Dita Eglīte

Starptautiskā laikmetīgā dejas festivāla New Baltic Dance’12 dejas programma 2. maija vakarā tiek atklāta ar norvēģu izrādi „Omega and the Deer.” Detaļās pārliecinoša un konceptuāla laikmetīgās dejas izrāde, kurā ir liela daļa šim žanram ierastu komponenšu: laikmetīga mūzika, dejotāji arī dzied, scenogrāfijā tiek izmantots videoprojektors, dejotājiem raksturīga lieliska tehnika, atsevišķas epizodes paredz ķermeņu atkailināšanu utt. Taču stāsts diemžēl ir tik aktuāls, ka identificēties ar uz skatuves redzamo ir nepatīkami. Norvēģi (horeogrāfs Ingun Bjørnsgaard) stāsta par mūsdienu emancipētajām un pašpietiekamajām sievietēm. Skatuves puskrēsla ar spilgtu dejotāju izgaismojumu liek domāt, ka acu priekšā mums drīzāk ir kādas bezapziņas vai instinktu pasaules projekcijas (gaismu dizains – Hans Skogen). Kaut scenogrāfa (Thomas Bjork) veidotajā spēles telpā ir reāls galds, fonā uz dēļu sienas fragmentētas dabas ainavu videoprojekcijas, bet meža klātbūtni rada zaļu lapu virtenes, kas šūpojas, iekārtas šņorbēniņos. Starp šīm virtenēm priekšplānā ir arī garumgara, spilgti oranža virve, kas manī raisa asociācijas ar pašnāvniekiem. Tik dramatiski notikumi gan nerisināsies, taču nekā citādi kā par dramatisku tomēr nenosauksi mūsdienās dominējošo attiecību modeli starp sievietēm un vīriešiem. Droši vien nav tik vienkārši atrast iemeslus tam, kāpēc sievietes grib būt tik dominējošas, kareivīgas, visu varošas un nosakošas, taču izskatās tas ne tikai komiski, bet arī atbaidoši. Skaidrs gan ir viens: sabiedrība sastāv no sievietēm un vīriešiem. Ne velti izrādē dejo tieši trīs sievietes un trīs vīrieši, kuri meklē kontaktu savā starpā, meklē savu pāri un finālā visi seši sastingst kādā nedabiskā pozā, viena gaismas ķermeņa izgaismoti.

Otra dejas izrāde festivāla atklāšanas dienā ir dāņu “Aline not Alone”, kuras nosaukumu vispirms nez kādēļ izlasu kā “Alone not Alone”. Varbūt tāpēc, ka izrādes pieteikumā rakstīts par „ceļojumiem” starp baletu un ielas dejām, starp satraukumiem un piepildījumu, gaismu un tumsu… Tātad par ceļojumiem savā personīgajā pieredzē, par sievieti, kura vienmēr spēs pielāgoties visdažādākajām situācijām un apstākļiem. Ar savu ķermeni dejotāja Aline Sanchez Bonne arī demonstrē plašas savas ķermeņa iespējas – no gracioza „gulbja” uz puantēm līdz pulsējoši jūtīgam Dienvidnieces temperamentam Latīņamerikas ritmos. Dejotāja stāsta savu dzīvi, pati dejo, spēlē mūzikas instrumentus un arī dzied. Viņai piespēlē un piedzied vēl divi mūziķi fonā. Šī dāņu horeogrāfa (Palle Granhøj) un dejotājas Alines izrāde droši ierakstās joprojām arī skatuves mākslās aktuālajā stāstu stāstīšanā. Un personīgi stāsti vienmēr spēj uzrunāt. Brīžiem varbūt arī šķiet, ka „vārdu” ir par daudz, tomēr grūti norobežoties, redzot dejotājas acīs īstas asaras mirkļos, kad runa ir par pavisam privāti intīmām lietām, kā, piemēram, pieminot mammu un tēti.

Stāstu stāstīšana turpinās arī nākamajā dienā, tās pašas dāņu dejas kompānijas Granhøj Dans otrā izrādē „A Portrait of Anne Eisense – I want it all to be so well”. Arī šis ir personīgs mākslinieces Annes Eisenses dzīves jeb mākslas stāsts. Vērojot Annes enerģisko kustību apvienojumā ar nevainojamo dziedāšanu un neierasto muzicēšanu ap, gar un zem instrumentiem, atceros, ka parasti par universāliem aktieriem runājam mūziklu sakarā. Sagaidām no tiem lielisku aktiermeistarību, labi nostādītu balsi un plastisku ķermeni. Taču šī, jau trešā izrāde pēc kārtas, pierāda, ka laikmetīgā dejā tieši tāpat izpildītājs prot visu. Turklāt vēl – lielākoties apveltīts ar labu humora izjūtu. Spēju tikai apbrīnot, cik viegli dejotājai izdodas apvienot dziedāšanu un enerģisko pārvietošanos, izmantojot jaunus un jaunus „uzdevumus” vai „izpētes objektus”: asprātīga ir klavieru spēlēšana, pusguļus pozā un dažādi lokoties zem klaviatūras, lieliska ir „deja” ar sasietam kājām, asociatīvi bagāta ir aina, kurā Anne sevi spēlē kā čellu (velkot pa dažādām sava ķermeņa daļām un attēlojot „skaņu”). Anne Eisense ir meitene- orķestris. Taču dzīvē šāda ņemšanās, kad gribas sēdēt uz visiem beņķiem vienlaikus, ir nejēdzīga, jo neko nav iespējams izdarīt līdz galam patiešām labi. Tas gan rada diskomfortu, taču reizē arī azartu mēģināt vēl un vēl.

Divus pirmos vakarus, kad saulaino un silto Viļņu pārņēmusi jau krēsla, uz Laikmetīgās mākslas centra fasādes iespējams vērot franču horeogrāfa un videomākslinieka (Fabrice Guillot) darbu „Cette Immense Intimité”. Gaisa dejas Olivia Cubero izpildījumā tiek miksētas ar videoprojekciju, radot virtuālas telpas efektu. Olivias kustības ir vieglas un plūdenas, kā jau gumijas virvē iespējams. Interesanti ir vērot, kā viņas deja saplūst, turpinās vai kontrastē ar datormākslu, taču ne uz mirkli neatstājas jautājums, kā viņas kailie kāju pirkstgali nekļūst asiņaini, „apdzīvojot” betona sienu… Šis bezmaksas pasākums pilsētvidē, vēlajās, bet vēl gluži dzīvīgajās Viļņas ielās piesaista arī nejaušu garāmgājēju uzmanību un tas, iespējams, strādā kā laba reklāma visam festivālam.