Diskusiju moderēja Anna Pierhuroviča, publikācijai sagatavoja Dita Jonīte

Ar jēdzienu “mūsdienu dejas” Latvijā jau ilgāku laiku saprotam visai plašu aktuālo deju virzienu, žanru un stilu spektru. Tā ir kustība, ko pamatā pārstāv vairāki simti amatierkolektīvu skolās un pirmskolās, kā arī interešu izglītībā un privātās studijās. Tas, kādu dejas ceļu konkrētais dejotāju kolektīvs iet, atkarīgs no vadītāja izglītības, pieredzes un interesēm. Un nereti tieši viņa personība ir noteicošā, kādēļ vecāki izvēlas savu bērnu vest uz konkrēto kolektīvu. Tieši šādas personības, kuras jau gana ilgi strādā deju pedagoģijā un mākslā, “Dance.lv” žurnāls aicināja uz diskusiju, lai runātu par to, kas izdarīts šo gadu laikā, kas sasniegts un kā nozarē pietrūkst, lai varētu strādāt mērķtiecīgi un radoši.

“Dance.lv” žurnāla Mūsdienu dejas sadaļas redaktore Anna Pierhuroviča (darbojas arī  deju studijā “Benefice”) sarunājās ar horeogrāfi un deju grupas “Buras” vadītāju Edīti Ābeltiņu, horeogrāfu, dejas nodaļas vadītāju Latvijas Kultūras koledžā un Veizāna deju skolas radītāju Edmundu Veizānu, horeogrāfi un deju skolas “Demo”vadītāju Lieni Bēniņu un breika[i] deju skolas “Factory Kingz” izveidotāju Andžeju Začiņajevu.

Pēc Kultūras ministrijas datiem Latvijā darbojas ap 285 pirmsskolas, skolu un interešu izglītības kolektīvu. Latvijā ir četras akreditētas profesionālās ievirzes deju skolas – Veizāna deju skola, Agra Daņiļeviča deju skola “Dzirnas”, deju skola “Vendija”, Tukuma deju skola “Demo”, kā arī vairāki pieaugušo amatierkolektīvi un studijas (Līgas Libertes Dejas teātris, “Royal Dance Studio”, “Ghetoo Dance”, “Space Dance Studio”, “Dance Pro X” u. c.).

Mūsdienu deju kultūrpolitikā pārstāv Latvijas Mūsdienu deju asociācija un Latvijas Mūsdienu un hiphopa profesionālās dejas asociācija, bet kā nozīmīgākie notikumi šajā dejas nozarē ir “Tukuma kauss”, “Dance Parade”, “Best Show”, “Ghetto Dance”.

Anna Pierhuroviča: -Šodien vēlos jūs aicināt parunāt par mūsdienu dejām, kas aptver dažādu deju stilu kopumu. Dažādajām dejas izpausmēm kā vienojošais ir izvēlēts vārds “mūsdienu”. Tāpēc mans pirmais jautājums būtu – kas deju padara mūsdienīgu? Un kurā brīdī deju uzskatām par novecojušu?

Edīte Ābeltiņa: -“Mūsdienīgs” ir tāds vārds, ko mēs katrs varam interpretēt atšķirīgi. Lai mūsu deja atbilstu mūsdienām, jāskatās plašāk – kas notiek pasaulē, kādas tendences ir mūzikā, mākslā, modē. Deja nav atrauta no šīm tendencēm. Novecot mūsdienu dejā var ļoti ātri, jo pasaulē viss strauji mainās – arī dejotāju tehniskās iespējas, mūzikas montāžu kvalitāte utt.

Andžejs Začiņajevs: -Piekrītu, roka jātur uz pulsa. Modernās tehnoloģijas caur Instagramu un Feisbuku ļauj izsekot notikumiem ASV, Āzijā un citās valstīs. Ir jābūt solī ar laiku, jāvēro līmenis apkārt. Bet, aizbraucot uz Eiropu, jau redzi citu dinamiku, sarežģītību.

