Ernests Spīčs

Jau tad, kad 2018. vēl nebija sākušies Latvijas simtgades Deju svētki, kļuva skaidrs, ka ir jaunas idejas, kādiem jābūt Dziesmu un Deju svētkiem nākotnē. Diskusijas presē, TV, radio un sociālajos tīklos parādīja, ka sabiedrībai ir vairāki un pat stipri atšķirīgi skatījumi uz mūsu tautai tik būtisku tradīciju, kas ar likumu nostiprināta un starptautiski atzīta kā liela vērtība. Lielākā daļa ideju gan netika nekur tālāk. Toreiz svētku rīkotāji noliedza iespēju kaut ko mainīt svētku modelī un pēc garas stīvēšanās piekrita tikai nelielām repertuāra izmaiņām, kā arī atteicās no vienveidīgu koncerttērpu šūšanas no Ķīnā pasūtīta auduma. Par to jāsaka paldies pašvaldībām, kas prātīgi nosprieda, ka pašiem ir savi – pašmāju audēju un šuvēju gatavoti – tautastērpi un nav jātērē nauda naktī spīguļojošiem tērpiem. 

Viena cilvēka galvā doma par citādiem Dziesmu un Deju svētkiem tomēr nenorima līdz ar diskusiju izbeigšanos. Edžus Arums saprata, ka jāķeras pašam pie lietas un praksē jāparāda savs skatījums uz to, kādi varētu būt mūsu tautai būtiskākie svētki. Edžum bija pietiekama pieredze un teicama komanda, ar ko kopā īstenoti vairāki deju uzvedumi. Komandas garīgais līderis Uģis Brikmanis 2018. gada vasaras beigās diemžēl devās Aizsaulē. Tas lika iepauzēt, bet nevarēja apturēt tik uzņēmīgus cilvēkus kā Edžus Arums, Uģis Prauliņš un Agris Daņiļevičs.

Kopš tā laika pagāja četri gadi, un nu koncertuzvedumā “Dziesma dejo, deja skan” mēs ieraudzījām neierastu skatījumu uz skatuves dejas un kora mūzikas vietu mūsu kultūrā. Skatījumu, kas nojauc robežas, lauž stereotipu un varbūt liek paskatīties uz mūsu kultūras kanonā iekļautām vērtībām ar jaunā XXI gadsimta cilvēka acīm.

Sākotnējā tvērumā  – multimediāls un multiemocionāls notikums

Mūsdienu izrādes laikam nevar notikt bez multimediju klātbūtnes. Kāda tiem nozīme? Radīt jaunas emociju gammas. Jaunas tehnoloģijas rada jaunas iespējas. Līdz šim spožākajā multimediālajā dejas izrādē “Abas malas” par galveno vides veidotāju kalpoja virtuālā realitāte, kas ar savu paģērošo precizitāti  nosprauda ļoti augstu latiņu horeogrāfijai un izpildījumam. Ja atceramies, tas bija perfekts.

Mežparka estrādes plašumi, kas cilvēka uztveres mērogam liekas neaptverami, ir nopietns izaicinājums horeogrāfam. Ne tikai ar betonēto celiņu līnijām sarūtotais zāles laukums, bet arī debesjums pāri mums. Jau sākumā skaidrs, ka skatītājs ir šova dalībnieks. Galvenais jautājums – kur ir cilvēka vieta Visumā?  Jāteic, ka Agris Daņiļevičs godam tiek galā ar šo jautājumu. Cilvēks ir Visuma centrs. To redzam jau pirmajā sekundē. Viena dziedātāja Visuma vidū un viņas dziesma. Dejotāju mīlas pāris augstu gaisā satiekas, atvadās, kūleņo un virpuļo laimē pāri visam. Mīlestība mūs ceļ pie zvaigznēm. Piena ceļš kā mūsu dzīves ceļš, tas no debesjuma nolaidies un ir pie mums, tas mūs apņem, ietin, iešūpo un dancina. Balti karogi “Dzirnu” dejotāju rokās veido baltus rakstus, kuri dzirksteļo un spīguļo gan kā Jāņu ugunskuri, gan kā baltu gulbju spārni atvadās no skatītājiem izrādes beigās. Ar minimāliem līdzekļiem panākts maksimāls efekts. Protams, ja neskaita dejotāju rokas un kājas… jā, kājas un rokas, sejas un lūpas. Acis. Kas ar tām? Vai mēs redzam, kas notiek dejotāju dvēselēs?

