Trešdien, 28. martā, plkst. 17:30 Rakstniecības un mūzikas muzejā notiks diskusija Dramaturgs bez lugas. Sarunas tēma ir dažādas dramaturga darba formas mūsdienu teātrī un jautājums, cik lielā mērā dramaturģija ir literatūrai vai teātra mākslai piederīga.

Sarunā piedalīsies dzejniece un dramaturģe Inga Gaile, Latvijas Dramaturgu ģildes valdes priekšsēdētāja, dramaturģe Rasa Bugavičute, dramaturģe Lelde Stumbre, dejas kritiķe un dramaturģe Inta Balode, režisors un pedagogs Pēteris Krilovs.

Tradicionāli dramaturģija līdzās dzejai un prozai tiek uzskatīta par vienu no literatūras veidiem. Mūsdienās teātra valoda mainās, līdz ar to mainās arī prasības pret dramaturģiju un veidu, kādā strādā dramaturgs. Iestudējumos nereti vairs netiek izmantotas iepriekš uzrakstītas lugas, dramaturgs izrādes tekstu rada, līdzdarbojoties mēģinājumu procesā. Ja šis teksts tiek fiksēts manuskriptā, vai tas ir uzskatāms par literatūru? Ko šodienas režisors sagaida no dramaturga? Kā vērtēt aktieru pašu sacerētus tekstus? Kam nākotnē piederēs izrādes runātā teksta autorība? Vai izmaiņas teātra tradīcijā ietekmēs dramaturģiju kā literatūras žanru?

Sarunā ar praktizējošiem dramaturgiem un režisoru varēs uzzināt, kā izpaužas dramaturga darbs mūsdienu teātrī, kādas ir prakses variācijas (darbs mēģinājumu laikā, iepriekš uzrakstītas lugas pārstrāde, dramaturģiskā materiāla pilnīga uzticēšana režisora un aktieru transformācijai). Skatītājiem tā būs iespēja ielūkoties uz skatuves neredzamajās dramaturga profesijas aizkulisēs.

Pasākumu papildinās video fragmenti no izrādēm.

Diskusiju vadīs Inga Surgunte un Maija Treile, RMM.

Pasākumi Rakstniecības un mūzikas muzejā (Rīgā, Pils laukumā 2) notiek katru trešdienu plkst. 17:30.

Sarīkojuma laikā (no plkst. 17:30 līdz 19:00) bērniem būs iespēja piedalīties muzeja nodarbībā Kas muzejam vēderā? Ieejas maksa sarīkojumā – Ls 1,50; pensionāriem, studentiem un skolēniem – Ls 1 (cenā iekļauts izstāžu apmeklējums); maksa par nodarbību bērniem – Ls 1.

DANCE.LV žurnāls piedāvā fragmentu no Intas Balodes intervijas ar britu rakstnieku, dramaturgu un kuratoru Deividu Tušingemu (David Tushingham) Dramaturga loma iestudējumā ir būt mīļākajam (Kultūras Forums, 23. – 30.04.2010)

Inta Balode:- Nevaru nejautāt arī TO jautājumu – kas ir dramaturgs mūsdienu Eiropas skatuves mākslu praksē?

Deivids Tušingems:– Pirmā lieta ir tā, ka es nedomāju, ka dramaturģijai obligāti ir jābūt darbam, amatam. Būtiska lieta, domājot par dramaturģiju, ir uztvert to kā procesu. Tas ir veids, kādā dažādi elementi teātra iekšienē mijiedarbojas, lai veidotu veselumu un komunicētu ar publiku. Un pat, ja neviens nav iesaistīts izrādes tapšanā ar nosaukumu dramaturgs, process vienalga notiek, un cilvēki apzinās šo procesu. Dramaturga lomu laikmetīgajā praksē ir izaugusi no situācijas, kurā citi cilvēki ar ļoti skaidri definētām lomām, t.i., aktieris, dejotājs, režisors, scenogrāfs – ir ļoti pārņemti ar savu tiešo pienākumu tehniskajām prasībām. Un viņi uzskatīja par noderīgu, lai telpā būtu kāds, kuram nav tik daudz tiešo darbu. Dramaturgs daudzos veidos ir izaudzis no personas, kas ir atbildīga par tekstu. Franču valodā dramaturgs ir lugu rakstnieks.

– Latviešu valodā arī.  

– Jā, un telpā vajag kādu, kas nodrošinātu to, ka, lai kāds arī teksts notiktu, tas tiktu pierakstīts. Bet es nedomāju, ka šī funkcija ir obligāta dramaturga lomai. Mana pieredze, īpaši strādājot vācu teātrī un piedaloties ilgā mēģinājumu procesā (8 – 10 nedēļas), rāda, ka darba procesā ir iespējas izmēģināt dažādas variācijas un pat, ja visu ieraksta video, ir ļoti noderīgi atsaukt informētu, bet vienlaikus tieši neiesaistītu vērotāju, lai izmantotu viņu kā kontroli, kritēriju, kas palīdz pieņemt lēmumus. Turklāt, ja nav oficiāla dramaturga, bieži kāds tiek atrasts. Piemēram, slavenais vācu režisors Peters Zadeks šai lomai izmantoja savu šoferi. Tas ir visai ekstrēms piemērs, bet es domāju, ka laiku pa laikam šo lomu pilda scenogrāfs. Ja scenogrāfs pazīst aktierus un ja redz, ka ir problēmas ar kāda rakstura atainojumu, tad nav obligāti ar aktieri jādiskutē, scenogrāfs var aktierim piedāvāt kādu priekšmetu vai ko citu, kas palīdz atslēgt raksturu. Es domāju, ka arī daudzu cilvēku dzīves biedriem nākas daudz runāt par radošo procesu… Savā ziņā dramaturga loma iestudējumā ir būt mīļākajam.

– Kritiķi parasti sagaida, ka šīs dramaturģijas lietas izdarīs režisors. Režisoram ir jāredz, vai elementi turas kopā vai nē. Un pat, ja ir iesaistīts dramaturgs, jebkurā gadījumā tiks uzskatīts, ka tas ir režisora nopelns?

– Kritikas valodai ir ļoti sarežģīti tikt galā ar līdzautorības procesu. Pat vistradicionālākajās hierarhiskajās teātra sistēmās ir ļoti grūti patiesi piedēvēt visu, kas notiek uz skatuves, vienalga pozitīvu vai negatīvu, režisora ietekmei. Es domāju, ka tie ir maldi. Režisoram ir atbildība, bet tas nenozīmē, ka tāpēc viņam ir arī kontrole.

Pilnu intervijas tekstu var lasīt šeit.