Ir jābūt savas skolas vai kolektīva līderim, kas grib un ir ieinteresēts redzēt arī savu audzēkņu izaugsmi. Vērojot to, kas notiek pasaulē, visu laiku salīdzini – vai arī mani audzēkņi tā var, vai mani audzēkņi varētu konkurēt ar, piemēram, ASV vai Japānas dejotājiem? Ja darbosies tikai savā zālē, tikai ar saviem audzēkņiem un viņu vecākiem, brauksi uz sacensībām tikai uz tuvākajām pilsētām, ātri paliksi neaktuāls. Un mums līdzās ir tādas deju skolas, kurās gados vecāki pasniedzēji turpina mācīt vienu un to pašu, uzstājas vecmodīgos kostīmos, ar novecojušām idejām, neaktuālām kustībām…

Liene Bēniņa: -Varu piekrist kolēģiem – visu laiku ir jābūt apritē. Svarīgi skatīties, vērot, domāt, analizēt, palūkoties uz sevi paškritiski, jo nevaram izvairīties no tā, ka laika gaitā mums katram izveidojies savs rokraksts. Lai neatkārtotos, jāiet cilvēkos, jābrauc ārpus Latvijas, jāskatās tie kolektīvi, kas patīk. No tiem varam iedvesmoties un reizēm no tā var rasties unikālas lietas.

Bet par mūsdienīgumu un vecmodīgumu… Viss atkarīgs no pasniegšanas veida un interpretācijas. Reizēm vecas lietas var pasniegt ārkārtīgi stilīgi, labi un mūsdienīgi. Vecais reizēm var izrādīties skaists.

Es pati ļoti daudz iedvesmojos no Amerikas un Vācijas. Vieni no spēcīgākajiem mūsdienu dejā ir igauņi, kur ir ļoti labs līmenis. Arī Krievija, kur cilvēki daudz nedomā, bet vienkārši kapā. Atliek aizbraukt tur uz kursiem, un jau zini, ka pieci kilogrami būs nost. Viņi spēj uzsūkt jauno un tad arī ar to dalīties. Bet Latvijā, runājot par mūsdienu deju, jāsaka – ir diezgan liels rasols pagaidām.

Anna: -Es tev varu piekrist, ka mēs esam ļoti dažādi un raibi, taču varbūt tas nemaz nav tik slikti?

Edmunds Veizāns: -Ir vismaz trīs izpratnes par to, kas ir mūsdienu deja. Viens – tās dejas, kas notiek mūsdienās jeb šodien (un tas ir plašs lauks, jo šodien notiek ļoti daudz kas). Otrs – tas, kas šodien ir modē. Tas, savukārt, ir ļoti šaurs un mainīgs lauks (atšķirsies dažādos vecumposmos, novados u. tml., tāpēc ir mānīgs). Trešais – tas, kas ir jaunākais, modernākais, progresīvākais.

Ja mēs runājam par mūsdienu deju, svarīgi saprast, kuru no šīm trim nozīmēm runātājs lieto. Neviens no šiem variantiem nav pareizi vai nepareizi. Vienkārši katrs skatās caur savu prizmu. Vai visas trīs kopā ir pareizā izpratne? Arī nē! Bet jāatceras, ka visas trīs eksistē paralēli.

Anna: -Vai sekošana modei un aktuālajām tendencēm stilus nepadara vienveidīgus (jo sanāk kopēšana un imitācija)?

Liene: -Vienu brīdi bija tā, ka visi dejoja tikai “moderno deju” un nevienu īsti nevarēja atšķirt. Edīte man noteikti piekritīs. Bet tagad Latvijā ir vismaz pieci lieli kolektīvi, no kuriem katram ir savs rokraksts. Tā ir laba zīme. Tādā veidā arī mēs varam atstāt ko savu šai dejas kultūrai. Par kopēšanu runājot… Jāatceras viens ļoti labs teiciens – ja tu kopē, tad dari to labāk! Junioru vecumā ir visgrūtāk atšķirt citu no cita. Izņemot tos kolektīvus, kam ir savs rokraksts. Tāpēc būtu jāseko aktuālajām tendencēm, tomēr saglabājot savu rokrakstu.

Edīte: -Dzīvojot sacensību pasaulē, mēs kļūstam līdzīgāki cits citam… Jā, konkursi paceļ tehnisko līmeni (jo tehniskais izpildījums ir primārais), bet vienlaikus arī padara visus līdzīgus. Taču, ja kolektīvs veido savus uzvedumus, tur jau varam runāt par atšķirīgo.