Pirmajā tuvinājumā – mērogi

Horeogrāfa uzdevums pirmajā tuvinājumā ir izveidot laukuma zīmējumu tā, lai skatītāji būtu aizrauti, apburti, sajūsmināti utt., u. tml. Tas nav viegli, un daudzreiz Daugavas stadionā esam redzējuši Deju svētku zīmējumus, kas skatītājos neizsauc emocijas.  Tātad ne katram (pat labam) deju meistaram pa spēkam. Te jāatgādina, ka dejā ir trīs vienlaicīgi lietojamas valodas – tas ir dejas zīmējums, rituma raksts un auguma valoda. Ja dejas zīmējums, vienalga – statisks vai dinamisks, ir viegli uztverams, tad auguma valodas lietošana prasa zināmas korekcijas – ja plašas roku kustības un izteiksmīgas pozas vēl ir saskatāmas, tad attieksmes nianses, ko paužam ar pleciem, galvu vai pirkstiem, jau var būt nesaskatāmas.

Acis, lūpas, mīmika un citi dejā ļoti svarīgi dejotāja rīki nebūs saskatāmi nekad, jo tie ir tikai tuvplānam. Rīkotāju lēmums neizmantot lielus ekrānus tuvplānu parādīšanai varētu būt vienīgais izrādes trūkums. Tas netraucē, ja esam pieraduši uztver deju priekšnesumus estrādēs un stadionos kā masu vingrošanas parādību, kur svarīga loma ir militāri stingri nolīdzinātām cilvēku rindām, vienādam ietērpam un vienādi augstu paceltām kājām. Horeogrāfs Daņiļevičs centies izvairīties no pārlieku uzsvērtas spoguļsimetrijas, un tas pievērš skatītāju uzmanību dejas attīstībai. 

Dejas zīmējumus mēs uztveram ar lielāku interesi, ja redzam, kā tie mainās, kā aug, bet tas notiek tikai tad, ja ir apzināti lietoti asimetriski dejas raksta risinājumi. Man atmiņā lieliski izdevušies 2013. gada Deju svētku uzveduma zīmējumi, kas bija latvju zīmju raksta pētnieka Valda Celma pārziņā. 

Otrajā tuvinājumā – saikne

Kādas bija skatītāju un dalībnieku emocijas? Ja pārskata ierakstus sociālajos tīklos, tad noteikti dominē sajūsma vispārākajā pakāpē. Par ko sajūsmā raksta apmeklētāji: “asaras acīs jau pēc otrās dziesmas”, “neapšaubāmi pēdējo divu gadu spilgtākais notikums dejotājiem un dziedātājiem”, “paldies visiem par iespēju un atļauju piedalīties  šajos svētkos un burtiski “ķert” šos fantastiskās aizrautības brīžus”. Ko raksta dalībnieki: “pēdas smeldz, bet sirds gavilē”, “neticējām, ka var izdarīt to, ko izdarījām”, ““Saule. Pērkons. Daugava” vēlreiz un vēlreiz apliecināja – esam dzīvi un būsim”, “šoreiz pāri pār visu BIJA PRIEKS PAR DEJAS SVĒTKIEM!” Vēl un vēl, un vēl, vēl, vēl… desmitiem, simtiem, tūkstošiem sajūsminātu un laimīgu cilvēku pieraksta pilnus sociālos tīklus, dalās ar fotogrāfijām, iegūst jaunus domubiedrus un draugus.

Atsauksmēm ir izteikti komplimentārs tonis. Dažas balsis iebilst un kritizē šo un to, bet tās neviens īpaši neklausās. Runājot un esot klātienē, tomēr pamanu nelielu atšķirību. Skatītāji, lai ir sajūsmā par izrādi, uzsver, ka priekšnesumus baudīt traucējuši vairāki apstākļi – šauruma dēļ neērtās vietas, caurvējš, skaļi kaimiņi u. c. Kā lielākais trūkums tiek minēts tas, ka ļoti lielā attāluma dēļ nav saskatāmas nekādas deju nianses.

