Inta Balode

Raksta pirmpublicējums Rakstniecības un mūzikas muzeja elektroniskajā izdevumā “Mājas Draugs” Nr. 12

Kāds īpašs Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma priekšmets – Raimonda Dunkana batika Leda un gulbis – kļuva par iemeslu uzaicinājumam padomāt par Dunkanu dzimtas devumu kultūrā.

Ja jau Latvijas muzejā glabājas Dunkana darbs, tad varbūt arī slavenajai amerikāņu dejotājai Aisedorai Dunkanei, Raimonda Dunkana māsai, ir bijušas kādas saites ar Latviju? Mani, dejas kritiķi Intu Balodi, aicināja sagatavot lekciju, bet apvienības Dejas anatomija dejotāju –  Agneses Bordjukovas, Elīna Breices un Montas Vanderes – uzdevums bija reflektēt par Dunkaniem dejas valodā. Taču mēs nolēmām apvienoties, strādāt kopā un palūkoties, kas sanāks. Sanāca izrāde-lekcija Dunkani – dīvaiņi vai pravieši?, ko rādījām 2013. gada 14. augustā un kuru atkārtoti gan dzīvajā, gan video versijā varēs redzēt arī 7. septembrī mūsdienu kultūras foruma Baltā nakts ietvaros.

Dunkanu parastā vēsture

Mēs esam parasti dejas cilvēki. Neviena no mums nelasa lekcijas augstskolās, neesam arī īpašas vēstures entuziastes. Par Dunkaniem zinājām tik, cik zina „vidējais cilvēks”, kas vispār kaut ko zina par mākslas vēsturi. Varbūt mazu kripatiņu vairāk, jo mūsu pamatprofesija ir deja. Zinājām, ka Aisedora Dunkane bija slavena dejotāja, viena no modernās dejas pamatlicējām, kas dejoja basām kājām, brīvos apģērbos, dievināja Senās Grieķijas mākslu, veda gana ekscentrisku dzīvesveidu, iesaistoties attiecībās ar virkni slavenu vīriešu (Gordons Kreigs, Paris Zingers, Sergejs Jeseņins u.c.). Viņas mūža fināls bija traģiska bojāeja, nožņaudzoties šallē, kas kaut kā aizķērās, braucot ar auto. Bijām lasījušas latviski tulkoto Aisedoras Dunkanes autobiogrāfiju Mana dzīve. Ātrais secinājums būtu, ka Dunkane bija vēsturiski nozīmīga un sava laika mākslas un saviesīgajā vidē pamanāma persona. Tomēr tagad dejas māksla un mūsu domāšana ir stipri tālu no 20. gadsimta sākuma. Māksliniece savas idejas pārāk rūpīgi neformulēja un, visticamāk, pārsvarā improvizēja, tādēļ tiešas ietekmes mūsdienās atrast būs grūti. Aisedora ir vairāk skaists simbols ceļā uz ķermeņa pieņemšanu un dejas mākslas autonomijas atzīšanu, nevis konkrēta ietekme, skola un tehnika.

Kā tad ar pārējiem Dunkanu dzimtas pārstāvjiem? Aisedora nebija vienīgais bērns ģimenē; bērnība arī nebija īpaši viegla. Latvijas pirmās brīvvalsts laika avīzēs biju lasījusi par kādu latviešu dejotāju vārdā Aija Dunkane, kas guvusi panākumus Parīzē. Rakstos arī varēja nojaust, ka Latvijā jauno dejas žanru ne pārāk saprata un mīlēja. Nodomāju, ka būtu interesanti saprast, vai Aijai ir kāds sakars ar slaveno Aisedoru. Varbūt viņa dejoja Aisedoras stilā? Bet varbūt tā ir tikai uzvārdu sakritība? Toreiz neko gan papildus nenoskaidroju. Par Raimondu Dunkanu pirms muzeja uzaicinājuma gandrīz neko nebijām dzirdējušas. Bet tad tik viss sākās!

Ceļā pie Dunkaniem

Dejotājām pavisam ierasta procedūra, bet man kā rakstītājai liels prieks un pārmaiņa bija mēģinājumi. Nav jāsēž vienai pie papīriem, esam četratā uz deju zāles grīdas – runājam, lasām un dejojam. Arī es mazliet padejoju, taču pētījuma gaitā tomēr sapratām, ka tik demokrātiski Aisedoras uzskati nebija. Dejot var katrs, bet vai to var un vajag iekļaut programmā, par kuras skatīšanos cilvēki maksās naudu?

Darba procesā bija vairāki etapi. Iedvesmu smēlāmies gan savos priekšstatos un stereotipos, gan viegli atrodamos interneta avotos, gan meklējām specifiskas lietas. Centāmies droši lūkoties arī uz pretrunām, meklēt faktus, tiekties atpazīt laikmeta noskaņu un katra autora attieksmes ietekmētus viedokļus. Mērķis nebija nonākt pie hronoloģiski un faktoloģiski precīza stāsta, turklāt katru dienu no jauna pārliecinājāmies, ka ticēt vienai vēsturiskai patiesībai nav iespējams. Arī kustības ziņā mērķis nebija restaurēt Aisedoras dejas manieri, īpaši tādēļ, ka viņa pati pretojās savas dejas fiksēšanai, filmēšanai un iegrāmatošanai. Bet vai tiešām pretojās, ja dzīves laikā paspēja atvērt vairākas dejas skolas ar lielu audzēkņu skaitu?

