Linda Krūmiņa

Jāsaka godīgi, tāds patīkams satraukums pirms izrādes man nebija bijis sen, un citkārt satraukums nemaz nav pašas izrādes dēļ, bet gan personiskās dzīves pārdzīvojumu izraisīts. Lai uzzinātu, kur norisināsies izrādes “[Fragile]”/ “[Trausls]” pirmā daļa, bija jāpiesakās e-pastā. Kā atbildi potenciālie skatītāji saņēma jautājumus: „Kādu dziesmu tu klausies, kad jūties trausls? Vai esi uzdrīkstējies kādreiz noskūpstīt svešinieku? Tu uzskati sevi par trauslu, konceptuālu vai drosmīgu cilvēku? Kas tev ir laikmetīgā deja? Kas, tavuprāt, ir īsta mīlestība?”

Arī izrādes laikā jautājumi skatītājiem turpinājās. Varētu likties, ka skatītājs ir spiests pakļauties kaut kādai sistēmai vai struktūrai, bet katrs tomēr var izvēlēties sev piemērotus un tīkamus spēles noteikumus. Jautājumus, kā arī pašu izrādi var uztvert kā nevajadzīgu provokāciju, un atbildes reakciju sniegt uzbrūkošā vai ciniska manierē. Tajā pašā laikā izrādi var uztvert kā noderīgu pārdzīvojumu, kurā iepazīt un pat pārkāpt kaut kāda sava trausluma, baiļu un aizspriedumu robežas.

Man ir sajūta, _­­ ka otro reizi tieši šāda izdevība neradīsies. Apstākļi, laiks un vieta būs mainījušies, tāpēc iespēja vai pieredze būs absolūti cita. Visbiežāk ir bail izdevību neizmantot, nekā ļauties un riskēt pazaudēt kādu aizsargslāni vai aizspriedumu valni. Tādēļ satraukums pirms un arī izrādes laikā bija patīkams. Pieteikties e-pastā, saņemt slepenās vietas adresi, izrādi vērot kāda privātajā dzīvoklī, kur neienāk neviens saules stars, jo visi logi ir aizklāti. Laiks apstājies un arī paskrien nemanot.

Lai skaidrotu kādam, kurš nebija uz izrādi, sacīju – traka, laikmetīga… pieredze, pārdzīvojums. Patiesībā spēcīgs pārdzīvojums, un personīgo īpašību, uzskatu maiņa, vai vismaz to analīze ir iemesls, kādēļ vēl saredzu mākslas pastāvēšanas jēgu. Un izklaide nebūt nav kā ar nazi jānogriež no pieredzes – cēlā vai izklaides māksla. Māksla ir tās integrēt. Tas ir arī tas, kas “[Fragile]” laikā piedzīvots un tāpēc ne tik burtiski izstāstāms, kā laba, slikta, interesanta vai garlaicīga izrāde. Bet, ja vēlamies, mēs varam runāt par vismaz divām tēmām, kuras jau iezīmējās e-pastā saņemtajos jautājumos. Tās ir – rakstura, personības trauslums un laikmetīgās dejas jēga un nozīme.

“[Fragile]” autori un dalībnieki – Kosmins Manolesku (Cosmin Manolescu), Džizelda Ranieri (Giselda Ranieri) un Taņa Andrejeva (Tanja Adreeva) izrādes laikā izpilda vairākas ainas, kurās gan ar daļu ironijas, sirsnības, gan daļu nopietnības reflektē par laikmetīgo deju. Pārdomās par šo mākslas veidu tiek iesaistīti arī skatītāji, lai uz lielām papīra lapām pierakstītu, kas ir laikmetīgā deja un kādus elementus mēs – skatītāji – vēlamies redzēt izrādes otrajā daļā, nākamajā vakarā. Izlemjam, ka jāsāk ar ballīti un vēlamies redzēt gan kailumu, pārsteigumu, gan arī lielāku mijiedarbību starp izpildītājiem un skatītājiem, kā arī pašiem skatītājiem. Tas viss arī notiek, tiesa gan, jāatzīst, ka pirmajā vakarā dzīvoklī kopējā atmosfēra ļāva pašam būt drosmīgākam savā trauslumā. Apzināties savu trauslumu un uzlūkot to bez ironijas vai cinisma prasa gana daudz drosmes, un to sasniegt palīdz intīmāka vidē – šajā gadījumā slepenais dzīvoklis.

Kad man nācās atbildēt uz jautājumu, kāpēc man patīk laikmetīgā deja, domāju ilgi. Šķiet, laikam ejot, atbilde uz šo jautājumu mainās, izrietot no apkārtējiem un personīgajiem apstākļiem. Šoreiz sacīju, ka mani fascinē brīvības sajūta un abstraktas kustības sasaiste ar zemapziņu, kā arī ietekme un sazināšanās spējas ar konkrētām sajūtām, pārdzīvojumiem, kustības iedarbība uz cilvēka prātu un sirdi. Izrādes laikā izskanēja viedoklis, ka laikmetīgā deja spēj mainīt cilvēku dzīves. Un kaut kā naivi, bet gribas tam ticēt un ļauties. Šķiet, apzinoties un ļaujoties savam trauslumam, tas var tikt sasniegts. Kādā no video apskatiem par izrādi izskan arī apgalvojums, ka laikmetīgā deja nav nošķirama no laikmetīgās dzīves. Tāpēc jācer vien, ka laikmetīgajā dzīvē neļausimies būt ārkārtīgi raupji, bet ļausimies būt naivi, ievainojami un drosmīgi trausli.