ARKT aktieri, katram ir ierādīta sava vieta, ir savi uzdevumi, tēma un kustību materiāls, kas gan nav visu 40 minūšu garumā (izrāde-izstāde vakara gaitā notiek 4 reizes, norises laiku atdala neliela video filmiņa „Kustības piedzīvojums”), tāpēc ainas atkārtojas, vēl jo vairāk precizējot, ka šī ir galerijas instalācija, nevis izrāde, un man kā skatītājai tā arī to vajadzētu uztvert. Tas nozīmē, ka varu stāvēt pārdesmit centimetrus no „objekta” un skatīties ar tādu seju, kuru neviens neredz un kurai pretī nelūkojas aktiera acis. Pat, ja es redzu cilvēka seju, tai nav jāietekmē mana seja, jo es esmu vērotāja teritorijā un pētu objektu, nevis ar to komunicēju.

Tomēr nav tik vienkārši, jo laiku pa laikam „mākslas objekti” iziet ārpus saviem „rāmjiem”, pārkāpj telpu, laikmetu un mākslas virzienu robežas, lai aizietu pie otra vai apskrietu ap trešo. Citādi viss kā jau vizuālajā mākslā – objekts konkrētā vietā, nosaukums, kuram ir lielāks vai mazāks sakars ar objektu, piedāvātais skatu leņķis vai arī dotā instrukcija (bultiņas uz grīdas), ka paralēli stāvēšanai un sēdēšanai ieteicams izvēlēties arī kustīgu pozīciju. Katrs darbs vizuāli iesaiņots tā, lai, jau tikai pavirši aci uzmetot, piedāvātu kādu salasāmu ziņu (scenogrāfija: Krista Ose, gaisma: Dzintars Krūmiņš, Andrejs Krūmiņš): melns gleznas rāmis, aiz kura dejo tumšmate sarkanā samta triko ar lapsas asti (Alise Berga); vīrietis ar ļoti īsiem matiem kuba karkasā, trīs ķeblīši un šinelis (Vilnis Bīriņš); šaurs kakts, paknapā fraciņa tiek novilkta un paliek apakškreklā drebošs vīrietis (Edgars Baranovičs); izmētāti balti spilveni, no kuriem jau pabirušas dūnas un spalvas, un sieviete baltā (Austra Ziļicka); spilgtāk grimēta dāma pie maza galdiņa un svecēm (Kristīne Paula). Individuālos stāstus vieno Toma Ringa mūsdienīgi atmosfēriskais skaņu celiņš. Mūzika ir vēl viens iemesls, kas neļauj izstādi piecās minūtēs izstaigāt un aiziet projām. Nevar būt, ka dzīvi un kustīgi cilvēki kopā ar zīmīgu skanisko noformējumu nevedīs uz kaut ko citu, nepārtaps par skaidri salasāmu naratīvu! Šī ideja arī ir „Kāds, kurš…” galvenā provokācija. Mākslas darba veidotāji radījuši apstākļus, lai skatītājam būtu iespēja pārbaudīt savu spēju izdarīt izvēli, līdz ar to zināmā mērā izvērtēt savu brīvības pakāpi. Autori izrādījuši cieņu pret publiku, dodot iespēju visu saprast, ja vien rūpīgi vērosi detaļas. Rūtentālieši nespēlējas un neved pa maldu ceļiem, bet gan piedāvā rūpīgi nostrādātu  darbu par mākslas pieredzi, par objekta un subjekta attiecībām, par sadzīvošanu kopīgā telpā, par to, kā vērojam un kā paši tiekam vēroti, par to, ka ikvienā telpā vienlaikus ir daudzas paralēlas informācijas plūsmas un perspektīvas un nevienai nav tiesību būt par dominējošo. Mūžam svarīgā mākslas misija – sargāt cilvēka brīvību. Pat ja, lai to panāktu, nākas pielietot ļoti precīzus plānus.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.