Anna: -Kas ir laba mūsdienu deju dejotāja (tehniskā) bāze? Vai vispār ir tāda bāze? Vai tas ir tas, kas atšķir profesionāli no amatiera?

Andžejs: -Man grūti spriest par visiem deju stiliem, bet breikingā bāze ir svarīga (kas katram breikinga stilam ir cita). Apgūstot konkrētā deju stila bāzi, pēc tam tu pievieno savu oriģinālu saturu, ko piedāvā skatītājiem. Bāze jāapgūst pēc iespējas pamatīgāk un kvalitatīvāk. Es, piemēram, ar bērniem strādāju no piecu gadu vecuma. Kad 2020. gada rudenī uzņēmu jaunu grupu, klātienē paspēju novadīt kādas piecas vai sešas nodarbības. Kad oktobrī visu aiztaisīja ciet, man piedāvāja vadīt nodarbības Zoom. Es atteicos, jo Zoom nav ne pieskārienu, ne kontakta. Piecgadīgiem un sešgadīgiem pamati ir jāieliek kvalitatīvi! Pēc tam ar pieaugušajiem, kad pamati ielikti, var strādāt arī Zoom. Tā ir breikingā, domāju, ka tas pats attiecas uz citām dejām.

Lūk, un tas, kas atšķir profesionāli no amatiera, ir tieši tas, ko viņš ir izveidojis uz tās bāzes pamata. Pirms pandēmijas sanāca vairāk būt ārzemēs (gadā braucu uz astoņām deviņām valstīm), un es redzēju arī tādus pieaugušos, kas pat pamatsoļus dejo nepareizi. Tur bija pieliktas klāt kaut kādas emocijas, dinamiskums, kaut kas no vingrošanas un akrobātikas… Manuprāt, tas izskatījās pēc ākstīšanās. Bet, redzot cilvēku, kas pareizi dejo bāzes kustības un tās apvienojis ar savām oriģinālām kustībām (ar savu sarežģītību, dinamiku, kas veidota uz bāzes pamata), es redzu profesionāli nevis amatieri.

Anna: -Mēs zinām, ka breikingā ir sava kustību vārdnīca jeb katalogs. Saki, Andžej, vai taviem dejotajiem nepieciešams vēl kas bez šīs vārdnīcas apgūšanas? Piemēram, ritma izjūta, koordinācija…

Andžejs: -Kad pirms 15 gadiem sāku mācīt, teicu: “Mēs visu iemācīsimies nodarbību laikā!” Bet tagad (jau 21. gadā, kad augstā līmenī redzam dejojam pat mazus bērnus!) es teiktu, ka ir nepieciešama arī noteikta iepriekšēja sagatavotība. Pamatā jau fiziskā: spēks, lokanība, iespējams, arī ritma izjūta. Taču vissvarīgākais – fiziskā sagatavotība. Ja bērns trīs vai četru gadu vecumā ir sācis ar vingrošanu vai cīņas mākslas nodarbībām, tad jauniešu kategorijās viņš jau būs ļoti konkurētspējīgs. Tas, kurš visu uzsāks tikai septiņos vai astoņos gados, īsti vairs neko nesasniegs.

Man jums jautājums – kādas būtu jūsu versijas, cik vecs bija jaunākais bērns, kura ģimene sāka interesēties par iespēju bērnu sākt trenēt breikingā?

[Diskusijas dalībnieki min: “3 gadi”, “2 gadi”…]

6 mēneši! Lūk, tā breikings izskatās Daugavpilī!

Anna: -Liene, es zinu, ka tavi dejotāji arī dara daudz ko paralēli – jums ir akrobātika, stiepšana… Kas varētu būt bāze mūsdienu dejā?

Liene: -Tas, ko tagad teikšu, būs smieklīgi. Kad mācījos Latvijas Kultūras koledžā, man bija iespēja strādāt ar Ausmu Dragoni un citiem baleta skolotājiem. Toreiz man riebās balets. Teicu, ka man balets dzīvē nebūs vajadzīgs. Skolotāja teica: “Liene, dzīvē pienāks brīdis, kad tu teiksi savādāk.” Un šis brīdis ir pienācis, jo es saku – labs dejotājs nevar būt bez klasiskās bāzes, labam dejotājam klasika ir pamatu pamats. Lai ir izveidojusies stāja, ir izpratne par estētiku. Fiziskā sagatavotība ir kā papildinājums klasiskajai dejai, kad ķermenis ir jau nostiprināts. Zinu, ka daudzi kolēģi tagad akrobātiku taisa arī ārā. Bet es neesmu droša, ka pēc šīs lielās pauzes tam esam gatavi.