Dalībnieki uzsver, ka ir laimīgi, ka pēc divu gadu mājsēdes varējuši piedalīties lieliskos svētkos. Mēģinājumi bijuši gari un nogurdinoši, bet tā jau svētkos jābūt, un pēc ģenerālmēģinājuma nācies rīkot papildmēģinājumu, jo ne viss bijis skaidrs un saprotams. Skatītāju atsaucība, līdzdziedāšana, vāirākkārtējas ovācijas atsvērušas visu. Dejot un dziedāt bijusi liela laime.

Trešajā tuvinājumā – dialogs

Katrs jauns mākslas darba pieteikums ir dialogā ar tradīciju. Šis koncertuzvedums ir dialogā ar Dziesmu un Deju svētku tradīciju un, neapšaubāmi, ar tradīcijas nesējiem – dejotājiem, koristiem, diriģentiem, horeogrāfiem, komponistiem un muzikantiem. Nav noslēpums, ka iecere radās tad, kad tika izziņots 2018. gada svētku koncepciju konkurss. Zaudējums koncepciju konkursā tikai nostiprināja pārliecību, ka ideja ir īstenošanas vērta. Tiklīdz Edžus aptaujāja iespējamos jauna koncepta svētku dalībniekus, tā saņēma pietiekami lielu piekrišanu.

Lai saredzētu to, kas sākumā šķiet acīm apslēpts, jāatkāpjas pagātnes notikumos. Vispirms atzīmēsim, Dziesmu svētki un Deju svētki ir divi dažādi svētki, kas notiek vienā laikā. Katram no tiem ir sava vēsture, tie žanriski un stilistiski ir atšķirīgi. Ja koru mūzika atbilst XIX gadsimta monumentālam dzīves ritmam, tad skatuviskā deja demonstrē XX gadsimta pēckara laika pārspīlētu optimismu un pie tam ir etniski centrēts žanrs. Līdzšinējie mēģinājumi tos tuvināt nav bijuši sekmīgi ne Latvijā, ne kaimiņzemēs. Vienīgais panākums ir latviešu Dziesmu svētku noslēguma koncerts, kurā koru priekšnesumu starplaikos dejo daļa no dejotāju kopām, kamēr koristi fonā atbalsta dejotājus ar iestudētām kustībām. Protams, arī pēckoncerta sadziedāšanās un sadancošanās.

Ko dara muzikanti? Tiem lūpu kaktiņos rotājas mīklains smaids. Kamēr dejotāji ar kordziedātājiem nedaudz greizsiržojas, kuram žanram vairāk atbalstītāju, muzikanti netiecas pēc lieliem ozzollapu vainagiem. Tāpat skaidrs, ka bez viņiem dejotāji nevar iztikt nu itin nemaz un arī dziedātājiem noder, nu, vismaz brīžos, kad mutes sausas no a capella dziedāšanas. Šoreiz tieši Uģa Prauliņa orķestris iznes visvairāk. Ideāls skaniskais nodrošinājums, protams, ne jau bez apskaņotāju komandas darba, nedrīkstam viņus aizmirst. 

“Dziesma dejo, deja skan” neapšaubāmi ir valsts mēroga notikums, kas iekustina un iešūpo mūs, kas esam nedaudz sastinguši bailēs no pandēmijas un kara apdraudējuma. Tas noteikti ir labs stimuls dziedāt, muzicēt un dejot no sirds tā, it kā tas būtu pēdējo reizi mūžā. Laikam visi kauliņi sakrita tā, ka mūsu dzīves galvu reibinošo pagriezienu un kultūras notikumu pārsātinātajā vasarā tieši šādi svētki bija vajadzīgi, nepieciešami mūsu iztvīkušajām dvēselēm kā mirdzošs zvaigžņu lietus.

Dialogs, nē, daudzi dialogi vienlaicīgi, lielisks saskanīgu dialogu raksts. Tieši saskaņa ir šo svētku vislielākais ieguvums un rīkotāju nopelns.

