Dita Jonīte

Olgas Žitluhinas studenti Latvijas Kultūras akadēmijā šopavasar gatavojas absolvēt bakalaura programmu. Priekšā diplomdarbu veidošana. Taču pirms tam tradicionāli skatītājiem tiek parādītas atklātās stundas klasiskajā un laikmetīgajā dejā. Klasikas stunda pie Guntas Bāliņas laikmetīgās dejas studentiem bijusi ikdiena. Tieši tāpat kā treniņš jeb prakse visdažādākajos laikmetīgās dejas virzienos, stilos, metodēs un elementos. Skaistā un koncentrētā koncertformātā studentus varējām vērot 19. janvāra vakarā Dailes teātra Mazajā zālē.

Es šajā koncertā jutos laimīga. Vispirms apraudājos pirmās daļas finālā, kad meitenes sāka griezt fuetē, bet otrajā daļā vienkārši visu laiku smaidīju. No prieka, no patīkamām emocijām, no neapvaldāmas vēlēšanās arī pašai TĀ dejot. TĀ mīlēt kustību! TĀ atdoties savam ķermenim, mūzikai un tai pat laikā TIK ļoti būt KOPĀ ar saviem studiju biedriem.

Pirmajā jeb “baleta” daļā es biju pārsteigta, cik ļoti katram dejotājam ir savs, unikāls, neatkārtojams ķermenis. Paradokss slēpjas tajā, ka kustības, lai maksimāli tuvotos akadēmiskās dejas ideālam, visiem jāmēģina izpildīt vienādi. Bet tieši šeit es pamanīju tādas lietas un spējas katrā no dejotājiem, kuras, iespējams, nemaz tik viegli neieraudzītu laikmetīgajā dejā. Piemēram, to, ka ķermenis var turpināties arī tālāk un augstāk par roku pirkstgaliem. Vai ka ķermenis akadēmiskās dejas standartos “peld” brīvi kā zivtiņa ūdenī. Un tā zivtiņa vēl uzsmaida – gan sev, gan publikai.

Abas redzētās nodarbības bija gluži kā gatavas izrādes – jā, jā – arī baletstunda bija ar savu mierīgu ievadu, attīstību un emocionālu kulmināciju, ko radīja laikmetīgās dejas izpildītāju centieni ietiekties tur, lielajā baletā. Tā vien šķita – palaistu šo grupu operas kordebaletā, un i gailis nedziedātu. Izņēmums varbūt vienīgi būtu vecie tradicionālie klasikas iestudējumi. Taču, sākot ar neoklasiku un beidzot ar modernā baleta iestudējumiem, vairumam no šiem laikmetīgās dejas studentiem būtu paceļams uzdevums. Turklāt dažas meitenes mierīgi varētu virzīt arī uz solistu rangu. Jāpiezīmē, ka Anna Novikova (LKA Laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammas studente, kurai ir profesionālā baleta pieredze – red.) stundā nepiedalījās. Tāpat skaidrs, ka viņa arī Poklitaru Penrušķīti nodejotu joprojām tikpat labi kā pirms desmit gadiem un vēl labāk.

Pirms priekšnesumiem Olga teica, ka otrā daļa esot pašu studentu autordarbs, tātad – studentu horeogrāfija un kompozīcija. Arī šī mini izrāde bija skaista, jaudīga, dažādu elementu un pieeju piesātināta, kompozicionāli pārdomāti ar ievadu un vairākiem kāpumiem noslēdzoties īsā lieliskā un atraktīvā aktiermeistarības etīdē.

Kustībās otrajā vakarā daļā diezgan daudz redzēju Olgas “ķermeņa” kustību dinamiku, īpatnības, raksturīgās frāzes. Jā, šie ir viņas studenti, viņas bērni. Vitāli, enerģijas un humora pilni. Tie, kuri mīl deju, kuri mīl sevi dejā un deju sevī.

Priekšā diplomdarbu sagatavošanas laiks. Posms, kurš absolventiem vienmēr paliek ļoti labā atmiņā. Un īpaši pozitīvā atmiņā tad, ja darbam bijis iespējams atdoties simtprocentīgi, kad iespējams strādāt no reālās dzīves problēmām netraucēti, mierīgi, ar baudu un pārliecību. Atliek ar nepacietību gaidīt jūniju, kad festivāla “Laiks dejot” ietvaros būs iespēja redzēt labākos katra studenta individuālos autordarbus.