“Dzirnu” bungas un bumbas. O Fortuna.

02/02/2012

Dita Eglīte

Nav vēl pagājusi pat nedēļa kopš „Dzirnu” dejas izrādes iestudējuma pirmizrādes, bet tīmeklī gandrīz nekādu informāciju vairs nevar atrast. Tik vien kā Twitter ziņās kādus formālus niekus. Mistiska sajūta, kādu, iespējams, vajadzēja piedzīvot arī pašā izrādes vakarā – 26, janvāri, kad Agra Daņiļeviča deju skolas zālē bija skatāms 55 minūšu garš uzvedums „O Fortuna” ar Karla Orfa mūziku. Mūzika neapšaubāmi ir gana spēcīga, dramatiska un filozofiska. Un ir neviltots prieks par augsto latiņu, kādu „Dzirnas” sev uzlikušas – kļūt par profesionālu deju grupu.

Kā vakara ievadā atzinās pats skolas šefs Agris Daņiļevičs – dejas iestudējumam mūzikas izvēle bijusi viens no grūtākajiem uzdevumiem. Tātad ne jau mūzika bijusi noteicošā dejas uzveduma radīšanā. Turklāt mūzika, lai cik nopietns opuss tas arī nebūtu, dejas uzvedumā nav spēcīgākais vai dominējošais spēlētājs. Tomēr atslēgas vārds „fortūna” gan ir visai zīmīgs. Seši dejotāji (tostarp trīs pērnā gada LKA laikmetīgās dejas horeogrāfijas nodaļas absolventi) veļas, ceļas un griežas ap milzu bumbas režģi. Var nojaust, ka visi Evijas Dāboliņas piegulošajos triko tērptie jaunieši tiek mētāti pasaules telpā kādu mistisku spēku iespaidā. Droši vien jau, ka pie vainas ir likteņa dievība Fortūna. Tumšajā nekurienes telpā ar atoma režģi centrā jaunie cilvēki brīžiem atļaujas arī pasmieties par dzīves nopietnību, tai skaitā arī par klasiskā baleta kodiem. Piemēram, Kristaps Ceļmalnieks eleganti parodē mirstošo gulbi.

Kaut gan horeogrāfijā ļoti izteikta ir (modernās) klasiskās dejas klātbūtne, kopumā tomēr vairāk jādomā par to, ka šis būtu perfekts koncerteksāmens, piemēram, priekšmetā „Vingrojumi līdztekās”. Apbrīnas vērta ir ne tikai puišu fiziskā varēšana, bet arī meiteņu roku spēks. Turklāt izrādes laikā nevienā brīdī nejūt „sviedru” klātbūtni. Kā allaž „Dzirnās”, viss tiek darīts maksimāli tuvu varēšanas robežai. Lai nav neērti ne izpildītajiem, ne skatītājiem. „Milzu atoms” tiek vilkts, celts un griezts šķietami viegli pat tad, ja uz tā atrodas gandrīz visi izpildītāji.

Kā zināms, laikmetīgā māksla robežas ignorē, tādēļ varbūt arī muļķīgi piesieties epizodēm, kurās pēc ilustratīvisma izskatās vīru kora partijas savienojums ar trīs puišu kustību horeogrāfijā, tāpat – dziedot sieviešu korim, dejo meitenes. Savukārt vēlme dalīt uzvedumu izteikti divās daļā – nopietnajā sākuma trešdaļā un atlikušajā, viegli ironiskajā (kaut gan ne viscaur uztvēru ironijas objektu), – uztverama kā radošās komandas intuitīva izvēle, kura vēl jāpārbauda procesā (t.i. kontaktā ar skatītāju un laiku).

Divdesmit minūtes pirms izrādes sākuma spēles laukuma vidū enerģiski pie bungu komplekta improvizē Rūdolfs Daņiļevičs. Tam ir visai formāla saistība ar sekojošo iestudējumu „O Fortuna”, drīzāk ar topošo profesionālo deju grupu. Vismaz manās asociācijās. Jo atcerējos aizvadītajā vasarā šeit pat „Dzirnu” zālēs skatītos jauno horeogrāfu („Dzirnu” dejotāju) diplomdarbus. Profesionāli nostrādātas, asprātīgas vai dramatisma caurstrāvotas mazformāta dejas izrādes, kuras droši būtu iekļaujamas jaunā veidojuma repertuārā. Salīdzinoši „O Fortuna” ir uzstādījums ar augstāku latiņu. Tikai nedaudz varbūt par agru. Vai vēlu – jo, ticot Daņiļeviča teiktajam, tapis divus gadus, pamazām. Vai varbūt darbs ir „pārbriedis” vai visas iespējamās idejas pārlieku sapinušās?

„Dzirnas” sola jaundarbu rādīt atkal. Tātad paredzams, ka darbs turpināsies kā īsti laikmetīgiem dejas profesionāļiem jeb īsti profesionālā laikmetīgā dejā. Lai izdodas neapstāties!

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.