Dita Eglīte par 12. jūnija diplomdarbiem

13/06/2011

Dita EGLĪTE

Pēc sestdienas vakara jutekliskajām vētrām svētdienas studentu programma Smiļģa muzejā ar Santas Kancevičas Telenoveli sākas šķietami mierīgi, pat somnambuliski. Lielu daļu izrādes laika dejotāji kustas klusumā – dzirdami vien parketa švīksti, tam saskaroties ar dejotāju kailajām pēdām, un „ziepju operā” iesaistītā četrinieka elsas. Taču, attiecībām samezglojoties, dinamika pieaug – katrs no varoņiem izmisīgi vēlas iegūt „visu”, ko vien acis redz. Aci priecē tīri un silti izgaismotais spēles laukums, kurā nav nekā lieka. Visu mēģina izstāstīt četru dejotāju visai grodi sapītā kustību partitūra un precīzi piemeklētā mūzika (tai skaitā, Latīņamerikas seriāla dialogu).

Meditatīvi „kosmiska” skaidrība (video zvaigznes un pēdas) varētu būt Sergeja Taraseņas izrādes Līdzgaitnieks atslēgas vārdi. Izturēta noskaņa izrādes mierīgajā atmosfērā un dejotāju dueta attiecībās, konsekvents videoprojekcijas izmantojums un pāris vietās iespraucies gaumīgs humoriņš, kaut kas no disko, kaut kas no pasniedzējas Olgas Žitluhinas ķermeņa izteiksmes stila, kaut kas no fiziskā teātra… Taču viss tādā neuzbāzīgā līdzsvarā un nopietni.

Uz līdzīgas nosvērtības nots Dailes teātra Mazajā zālē turpina arī Nadežda Beļajeva ar Manu mazo Žilī, kur ļauts ieskanēties franču šarmam, iesmaržoties kafijai un tumsā iešķindēties apakštasītei. Suņus un bērnus laist uz skatuves skaitās riskanti. Taču mazā Agate Zālīte tiešām šķiet tik trausla kā atmiņas – te parādās, te atkal pazūd. Īsto emociju stāstu izdejo Katrīna, Jeļena, Eva un Santa brūni zaļajos ģērbos, kas man nez kāpēc rada asociācijas tieši ar mežu. Varbūt tāpēc, ka mežs ir vieta, kurā cilvēks visintensīvāk nonāk kontaktā ar sevi un savām atmiņām? Mīļa un labā nozīmē ļoti dejiska izrāde, kura diemžēl pārāk strauji apraujas.

Kā „mīļa” pilnīgi noteikti raksturojama arī Edgara Šļakotas izrāde Dievlūdzēja šoseja. Bet šīs izrādes „meklētāji”, spriežot pēc skaņu celiņa, lielākoties maldās kaut kur pa jūras malu. Daļa kustību partitūras izskatās pēc interesanti stilizēta hip-hopa, bet kopumā deja ir tik blīvi sacerēta, ka paņem simtprocentīgu uzmanību. Arī asprātīgās „zaķa ķepiņas” atkal un atkal no jauna tiek ievītas Dieva meklētāja ceļos. Simpātiski, ka galvenais meklētājs – Kristapa Ceļmalnieka varonis – uz pārējo dejotāju fona netiek izcelts, tā nejauši uzsverot līdzcilvēku nozīmi jebkurā izvēlē. Sev finālā formulēju domu – „atrodi savu ceļu pie Dieva, un tu nebūsi vientuļš!”.

Sarkastiski ironiska humora caurstrāvota ir trešās dienas pēdējā izrāde Melot nedrīkst izlikties, kuras horeogrāfe – Elīna Lutce. Lelde Feldmane un Jurijs Djakonovs ir lieliski komiskie aktieri. Līdzīgi kā Lienes Gravas izrādē arī te kādā epizodē izmantots asprātīgs dramatiskais dialogs. Dažos vārdos raksturojot šo iestudējumu, varētu teikt – dejiska mīlētāju karikatūra. Ar dejcīņām, čībām, kečupu un Zatleru pāri foto rāmītī.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.