Jā, un bāze mums visiem ir svarīga: tas ir balets, balets un vēlreiz balets. Es to esmu pateikusi. Sveiciens maniem skolotājiem!

Anna: -Edmund, vai tu piekrīti, ka dejotājam jābūt ar klasiskās dejas bāzi? Vai es kā dejotājs bez klasiskās dejas bāzes drīkstu dejot kādu no mūsdienu deju stiliem?

Edmunds: -Ielu deju stili nebalstās uz klasiskās dejas bāzes. Te vari būt profesionālis arī bez klasiskās dejas zināšanām. Viennozīmīgi. Tāpat ir deju stili, kas balstās uz etnogrāfisko vai tautas deju bāzes… Bet, atgriežoties pie jautājuma par bāzi mūsdienu dejas stilos, mūsdienu dejās katram no stiliem ir sava bāze. Tāpat klasikai ir bāze, džezam, ­hiphopam, laikmetīgajai dejai, breikingam, latviešu dejai. Tie ir konkrēti deju stili un tiem katram ir sava bāze.

Edīte: -Piekrītu Edmundam – katram deju stilam ir sava bāze. Kolektīva vadītājs var izvēlēties, kas ir tā bāze, uz ko viņš balstās. Es, piemēram, savā kolektīvā dodu dažādas bāzes. Tas ir garāks ceļš, bet veido labākas kvalitātes izpildījumu. Man ļoti patīk dejotājs, kurš var izdarīt dažādas lietas.

Anna: -Un kā atšķirt amatieri no profesionāļa?

Liene: -Ja maksā par šo darbu naudu, tad mēdz teikt, ka tas ir profesionālis. Es teiktu – ja viņš strādā un ja viņam ir diploms. Par pēdējo daudzi gan strīdas, jo varbūt viņam arī ir diploms, bet, skatoties uz viņa dejojumu, reizēm mums gribas nolaist acis. Tātad kaut kas nav kārtībā izglītībā.

Amatieri ir visi dejotāji, kas ir dejas kustībā līdz brīdim, kad viņi spēj sevi pieteikt kā profesionālus dejotājus, parādot cieņpilnu attieksmi pret dejas kultūru un sasniedzot kaut kādus noteiktus rezultātus. Katrā kolektīvā ir vismaz viens profesionāls dejotājs –vislabākais, visprecīzākais. Tomēr pamatā profesionāls dejotājs ir tas, kas to dara ikdienā un saņem par to naudu, kā, piemēram, Nacionālās operas un baleta dejotāji. Kā profesionāla dejotāja uzreiz prātā nāk arī Liene Grava. Un daudzi citi. Pārējie mēs esam amatieri. Skumji, bet fakts.

Edmunds: -Piekrītu, ka profesionālis tu esi tad, ja to apliecina profesionālā kvalifikācija. Tas ir izplatītākais kritērijs. Ja ir diploms, tad kaut kāda kvalifikācijas komisija, kas ir speciālisti, to ir atzinuši. Papildu kritērijs – vai tu strādā šajā profesijā. Tas ir būtiski. Var ar dejotāja diplomu strādāt rimčikā. Tātad, vai nu tevi nepaņēma, vai arī diplomu dabūji nejauši. Taču īstenais profesionalitātes kritērijs būtu – vai tu (dejotājs, pedagogs vai horeogrāfs) savu darbu veic kvalitatīvi un pēc tā ir pieprasījums. Ideāli, ja visi minētie kritēriji ir “trīs vienā” – gan ir pieprasījums, gan strādā profesijā, gan dari labi savu darbu. Āmen.