Virpuļojām šarmantās pretrunās – te lasām, ka Dunkanei nebija nekādas dejas tehnikas, te redzam, kā viņas sekotāji (vai it kā sekotāji) kustības māca līdz milimetra precizitātei. Te lasām skaļus saukļus, ka dejot var visi, te atrodam rakstu, kur sīki apcerēts, ka pēc lielas dejotāju atlases palika piecas vislabākās, kas bija cienīgas doties viesizrādēs. Pretrunas ir vērtīgas, bet, ja mūsu mērķis ir publiski rādāms rezultāts, tad kādā punktā jāapstājas un jāizdara izvēles. Un jāsamierinās ar to, ka, ja mēs nezinām visu, tas nenozīmē, ka mums nav tiesību runāt, dejot un citos veidos vēstīt par to, kā mēs saprotam un sajūtam Dunkanus.

2013. gada 14. augustā mums bija jābūt kaut nelielai pārliecībai par to, ka tas, ko zinām, ir tā vērts, lai to stāstītu un rādītu citiem. Visu mūsu ceļojumu savilkām kopā zem nosaukuma Dunkani – dīvaiņi vai pravieši?, jo vērtējumu plašā amplitūdā – no sajūsmas līdz apsmiešanai – ceļoja gan Dunkanu laikabiedri, gan arī mēs pašas nespējam sniegt viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu. Atbilde – viņi bija īsti mākslinieki – neizteiks  pietiekami daudz.

Tā nu mēs atrasto, izpētīto, radīto, pārdomāto un sadomāto salikām kopā tādā secībā un struktūrā, kāda šķita adekvātākā mūsu darba procesam. Katrai no mums bija savi pienākumi, savas tēmas, savi uzdevumi, tā teikt – savi pētījuma objekti un subjekti. Lieliski mirkļi bija tad, kad savstarpēji dalījāmies personīgajos atradumos un atklājumos. Ne tik bieži gadās sēdēt bibliotēkā, lasīt un vākt ziņas un tad atrast cilvēkus, kuri patiešām to grib klausīties.

Un tad vēl visi simts jautājumu par to, kā visu pasniegt – ko vilkt mugurā, ko vilkt kājās, cik neitrāli, nopietni vai ironiski runāt, cik aizrautīgi dejot, kurā virzienā skatīties, cik precīzi citēt, vai rādīt arī kādas fotogrāfijas un video? Vai šis mūsu „produkts” ir cienīgs nest vārdu „laikmetīgās dejas izrāde”? Vai kādu vispār tie Dunkani interesē? Vai telpa nebūs par mazu vai par karstu? Kurš izslēgs un ieslēgs gaismu? Vai jums ir gludeklis?

Tagad iztēlojieties, ka jūs skatāties izrādi Dunkani – dīvaiņi vai pravieši?, kas ilgst apmēram stundu…

Dunkanu stiprinātā vēsture

Tagad mēs esam parasti dejas cilvēki, kas nu jau diezgan daudz zina par Dunkanu dzimtas spilgtākajiem pārstāvjiem. Lai arī lielu daļu jauniegūtās informācijas rotā jautājuma zīmes un skaistais vārds „pretrunas”, tomēr ir ļoti patīkama sajūta, zinot kaut vai to, ka Aisedora cāļa kāju ēda, turot rokās. Vai to, kā Latvijas prese stīvējās, apspriežot, kurš bijis galvenais ideju ģenerators – Raimonds vai Aisedora. To, ka Aisedora bērnus, pirms tiem mācīt dejot, pabaroja un sasildīja. To, ka Aija Bertrāne iztulkoja Straumēnus franču valodā. To, ka dzīve blakus Raimondam Dunkanam viņai likās daudz vērtīgāks ceļš mākslā nekā studijas Sorbonnā.

Līmējot kopā dažādas detaļas, sajutām vēsturnieku azarta garu. Laikā, ko veltījām izrādes tapšanai, gana pamatīgi iepazinām ne tikai slaveno Aisedoru, bet arī viņas brāli Raimondu, kura apgleznotā šalle ir iemesls visam projektam. Dunkanu dzimta mums vairs nav tikai Aisedora un viņas nezināmie radinieki…  Zinām, ka Raimonds ar savu trupu viesojās Rīgā, nojaušam apmēram ko viņš darīja uz skatuves un zinām, ko par viņu rakstīja Latvijā. Priecājamies, ka Dunkana akadēmijas spēks un balsts bija noslēpumainā latviete Aija Dunkane jeb Aija Bertrāne (dzimusi –  Meta Ivanova), kas patiešām bija latviete, bija precējusies ar Raimonda Dunkana mācekli (neatradām gan ziņas, kur Bertrāns pēc tam palika), un visu mūžu dzīvoja un strādāja kopā ar Raimondu Dunkanu, ticēdama viņa it kā grieķiskajā balstītajā dzīves filozofijā, bet vienlaikus kopdama īsti latvisku dzīvesziņu. Aijai bija meita Līgo, kurai bija mākslas galerija Ņujorkā. Un pēc Otrā pasaules kara Dunkani sapņoja, ka varētu Padomju Savienībai atpirkt Latviju, lai tā atkal būtu daļa no Eiropas. Ja var pirkt Aļasku, tad kāpēc ne Latviju?

