Gundija Zandersona

Dzejoļa formas atskats uz Krišjāņa Santa un Ērika Ēriksona izrādi “Vērpete”.

“Labvakar”,

Acīm plaši atvērtām uz riņķi,

Uz riņķi vien, pa saules ceļu.

Kur kokle, kur lociņš, tas pavediens

Otram bez viena kur neiztikt

Klausies.

Elpā, tā straujāk arvien,

Telpā, kur atgriezt aizmirsto.

Pacelies, krīti, atlaidies kaut

Otram bez viena tur neiztikt

Un kamēr Tu griezies, griežos es

Tā degsme un dziesma par savējo

“Vai es varētu jūs palūgt man sekot?”

Putekļos krīta atskaties,

Un griezies un griezies un turpinies.

Pret saulīti, pa pulksteni

Un centrā Tu.

Jūti.

Spēkā degsmi,

Smaidā vēlmi,

Ritmā drosmi

Visā mēs.

Un šķietami viens tik griež un tas pats,

Un ievelk, tas aizrauj tuvumā

“Un tagad, lūdzu, sekojiet viņam”

Acs pret aci,

Vārds pret skaņu,

Sarunāts un viss pa jaunam.

Krustiņā ierakstīts nebeidzams

Ir spēks un tā virziens pieaugošs.

Un tad –

Tik nospiedums tur, kur staigāts bijis.