Dž. Dž. Džilindžera seriālā “Ekstāze” stāvu virs fotogrāfes Efejas ievācas garmatains un sensuāls gleznotājs Eliass, kura studija ir arī izvirtību štābs. Naktīs tur starp kailiem molbertiem bariņš cilvēku tuvina un gora intīmās zonas, savukārt ritma un ķermeniskas sadursmes trūkumu aizstāj sintpopa asās notis. Bet – ja Efejas fiktīvā studija atrastos Vagonu kvartālā un Eliasa vietā telpu īrētu apvienības “Deja Today” komanda, viņa varētu sev atklāt daudz šokējošākas ķermeņa izpausmes. “Deja Today” organizētā īsdarbu vakara “Fucking Love” kvalitāte ir ne tikai pieskāriena un siekalu autentiskumā, bet arī vizualitātes un pētāmā materiāla proporcionalitātē. Jau otrā Valentīndienas “Fucking Love” centrā tiešām ir erotika – nevis kā juteklisku žestu vācele, bet kā ideja. Šoreiz to atklāj popkultūras tēli – tās ir etīdes par provokatīvā itāļu režisora Bernardo Bertoluči filmu “Sapņotāji”, elektriskās ģitāras skaņu viļņos peldošu šovdeju mākslinieci un seksīgiem, tomēr jūtīgiem čipendeiliem.

Atvērtās attiecībās

Tēmas un perspektīvas tiešums nav vienīgais iemesls, kāpēc “Deja Today” organizētā “Dance&Perform” notikumu sērija mēdz izcelties bieži abstraktajā un kautrīgajā Latvijas dejas ainā. Kā tas pie mums ierasts, apvienības bāzi veido viena Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas programmas kursabiedru grupa – Beāte Ieva Roze, Alīna Mihailova, Arina Buboviča, Ksenija Simanova un Gints Dancītis –, tomēr ik notikumā viņus papildina citi mākslinieki, radot iespaidu par atvērtu, uz mākslas darbu centrētu radošo procesu. Arī šoreiz – “Fucking Love” perfekti iederas vienmēr spilgtais, tomēr eleganti ieturētais Ruslans Kurlovičs, kuru visbiežāk var pieredzēt komerciālos dejas projektos. Draudzējas arī horeogrāfes – šīvakara programmu pamīšus veidojusi Alīna Mihailova, Ksenija Simanova, Arina Buboviča un Glorija Špisa.

Vēl viena “Dance&Perform” vakaru unikalitāte ir norises telpas nelielais izmērs, kam pielāgojusies dalībnieku kustības maniere: laikmetīgās dejas un fiziskā teātra savijums šeit rodas ne tikai horeogrāfijā, bet arī abpusējās auditorijas un mākslinieku attiecībās – dejotāji te lūkojas pāri sēdvietu rindām kā utopiskā rītdienā, te provocē, apzināti meklējot auditorijas skatienu, savukārt skatītājam dejotāju klātbūtne un harisma ir (kā) ar roku sasniedzama. Darbu īsais formāts – vienā vakarā iekļauti vairāki (šoreiz trīs) darbi – ļauj pa solim šķetināt vakara tēmu un neuztraukties par pilnmetrāžas darba dramaturģijas uzdevumiem. Estētiski elegantajā “Dance&Perform” zīmolā arī skatītājs ir tēls – pirms “Fucking Love” sākuma skanošā bosanova skatītāju padara par līdzdalībnieku, sērijveida vuāristu ar dzirkstošā vīna glāzi rokās.

