Aija Uzulēna

Par Aisedoras un Raimonda Dunkanu mākslai veltīto lekciju izrādes formā Rakstniecības un mūzikas muzejā

Būdamas uzticīgas savai meklētāju (un atradēju) reputācijai, „Dejas anatomijas” dalībnieces Elīna Breice, Monta Vandere un Agnese Bordjukova rokrokā ar dejas pazinēju un dejas dramaturģi (ļoti reta un saistoša profesija) Intu Balodi šovasar ir – es teiktu – visai interesanti eksperimentējušas laikmetīgās dejas arheoloģijas un konkrētai telpai radītas (site-specific) izrādes formā.

Atbrīvota ķermeņa dejas ideju pamatlicējas Aisedoras Dunkanes autobiogrāfijas, pagājušā gadsimta sākuma preses, vārdu sakot, krietni dažādu laikmetīgās dejas vēstures materiālu izpēte, iepazīšana un arī fiziska pārņemšana dejas praksē ir likusi rasties dejas un teksta struktūru kolāžai, kas spēcīga iespaida līmenī ļauj iepazīt Dunkani – leģendu un dejas inovatori, kā arī atklāt (un man tieši tas bija vislielākais jaunums) viņas gana ciešo saikni ar mierlaika Rīgu un Latviju, kas hronoloģiski ir saistāma ar to salīdzinoši neilgo brīdi mūsu valstī, kad pēc 1905. gada revolūcijas un līdz Ulmaņa autoritārajam valsts apvērsumam bija iespējams sprādzienveidīgs, spožs izrāviens visa veida nacionālo mākslu attīstībā.

Laikā, kad uz Rietumu skatuvēm industrializācijas, milzīgas kapitāla uzkrāšanas, pilsētu proletariāta veidošanās vēsturiskajā posmā augstajā dejas mākslā valdīja klasiskais balets, bet populārajā – kafēšantāna deja, piemēram, kankāns, Aisedora Dunkane sajuta dziļi individuālu impulsu radīt deju kā modernās mākslas formu, kas risētu nevis no klasiskā baleta vēsturiski sastindzinātājām formām, kas noteiktā baleta attīstības posmā tika pieņemtas kā dejas skaistuma kanons, visu pārējo dejas formu bagātību (piemēram, tradicionālās jeb tautas dejas formas) tā netieši pieskaitot barbarismam, bet gan no brīva ķermeņa centieniem muzikālā kustībā izteikt dvēseles stāvokli, dejotāja subjektivitāti, iekšējo monologu, ja vēlaties. Savā nepabeigtajā autobiogrāfijā „Mana grēksūdze”[1] Aisedora Dunkane saka: „Mana māksla ir mēģinājums žestā un kustībā izteikt patiesību par manu Būtību” (autores uzsvars). Konkrētas aprises šis mēģinājums ieguva dialoģiskā konfliktā ar valdošās, klasiskās dejas standartiem. Tā, piemēram, klasiskā baleta kustības sākumpunkts ķermenī bija gurni, savukārt, „Dunkanes kustība”, kā akcentē RMM zālei veidotā izrāde, sākās no saules pinuma, un šādu konceptuālu un estētiski filozofisku atšķirību ir daudz.

Droši sapludinot un vienu otram caurvijot deju un tekstu, izrādi[2] dejotājas sāk, iezīmējoties kā Dunkanes I, II un III, savstarpēji mijoties tekstuālos pieskārienos, izvilkumos no Dunkanes rakstītā stāsta par sevi, kurā uzreiz ir jaušama mākslinieces jau agri iezīmējusies citādība, iekšējais konflikts ar mākslas un skolas vidi, apzināta un neizbēgama savrupa, jauna mākslas ceļa izvēle. Savu citādo, laikmetam jauno (pati Dunkane uzsver arī „revolucionāro”) deju viņa sāk dejot jau agri, rada dejas studiju, kas pulcē interesentus, arī nebūdama formāli atzīta dejas skola, jādomā, pateicoties tās veidotājas radošās personības spēkam. Šī Dunkanes–dejas jaunradītājas dzimšanas posma spilgtākā izpausme izrādē ir brīdis, kad personīgi tvertā, Dunkanes plastikas gara diktētā dejas arheoloģijas blokā Agnese Bordjukova un Monta Vandere izdejo vienu no viņas agrīnākajiem eksperimentiem – Henrija Langfelo dzejoļa „Bulta un dziesma” interpretāciju.

