Dita EGLĪTE

Ļoti daudzsološi studentu darbu parādi atklāja Andrejs Filipovs. Daudzsološi gan attiecībā uz sevi, gan attiecībā uz visu studentu grupu. Kaut uz pirmās dienas fona tieši viņš bija vispārliecinošākais. Izrādē Daļa no summas smalki sabalansēts komiskais un dramatiskais, kuru realizē četras lieliskas aktrises- dejotājas Rūta Nordmane, Lelde Feldmane, Elīna Lankovska un Jeļena Jekimova 11 meiteņu grupas centrā. Turklāt pārējās „Dzirnu” meitenes savā mīmikā un plastikā neko daudz neatpaliek. Var tikai apbrīnot, kādu izteiksmību un enerģētisku spēku var panākt ar gluži vienkāršiem līdzekļiem – kaudzi soliem un vienām durvīm. Jo galvenais spēks ir meiteņu iekšējā enerģija. Brīžiem izrādē formāli nekas it kā „nenotiek”, taču kāda spriedze gaisā virmo! Bet sejas rotā augstprātīgs miers. Izrāde uzmanību absolūti notur visas 28 minūtes – lieliski izdevies kustību valodā parādīt savstarpējo burzīšanos mums savā starpā un bara instinkta nepārvaramo spēku, līdz galu galā arī paši sev sākam krist uz nerviem.

Turpat „Dzirnu” mājā diplomdarbu rādīja arī Kārlis Božs. Sirmgalvis un jūra bija pusstundu gara sirmā vīra cīņa (tiešā un pārnestā nozīmē) ar jūru, kuru personificēja Sergejs Taraseņa, Edgars Šļakota un Kristaps Ceļmalnieks, no kuriem pēdējais priecēja ar jo īpaši precīzo un smalko kustību partitūru. Tomēr kopumā radās sajūta, ka stāstā un dejā nav atrasts ideālais līdzsvars ar neapšaubāmi spēcīgo mūziku. Turklāt bungu podestūru „darbināja” galvenā varoņa iemiesotāja – Agra Daņiļeviča dēls, kura aizrautība un virtuozitāte uzmanību brīžiem pat piesaistīja vairāk nekā nenormālajā karstumā nomocītais „vecais tēvs”. Iestudējumam par labu nāktu īsināšana, jo nopietnais dramatisms vairākās ainās šķita pārlieku izstiepts.

Cīņā ar spēcīgu muzikālo pavadījumu nedaudz zaudēja arī Jeļenas Jekimovas dejas (vai grāmatu?) stāsts darbā No augšas. Tik mazā kamerizrādē, kur septiņi mūziķi un četras dejotājas, skaidrs – kurš ir galvenais spēlētājs. Un vēl visu laiku iekšēji gribējās ar sevi strīdēties – ir vai nav tiesības māksliniekiem mīcīties pa grāmatām. Turklāt tā nav gluži makulatūra – dejotājas ar baudu smaržo grāmatu lapas un apmīļo tās, rādot, ka stāsta varonēm ir visai pozitīva attieksme arī pret to saturu. Tomēr mulsums neatstājas – kāpēc pa grāmatām jākāpelē un tās jāstumda pa grīdu kā hokeja ripas. Pēc pāris gadiem, izlasot izrādes pieteikumu, kur runa par neizskaidrojamu spēku, cilvēka ne-vientulību un sargeņģeļiem, mani varēs nosist – diez vai atcerēšos, par kuru izrādi ir runa.

Ar sava veida neobligātumu no vienas puses un ar zināmu ideju pārsātinātību no otras raksturojama Kristīnes Vismanes Holotropā elpošana. Piemērotāku vietu puķu bērnu „rotaļām” grūtāk pat iedomāties. Tomēr pēc intensīvākas ņemšanās LKA akadēmijas dārza pāris kvadrātmetriem, rodas nepatīkami pelēks putekļu mākonis, kas nokrāso arī dejotājus. Ideālo noskaņu izjauc, šķiet, arī pelēkās debesi un sacēlies vējelis, kas stāsta par pērkona lietu kaut kur Rīgas pamalēs. Vienā vietā pati horeogrāfe uz mūzikas fona ierunājusi dziļdomīgus tekstus, bez kuriem varētu gluži labi iztikt. Taču aci priecē kustību materiāls un dejotāju atbrīvotā ļaušanās horeogrāfes spēles noteikumiem. Tādēļ žēl, ka visa pārējā izrādes „anturāža” to gandrīz apdēd.

Pirms sākusies Katrīnas Albužes izrāde Cik stūru ir trijstūrim?, nejauši pamanu, ka Andrejs Filipovs LKA zāles priekštelpā diezgan izteiksmīgi stāsta anekdoti savai kursa biedrenei Evitai Birulei. Man ir versija – mākslinieki tādējādi mazina spriedzi pirms uzstāšanās. Aizdomīgi gan, ka neviens cits nepievērš viņiem uzmanību. Kad visi jau sasēduši zālē, anekdošu stāstīšana turpinās, it kā viņi apkārt sev nevienu neredzētu. Bet jaunu anekdošu atcerēšanās pāriet parodijdejā par mēmo šovu, tad trešā izrādes dejotāja Jeļena Jekimova, to visu nodēvējot par cirku, attiecības aizrauj līdz īsti kaismīgam trijstūrim – lieliskā aktieriskā sniegumā un, protams, arī dejā, kur vieta gan izteiktam fiziskumam, gan smiekliņam par „baby” nemirstību popmūzikā, gan skatītāju iesaistīšanu „trikos”.

Ar gandarījuma sajūtu droši var traukties mājās un gaidīt nākamos vakarus!