Edīte: -Ja es esmu labs, tad man ir laba studija, projekti un es strādāju viskautkur. Bet šajā profesijā strādāt reāli es varu tikai tad, ja man ir izglītības papīri. Kas dzīvē galīgi nenosaka to – vai tu esi vai neesi labs. Kvalitāte, kādā tu strādā, parādīs būsi vai nebūsi profesionālis. Kritērijs – vai maksā? Ja būsi labs un visi tevi gribēs, tev arī maksās par to. Mācoties baletskolā vai Kultūras akadēmijā, skaitās, ka deju esi izvēlējies par savu profesiju. Bet tur arī ir ļoti daudz problēmu (par nolaistajām acīm jau tikko minēja). Bet – ja tu esi mācījies un tam seko kvalitatīvs darbs, tad var runāt par profesionalitāti.

Ir cilvēki, kas izmācījušies pedagoģiju vai tehnikās jomās, bet viņi vakarā pēc tam perfekti strādā ar dejotājiem. Vai mēs viņu nesauksim par profesionāļiem, ja no viņa studijām iznāks kvalitatīvi dejotāji?

Anna: -Ielu deja. Komerciālā deja. Dejas teātris. Jazz funk. Tie būs tikai četri piemēri, kādos Latvijā darbojamies. Edmund, vai šie nosaukumi pietiekami precīzi pasaka to, kas tās ir par dejām?

Edmunds: -Ievadā gribu pateikt to, ka katram deju stilam ir dažādas formas – gan hiphopam, gan laikmetīgajai dejai, gan latviešu dejai. Vispirms ir kaut kāda vēsturiska izcelšanās. Tad deja attīstās, nonāk uz skatuves – vieni tad saucās skatuviskā, citi – šoviskā, komerciālā. Kad parādās sacensību formāts, atkal būs citāda dejas forma. Līdz ko kāpjam uz skatuves un sacenšamies par to, kurš būs labākais, deja kļūst par sportu – vieniem tie ir batli, citām dejām konkurss, vēl citiem olimpiskās spēles. Un pastāv vēl viens virziens, kad mēs nesacenšamies, bet taisām kaut ko sev – un tā būs mākslas forma jeb mākslinieciskā forma. Tas viss var eksistēt paralēli. Tātad jāsaprot, par ko mēs katrā gadījumā runājam. Tad arī būs vieglāk saprast, kā to saukt. Ja skatāmies izcelsmi, tad hiphops radās uz ielas, tātad tā ir ielu deja, ja pēc funkcijas – tā ir sociāla deja, hiphopam ir arī sacensības jeb batli un olimpiādes, tātad tā ir arī sporta deja. Bet hiphopā var veidot arī izrādes, un tā jau būs dejas māksla.

Anna: -Jā, un dažādi mākslinieki var arī dažādi izprast šos visus veidus, kādos mūsdienu dejas eksistē. Un vēl lielāka iespēja, ka tas atšķirsies arī dažādās valstīs. Piemēram, dejā, kas piedalās konkursā vai čempionātā, var tikt izmantotas hiphopa kustības vai laikmetīgās dejas tehnikas, bet deja joprojām būs mūsdienu deja.

Edīte: -Baidos, ka ir ļoti grūti pilnīgi visu salikt pa plauktiņiem. Tāpat kā vienmēr nošķirt profesionāļus no neprofesionāļiem. Mūsdienās kopā jaucas viskautkas, un man ļoti patīk, ja stili jaucas un ka ielu deju un breikingu var dejot arī pie klasiskās mūzikas. Viss ir atvērts un performances var izskatīties ļoti dažādi. Un līdzās var mierīgi eksistēt arī tīrā manta. Mēs dzīvojam tiešām foršā laikā!

