Inta Balode

24. martā LNO Jaunajā zālē notika JVLMA Horeogrāfijas katedras un Džeza mūzikas katedras studentu koncerts „Ir laiks džezam”. Lai arī vairāk par nosaukumu publiskajā telpā faktiski nekas nebija atrodams, zāle bija pilna, un pie ieejas notika aktīva lieko biļešu meklēšana. Un, kā nu ne, ja ir tik daudz dalībnieku (horeogrāfijas un mūzikas studenti, pasniedzēji, viesdejotāji, un veselas viesdejotāju grupas). Kā nu ne, ja mūzikas un horeogrāfijas studenti, kas mācās zem viena jumta, beidzot strādā kopā (atsevišķas sadarbības ir bijušas vienmēr, arī pērn bija līdzīga formāta koncerts, bet kopumā sadarbība nav bijusi pārāk aktīva), un turklāt viss vēl notiek vieglā un jaukā džeza atmosfērā. Var pat piemirsties, ka koncerts ir studiju procesa daļa, kur tiek vērtēts topošu horeogrāfu sniegums dejas kompozīcijā un džeza dejā.

Par koncerta dejas pusi rūpējušās asoc. prof. Zita Erss, asist. Valda Vidzemniece un džeza dejas pasniedzēja Alisa Košaļeva; mūziķus vadīja lekt. Indriķis Veitners. Programma gan mūzikas, gan dejas ziņā bija baudāma, viegla, nesamocīta – stunda pagāja kā viens mirklis, numuri savā starpā savienoti ļoti raiti. Ne velti Latvijā aizvien mērķtiecīgāk tiecas atdzimt mūzikla žanrs, un, kas zina, varbūt tieši Mūzikas akadēmijā un džeza un dejas sadarbībā var izaugt labi šī žanra speciālisti?

Vēl viens vakara prieks bija prieks par vīriešiem. Zinot, cik lielā mērā dejā dominē sievietes, patīkami redzēt pārliecinošus stiprā dzimuma pārstāvjus gan izpildītāju, gan horeogrāfu lomās. Turklāt šķiet, ka šoreiz tieši vīri labāk atrod sevi džeza mūzikas ritmos un melodijās, atrod sevi kā viegli, jautri, mazliet hipsterīgi čaļi – piemēram, Edgara Siliņa puišu kvartetā „All shook up” („Viss sakratīts uz augšu” J – angļu val.) un Kristapa Jaunžeikara trio „Friends” („Draugi” – angļu val.). Lielisku unisonu demonstrē viesu grupa no sporta dejām Vjačeslava Višņakova vadībā. Vienojošā atmosfēra ir asprātīga un lustīga. Arī dāmas spēj izlauzties no brīžiem mazliet bordeliskās grozīšanās un atrod citas sejas dejai un džezam. Kā idejisku piemēru var minēt Rūtas Auziņas darbu, kurā dialogs ar mūziku meklēts caur atmosfēru, abstraktāku deju, nevis tikai situāciju un attiecību izspēli. Vēl daudz jāmācās, bet patīkami, ka jaunie horeogrāfi redz variantus. Pārbaudītais variants gan, protams, ir mīlas stāsts, tie uzvar vienmēr. Šoreiz vislielākās ovācijas izpelnās Gabijas Bīriņas veidotais duets „Self illusion” („Pašilūzija” – angļu val.) pašas autores un Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas programma absolventa Kārļa Boža izpildījumā.

Pie vakara trūkumiem jāmin vājā gaismu partitūra, kura gana skaisti izceļ mūziķus, bet dejotāji bieži raujas tumsā un ēnā, lai arī it kā atrodas priekšplānā. Varbūt būtu līdzējis citāds skatuves izkārtojums, kas varētu risināt arī otru problēmu – dialoga trūkumu starp mūziķiem un dejotajiem. Melodijas tā vien uzprasās uz saspēli, bet tas netiek realizēts, orķestris paliek kā dzīva projekcija dibenplānā. Pieļauju, ka pie vainas mazais kopīgo mēģinājumu skaits. Varētu vēlēties arī mazliet vairāk pašas džeza dejas klātbūtnes, šoreiz dž..ezu pārspēj dž…aivs un daž..ādas dejas. Nākamajā koncertā gaidām vairāk džeza matemātikas, jo matemātika ir svarīga zinātne arī dejā.

*jazzy (angļu val.) – 1. saistīts ar džeza mūziku; 2. aktīvs vai dzīvīgs.