Pirmais¹

Pelnītu otro elpu šovakar piedzīvo Alīnas Mihailovas, Ginta Dancīša, Artūra Nīgaļa trio – jau minētā parafrāze par Bertoluči skandalozo filmu “Sapņotāji”, kura nerāda, bet visu laiku aizdomīgi māj uz incestu. Tieši šajā īsdarbā visspēcīgāk jūtama “Dance&Perform” kustības esence – šūpošanās starp abstrakto, teatrālo un ironisko. Šāda salikuma spilgtākais efekts ir sajūta, ka māksliniekiem nav iespēju paslēpties aiz deju soļiem. Alīnas un Ginta briedums manāms ne tikai skatuviskajā klātbūtnē, bet arī savstarpējā saskaņā, attēlojot Bertoluči filmas uzbudinātos dvīņus. Viņi pa skatuvi vijas un lien kā sasējušies, saslēgušies, saauguši astoņkāja taustekļi, kas mērķtiecīgi un mierīgi čunčina pa jūras dibenu. Viņu seksualitāti varētu interpretēt kā mūsdienīgi plūstošu, ķermeņos neierobežotu, vienotam, plastiskam organismam un prātam piemītošu. Tā ir kā viscaur erogēna būtne, kura baudu var just jebkurā tās ķermeņa daļā, vienalga, vai “Titānika” Leonardo di Kaprio līdzīgā Artūra Nīgaļa pieskārienus saņem viens vai otrs. Kopā ar Artūru viņi savienojas ekstravagantā, bet absolūti ticamā un fascinējošā kopībā.

Veiksmīgu īsdarba konceptuālo ainavu veido “Sapņotāju” konteksts un estētika, franciskais erotikas un politikas savienojums. Blāvi skan filmā attēloto 1968. gada Parīzes studentu protestu pūļa saucieni. Blāvi – jo protesti filmā ir tikai iegansts, nevis reāla motivācija. Ar asinīm (zapti) notraipītās Artūra un Alīnas gaisā paceltās dūres nolaižas, balsis apklust un skatieni norimst, fonā skanošais kareivīgais maršs ir tīrs pops.

Šis vakara fragments ir arī interesants kultūras parafrāžu un citātu savijums. Filmā “Sapņotāji” tiek citēta slavenā aina no Žana Lika Godāra filmas “Autsaideru banda”, kurā jau cits trio jauneklīgi vai bērnišķīgi deviņās minūtēs izskrien cauri Luvrai (lasi – Eiropas mākslas vēsturei). Telpa, kurā noris “Fucking Love” vakars, ir šaura, Gints, Artūrs un Alīna skrien, griežoties ap savu asi, uzsverot darbības bezjēdzību un tēlu egocentrismu. Autoru izvēle izmantot jau “gatavu” tēlu un vides kopumu šķiet ļoti gudra. Varbūt tieši tas ļauj pievērsties līdz milimetriem precīzajai un intīmajai tēlu ķermeņa un skatiena valodai, kuru gribas redzēt vēl.

Otrais

Šeit erotikai pieskaras romantika – otrajā “Fucking Love” daļā apspēlēts 80. gadu roka balādes fenomens. Tā ir jocīga popkultūras sastāvdaļa, kurā sadzīvo performatīvisms un jūtība – muskuļotu torsu un kuplu matu vīrišķība. Tāpat kā Džilindžera Eliasam, arī šim ģitāristam ir gari mati – Beāte Ieva Roze veido duetu ar anonīmu mūziķi, kurš lieliski dzeļ ar elektriskās ģitāras stīgām un ļauj skaņas vilnim atgriežoties pāršalkt viņam pāri.

Šis īsdarbs pamatoti paļaujas uz mākslinieces fizikalitāti – viņas spēcīgās, garās kājas un rokas un to vējdzirnavu spārniem līdzīgie vēzieni aizņem visu telpu. Atkārtojumu un vienveidību šoreiz var skatīt kā iespēju ieraudzīt un apdomāt plašuma un tukšuma attiecības, kuras itin bieži izmantotas erotisku tēmu horeogrāfiskās interpretācijās. Popkultūrā un arī “augstās mākslas” namos bieži pieredzamā deja, kas pārpludināta ar kulminācijām – paplestām kājām, lēcieniem, romantiski uzbudinātiem žestiem –, sāk šķist nedaudz slimīga. Šoreiz aiz ekstremitāšu uzzīmētās telpas dzīvo skumjas un melanholija, vēlme pēc kontakta – tā izspēlējas ķermeņu izdalītajās orgasmiskajās trīsās. Noder lipīgā grīda, kas tikko pieredzējusi Artūra, Alīnas un Ģirta sīrupainās izdarības, – katru rūpīgi sperto dejotājas soli pavada nostaļģija, jo grīda burtiski grib viņu aizkavēt pagātnē. Šajā fragmentā attēlotās attiecības ir visgrūtāk pamanāmas, tomēr valdzina to grūtsirdība. Tematiski šis fragments trāpīgi sasaucas ar nākamo, kurā apspēlēta jau cita erotiskā deja.