Andžejs: -Man pašam arī nav svarīgi, kā ko sauc. Kas es esmu? Sarkans pomidors vai tomāts? Galvenais ir – kāds es esmu savā dejā? Vai es dejoju breikingu vai breakdance (kas ir jau kaut kāds pops jeb estrāde)? Tātad breikings  ir tas, kur dejotāji zina vēsturi un pareizi zina savu lietu. Daudzi nosaukumi rodas darbojoties. Piemēram, kādu kustību līdzības dēļ nosauca par korķi – konkrētā brīdī uz ielas, kad tā kustība radās. Bet var atšķirties, kā mēs vienu konkrētu dejas elementu esam nosaukuši un kā to sauc krievi vai amerikāņi. Bet tam nav lielas nozīmes, jo galvenais ir – vai varam uzvarēt sacensībās. Šis darbs arī parādīs, vai esi profesionālis vai amatieris. Ja dari savu darbu forši un visaugstākajā līmenī, tad kāda nozīme izglītībai, biogrāfijai vai redzeslokam? Bet! Sabiedrībai ir nepieciešams pareizs termins. Jo par to pašu ielu deju ir tik daudz stereotipu. Balets ir balets. Tur viss skaidrs. Balets! Bet ar ielu deju uzreiz ir stereotipi par kaut kādu netīrību, keponiem un lielām jakām. Taču realitātē jaunieši attīstās, socializējas, braukā uz sacensībām, veidojas pašapziņa. Man bija kāds talantīgs puika, kurš tobrīd gāja 2. vai 3. klasē. un paralēli breikam apmeklēja grieķu-romiešu cīņu. Vienreiz atnāk ar vecākiem, zēnam asaras. Grib ar mani parunāt.  Grieķu-romiešu cīņas treneris teicis, ka nedrīkstot turpmāk staigāt uz breiku – jo ielu dejas vispār esot kaut kāds stulbums, “mužiki ņetancujut” [īsti vīrieši nedejo – krievu val.]. Es vaicāju – nu, bet kā tu pats domā? Viņš atbild, ka patīk. Viņš tiešām bija talantīgs puika! Saku – pagaidām vēl padarbojies abās un tad izvēlēsies. Gadu tā pamēģināja, bija iespēja mierīgi salīdzināt, kā process notiek abos treniņos, kādas ir sacensības, kā notiek socializēšanās, kā veidojas attiecības ar treneri utt. Viņš izvelējās breikingu. Es ļoti vēlos, lai arī ielu deju uztvertu nopietni!

Liene: -Es varētu piebilst to, ka no ielu dejas ļoti daudz mācos. Mēs esam konservatīvāki un mums ir sava estētika. No ielu dejas varam mācīties to brīvību, kas viņiem piemīt. Daudz skatos breika un hiphopa sacensības, man ļoti patīk. Daudz ko varu izmantot, salikt kopā ar mūsu lietam – lai sanāk interesanta sintēze. Kas ir komerciālā deja? Manā izpratnē tas būtu konkrēts priekšnesums konkrētam pasūtītajam. Šovs. Kaut kas radīts ar konkrētu mērķi, piemēram, šovam uz kuģiem, moto krosa pasākumā. Konkrēts pasūtījums, lai, piemēram, izklaidētu publiku. Jazz funk? Šis ir viens no daudzajiem džeza paveidiem. Latvijā es to redzu kā hiphopu ar džeza tendencēm. Divos kolektīvos dejo jazz funk, pārējie mēs taustāmies. Daudzi pasniedzēji dažkārt nemaz nezina, ko viņi dejo. Lai gan esmu bijusi tādās sacensības, kur kāds no žūrijas cilvēkiem saka – šo apstādinām, jo tas, piemēram, nav jazz funk, bet blakus kāds no citas valsts saka – nē, tas ir! Un trešais vēl pa vidu sauks, ka tas ir pops!

Anna: -Liene, vai tu varētu nosaukt trīs kritērijus, kas mūsdienu dejām ļautu kvalificēties kā mākslas notikumiem?

Liene: -Man ļoti patīk šis jautājums! Ja runājam par tautas deju, tad tā ir tradīcija, kultūrvēsture. Klasisko deju, savukārt, vienmēr tāpat uzskatīs par augsto mākslu. Un tad esam mēs. Bet ar ko mēs varam sevi padarīt unikālu? Tā ir pārliecība par to, ko mēs darām, un tas, kā sevi pasniedzam. Personības unikalitāte, rokraksts, doma un koptēls. Ne jau visiem vajag taisīt mākslu. Ir, kas dejos tikai priekam, viņiem pašiem ar to pietiek, un ir labi.

Bet tiem, kas gribētu kaut ko radīt, noteikti ir nepieciešams finansējums. Ir jābūt sadarbībai ar pašvaldību, ar valsti, citam ar citu. Jāsaprot, ka mēs visi esam kopā. Jābeidz būt pa vienam.

Anna: -Tātad viens kritērijs – profesionālā darbība? Otrs – sadarbība? Un trešais?

Liene:  -Pašiem izvirzīt savus mērķus.