[oqeygallery id=23]

Viena no interesantākajām izrādes daļām ir arī acīmredzama dramaturģiska veiksme – dialoga pingpongs par dzīves un mākslas nostādnēm, kurā Intas Balodes Vēstītāja pārstāv mākslā un sabiedrībā valdošo stingo, ierobežojošo ieskatu un normu pusi, bet Monta Vandere kā Viena no Aisedorām – jaunās dejas filozofiju, ko Dunkane tām pretstata. Kā arheoloģisks, bet tāpēc ne mazāk iedarbīgs solo, savukārt, varbūt visvairāk pārsteidza un arī emocionāli neatstāja vienaldzīgu Elīnas Breices izpildītā Dunkanes „Revolucionāres” horeogrāfija – vēl viens no spilgtiem uzbūves ķieģeļiem šajā biogrāfiskajā dejas un teksta jēgas fragmentu kolāžā. Kā nosaukums pateiks priekšā, „Revolucionāre” ar tās tālē sniedzošajiem, bet enerģiju no zemes smeļošajiem izklupieniem (Dunkane bija dabas apoloģēte), ar trauksmes, nemiera un tiekšanās pilnajām kustībām gan pietiekami ironiskajam mūsdienu izpildītājam, gan skatītājam – taču piekrītat? – var šķist pārmērīga patosa pilna un tālab sveša. Tāpēc šīs izrādes daļas iedarbīgums, manuprāt, bija vienkāršajā faktā, ka Elīnai Breicei izdevās dejot to absolūti naivi, nepastarpināti, tieši, izjusti, ķermeniski un emocionāli vienoti (laimīgi bezdomīgi, nekritiski, ja vēlaties), veiksmīgi pārvarot jebkādas „Revolucionāres” dabiskā, pašsaprotamā patosa iespējamas skeptiskas uztveres barjeras, ko mūsdienas neizbēgami uztiepj. Interesanta izvēle izrādes režijā bija arī tās daļējā interaktivitāte: Inta Balode savā performances dubulttēlā kā Viņa pati un izrādes Vēstītāja aicināja uz un arī guva auditorijas iesaistīšanos dialogā ar vēstījuma estētiskajiem un hronoloģiskajiem pieturpunktiem.

Jāteic, diezgan simboliski, ka izrādē citētie avīžrakstu fragmenti, kas atspoguļoja Dunkanes dejas uztveri 1920. gadu Rīgā, nodemonstrēja: laikmetīgā deja te netika īpaši pārzināta, inteliģenti un ar izpratni uztverta tobrīd. Un teju vesels gadsimts, kas aizritējis kopš šī laika, kas, saprotams, ir vesels gadsimts arī laikmetīgās dejas attīstībā, vēl diezgan pamaz ir mainījis. Vēl var piebilst, ka RMM zāle, kas ir neliela, izrādījās diezgan krietns telpisks ierobežojums dejotāju kustībai, kas, manuprāt, tiecās uz lielāku dinamismu, nekā šī telpa ļauj ietilpināt, taču tā, domāju, drīzāk ir vien pašas izrādes simpātiskās pētnieciskās un radošās enerģijas pazīme. To, ka šāda enerģija nebija tikai manas pieredzes fantoms, apliecināja arī kādas citas spēcīgas laikmetīgās dejas apvienības dalībnieces tūlīt pēc izrādes paustā vēlme to redzēt vēlreiz. Tāpēc jo patīkamāk, ka 7. 09. RMM arī piedāvā šādu iespēju.

 Izrāde “Dunkani – dīvaiņi vai pravieši?” Rakstniecības un mūzikas muzejā 7. septembrī plkst. 20:30 mūsdienu kultūras foruma “Baltā nakts” akcijas “Māksla izkāpj no rāmjiem” ietvaros. Vairāk