Ceturtajā tuvinājumā – pretrunas un risinājumi

Vai tiešām dejotāji var dziedāt, un dziedātāji var dejot? Jā, protams, ja tie ir, piemēram, Jāņi vai kaut vai sestdienas vakarēšana ar dančiem un dejām. Tad mēs neesam sadalīti pa žanriem – koristi atsevišķi un tautiņdejotāji atsevišķi. Doma, ka var sarīkot Dziesmu un Deju svētku alternatīvu, kur visi esam viens, nav jauna. Labi atceros diskusijas pēc slavenajiem 1990. gada Dziesmu un Deju svētkiem, kad tika izvirzīta ideja nojaukt distanci starp dejotājiem un skatītājiem, lai katrs svētku apmeklētājs varētu justies kā dalībnieks. Tas nozīmētu samazināt nosacītības līmeni starp “māksliniekiem” un skatītājiem. Jo ikviens pašdarbnieks, piedodiet – amatierkolektīva dalībnieks, sirdī ir mākslinieks. Šī pretruna nav atrisināta, un arī šoreiz tika pasperts tikai pussolītis – ne īsti dejotāji dziedāja, ne īsti dziedātāji dejoja. Toties  skatītāji dziedāja un būtu dejojuši, ja pietiktu vietas. Sadziedāšanās tieši izrādes laikā izdevās ļoti koša un dziļi emocionāla, pirmkārt, pateicoties izvēlētajam repertuāram un, otrkārt, skatītāji bija koru vietās un izjuta to, ko kordziedātāji izjūt, kad redz dejotājus, laukumā dejojot, bet pašiem sirds gavilē un kājas niez mesties danču virpulī.

Nākamā pretruna slēpjas skatuviskās dejas īpatnējā paradigmā. Tai ir noteiktas robežas – pāru grupējumi, sīkas kustības nav skatāmas no attāluma, tautastērpa atdarinājumi, kas traucē plašām kustībām, priekšstats, ka skatuviskajai dejai jāizmanto tikai daži tautas dejas leksikas elementi, kuri pārpratuma pēc raksturoti kā īpaši latviski. Veidojot laukuma zīmējumus, grūti bez izmaiņām izmantot dejas, kuras veidotas kā sižetiskas etīdes un kurās katra dejotāja raksturam piemeklētas auguma kustību nianses. Viena no tādām dejām bija Ulda Žagatas “Klipu klapu”, kas prasa saskatīt tuvplānus. Vismaz puse no horeogrāfijas ir nenolasāma, jo vienkārši nav saredzama.

Nākošā pretruna – kā rīkoties, ja laukuma horeogrāfs nolēmis pārveidot dejas autora ieceri? Autorība ir svēta lieta, un laikam reti kurš dejas autors piekristu, ka viņa deju, maigi sakot, sabojā. Vieglāk ar tām dejām, kuru autori vairs nav dzīvajo vidū, bet tas nav ētiski. Tāda kā stīvēšanās sanāca ar Viļa Ozola “Spriguļu sišanu”. Skatītājiem priekšnesums patika, un skaidri bija redzams, ka pašiem izpildītājiem arī patīk. Tomēr sociālajos tīklos parādījās Viļa Ozola mantinieka pretenzijas pret interpretāciju.

Kopsavilkums – beigas labas, viss labs

Aprakstītie notikumi ar katru mirkli attālinās pagātnē, vai arī mēs ikdienas ziņu gūzmā attālināmies, iegūstam distanci, lai pāri laikam palūkotos uz ieguvumiem. Jo ieguvumu te ir daudz vairāk nekā zaudējumu. Svarīgākais ieguvums: ļoti, ļoti emocionāla, jauna pieredze Dziesmu un Deju svētku alternatīvas modelēšanā. Tai pašā laikā tas ir pavisam jauna veida festivāls, izrāde, hepenings, koncerts, šovs… palīdziet izdomāt īstāko, labāko nosaukumu tam, kas nekad nav bijis, bet tai pašā laikā ir tik tuvs un pazīstams.

Beigas labas, viss labs. Tā saka par riskantu notikumu, kas beidzas veiksmīgi. “Dziesma dejo, deja skan” bija riskants pasākums, ļoti daudz kas varēja notikt arī citādi vai vispār nepiepildīties. Tomēr notika, tomēr piepildījās, tāpēc ir gandarījums par prieku, kas cēla debesīs svētku veidotājus, dalībniekus un skatītājus. Beigas bija izcilas. Skatītāji ar acīm pavadīja lēni prom slīdošos gulbju spārnus, kurus no gariem, baltiem “dvēseļu dvieļiem” radīja dejotāju rokas. Likās, ka prom lido kaut kas skaists – mirklis, kuru gribētos, bet nedrīkst aizkavēt. Bija nedaudz skumja piepildītas laimes sajūta.

Attēls: skats no koncertuzveduma, foto Jānis Romanovskis.