Nu jau Dunkani mūsu prātos vairs nav tikai „dievišķā Aisedora”, bet gan teju vai vesels klans, pamatīgs virziens ideju un dzīves filozofijas vēsturē, kas tiecās atjaunot seno, īsto, ekoloģisko, dabai un cilvēka prātam un ķermenim draudzīgo dzīvesveidu. Vienlaikus, kā jau amerikāņiem pieklājas, viņi prata savas idejas labi pārdot. Dunkani mūsu galvās kļuva par dzīviem cilvēkiem ar vaibstiem, ar niķiem, ar pretrunām, ar konkrētu devumu kultūras vēsturē un vēl lielāku devu dažādu utopiju, kam droši vien arī paši īsti neticēja. Pavisam konkrētus vaibstus ieguva arī autori, kas savās atmiņās vēsta par Dunkanu dzimtas pārstāvjiem vai vērtē viņu darbus. Secinājums banāls, bet patiess – nav nekā jauna šai pasaulē un cilvēku attieksmē.

Mēs vēl aizvien ticam, ka Aisedora Dunkane bija slavena dejotāja un viena no modernās dejas pamatlicējām. Saprotam, ka par viņu tik daudz rakstīja un runāja vairāk viņas spilgto dzīves notikumu un ne mazāk spilgtās nāves dēļ. Turklāt vairāk runāja tad, ka viņa dejoja jau mazāk. Esam daudz lasījušas, apskatījušas, kā izskatījās žurnāla Zeltene lapas, kad tajās jau 1934. gadā bija lasāma Dunkanes autobiogrāfija Mana atzīšanās. Ātrais secinājums par Dunkani kā vēsturisku simbolu un manifestu pārtapis priekšstatā par nopietnu mākslinieci, kas zināja, ko un kāpēc dara, savas idejas un mākslu papildināja un paspilgtināja caur savu dzīvi, un patiesībā cīnījās par idejām, par kurām cīņa nekad nav galā un nebeigsies.

Deja kā toreiz tā tagad vēl aizvien tiek uztverta kā izklaide, kā paviegla forma, kā pavieglas uzvedības cilvēku nodarbe, kā dekorācija un papildinājums citām mākslām, nevis pašpietiekama un būtiska cilvēka izpausme. Arī Dunkanes domas un pieredze saistībā ar dejas tehniku un jo īpaši dejas izglītību, nebūt nav „apaugušas ar bārdu”. Diskusija starp tiem, kas bērnus izdzen un tiem, kas ar bērniem kopā dejo un dzīvo, tikpat aktuāla ir arī mūsdienās.

Tā nu mūsu vēstures zināšanas ir stiprinājušās ar pretrunīgām liecībām, nepārbaudāmiem faktiem, pašsacerētām faktu interpretācijām, lasīšanu vecajā drukā, lēnu video pētīšanu, Dunkanu idejisko sekotāju un pretinieku iepazīšanu, mākslas filmu un seriālu skatīšanos un teju vai katras tēmas galā – kārtējo atskārsmi, ka patiesībā tas ir par to pašu, kas notiek tagad, un notiks vienmēr:

– par tiem, kas tic un dara,

– par tiem, kas skatās un runā,

– par tiem, kas baidās, bet tomēr klusi seko,

– par tiem, kas dievina un spiedz,

– par tiem, kas vēro, pieraksta un krāj.

Ja ne niecīgais teju vai izšķīdušais šalles gabaliņš muzeja krājumā (atceroties Aisedoras nāves apstākļus, cik ironiski, ka tieši šalles!), mēs vēl aizvien domātu, ka galvenais Dunkanu dzimtas devums, ir Aisedoras ekstravagantā nāve un pāris rindiņas dejas vēsturē, kuru nozīme nu vairs nav aktuāla.

Dunkanu trīs dzīves pamācības

1. Ja tu pats tici tam, ko dari, tad turpini to darīt par spīti nievām un skepsei, un dārzeņiem, ko tev met virsū, kad ej pa ielu savā grieķu kostīmā.
2. Ja tu domā, ka cilvēce visu laiku tikai progresē un mēs augam gan garā, gan ķermenī, daudzreiz pārspējot savus priekšgājējus, tad padomā vēlreiz.
3. Ja dzīvo, tad dzīvo skaisti! Ja, tavuprāt, skaistums ir pieticībā un veģetārismā, uz priekšu! Ja, tavuprāt, skaistums ir sporta auto, zīda šallēs, šampanietī un jaunos tumšacainos vīriešos, uz priekšu!