Trešais

Pacietīgi, skatītāju kacinoši pa vienam no aizkulisēm iznāk čipendeili – pieci mūsu pašu, vietējie dejas mākslinieki (Gints Dancītis, Ruslans Kurlovičs, Imants Ilgažs, Mārtiņš Emīls Aržanovskis un Nauris Strautnieks). Ne tie, kurus šoziem varēja redzēt milzīgajā vides reklāmas ekrānā Brīvības un Tallinas ielu krustojumā. Negribētos vispārināt, ka latvieši ir puritāniska tauta, tomēr nerātno dainu augšāmcelšana ikreiz šķiet histērisks mēģinājums šo pieņēmumu atspēkot. Šajā kultūrtelpā darbojas un iedarbojas arī “Fucking Love” čipendeili. Ir histēriski smieklīgi. Dejotāji stāv, veras apkārt, un uz minūtēm piecām visu zāli ir pārņēmusi smieklu lēkme. Tieši ar pauzēm un pustukšiem mājieniem ir gana, lai radītu daudznozīmīgus smieklus: neērtību maskējošus kā reakciju uz mākslinieku tiešo, neslēpto provokāciju, līksmus par dejotāju uzdrošināšanos, visbeidzot – katartiskus. Atsaucoties uz Aristoteļa “katarses” skaidrojumu – attīrošus, tādus, kuri šovakar rada omulīgu, drošu kopābūšanu. Finālā skatītāji priecīgi pieņem mākslinieku sūtītās stakles sirsniņas – mīļas un atklātas, tieši no kājstarpes nākušas.

Horeogrāfiski šajā īsdarbā savienojas krēsla dejas² spēle ar atribūtu (krēslu) un burleskai raksturīgās provokatīvās pauzes, kārdināšana, kas no kontrolēta līdzsvara aizslīd disbalansā, īstenības uzplaiksnījumā. Šoreiz tas ved nevis pie ķermeniskas, bet dvēseliskas atkailināšanās. Ieraugām dejotāju/erotikas strādnieku, kurš balansē uz trauslas robežas starp sevi, savu ķermeni un tā vērotājiem. YouTube redzamajos “Chippendales” šovu fragmentos ir kas nomācošs; viņu kustības ved ap sevi, bet nekad sevī pašā. Turpretī “Fucking Love” čipendeili ir laimīgāki – apdejoto krēslu klēpji paliek tukši, lai rūpēs par sevi tos ieņemtu paši dejotāji. Viņi provokatīvi apsēžas cieši pretī skatītāju pirmajai rindai, un paveras fenomenāla dabas dažādība – šie dejotāji ir šķelmīgi, pārdroši, kautrīgi, pašpārliecināti, katrs bezkaunīgi pilna cilvēciska vienība. Ir notikusi čipendeilu un skatītāju dvēseļu atbrīvošanas akcija.

Šķiet, ka visbiežākais erotisko darbu grēks ir erotikas trūkums. Tāpat arī dejā: jēdziens “izrāde” un citi plaši žesti mēdz ieviest distanci un pašu šķietami intīmāko no visām mākslām – deju – padarīt par svešķermeni. Tāpēc gribētos “Fucking Love” žanra formulējumu “laikmetīgās dejas notikums” papildināt un saukt par “laikmetīgu laikmetīgās dejas notikumu”. Tas ir seksīgs pētījums, randiņš, kurā dejai un erotikai beidzot izdodas satuvināties.

1 Lai gan recenzijas tapšanas noslēgumā atrodu programmu, kas ļautu katru no īsdarbiem saukt tam dotajā vārdā, izvēlos to nedarīt. Šādā – “pirmais”, “otrais” un “trešais” – uzskaitījumā ir kas šarmants un notikuma plūdumu un pieredzi uzsverošs.

2 Chair dance.

Titulfoto autore: Mersedes Margoite

* Laura Jasmane ir dejas kritiķe, absolvējusi Rīgas Baleta skolu un ieguvusi maģistra grādu filozofijā.