Anna: -Edmund, kas tavuprāt būtu trīs kritēriji mūsdienu dejas kvalifikācijai mākslas notikumam?

Edmunds: Man ir vairāki. Visi saistīti ar mērķi uz mākslas baudīšanu, lietošanu vai veidošanu. Ir jābūt priekšnesumam ar vēstījumu un skatītājiem. Bet centrā ir pabeigts, kvalitatīvs produkts, šovs, stāsts vidē, izrāde.

Edīte: -Es teiktu – kvalitāte izpildījumā un tehniskajā aprīkojumā (gaisma, skaņa). Un tradīcija. Tādā veidā augusi arī tautas deja – no mazākiem novadiņiem salikusies. Trešais izriet no otrā – kā katrs var attīstīt savu kolektīvu. Es varu radīt savu mākslu Salaspilī, visi savējie būs priecīgi, varbūt arī tukumnieki un jelgavnieki, bet nekur citur neviens neko par mums nezinās. Lielāku rezonansi un atpazīstamību var atnest tikai lieli projekti (valsts mēroga svarīgi notikumi).

Anna: -Tātad – kvalitāte, vienojoša tradīcija, kopīga nozares attīstība.

Andžejs: -Ja runā par deju, tad viena no svarīgākajām lietām ir “uguns”. Ja ir “uguns”, tad deja ir deja. Tā iedvesmos un uzlādēs. Metaforiski saku “uguns”, bet dejotāju vidū tas nozīmē līmeni, kādā dejotājs izpilda. Kvalitāte arī – izpildījums, noformējums (tērpi, individuālais izskats). Trešais kritērijs ir skatītājs jeb pieprasījums. Arī tas var būt atkarīgs no finansējuma – pašvaldības, valsts, bagātu vecāku atbalsta.

Tātad visa pamatā ir “uguns”, kvalitāte un finansējums.

Anna: -Noslēgumā vēlos jums jautāt – ko mēs kopīgi varētu darīt, lai Latvijā celtu mūsdienu deju prestižu?

Andžejs: -Pirmkārt, ja tu gribi būt līmenī, jābrauc uz ārzemēm – gan uz Krieviju, gan uz Eiropu. Mēs braucām, skatījāmies, salīdzinājām, un tas palīdzēja arī mums kļūt par Eiropas čempioniem breikā junioriem. Otrkārt, jāaicina citi ciemos, jāpiesaista uzmanība, organizējot sacensības. Mēs aicinām profesionāļus no ārzemēm, kas pasniedz meistarklases. Ar viņiem tiekamies arī neformālos apstākļos – piemēram, pavadām laiku kopā piknikā. Kopš 2016. gada mums ir izveidojies jau paliels saraksts ar tiem, kas bijuši Daugavpilī. Tie ir 26 profesionāļi visdažādākajos rakursos.

Edīte: -Es piekrītu Andžejam, ka, ja ir iespējams, uz Latviju jāaicina ārzemju speciālisti. Būtu nepieciešama arī viena bāzes vieta – lai LKA laikmetīgās dejas studenti izveidotu savu trupu. Un lai būtu viena kārtīga māja – platforma, kur amatieri var aiziet apskatīties uz dažādām dejas izpausmēm. Platforma, kur tiktu parādītas labākās mūsdienu deju izrādes no visas Latvijas. Lai no valsts puses tam būtu publicitāte. Piemēram, kad Andžejs sasniedza šos rezultātus, es neteiktu, ka televīzija būtu kliegusi priekā. Ir tik daudz grupu, kas nereti uzvar Eiropas čempionātos un iegūst grand prix, bet neviens par to neuzzina. Nu, varbūt tavi draugi un vēl desmit cilvēki.

Andžejs: -Ziniet, kāda bija atbilde Pirmajā Baltijas kanālā, kad mēs 2019. gadā kļuvām par pasaules čempioniem? Es gribēju padalīties šajā notikumā ar viņiem, bet viņi atbildēja, ka tas neesot viņu formāts…

Edīte: -Ļoti bieži uzdod jautājumus, kas tā ir par deju, ko mēs tur dejojam. Valstij jau arī viss šis nav baigi svarīgi. Tas visvairāk skumdina. Bet ir tik labi sasniegumi, ir notikusi attīstība. Tāpēc es esmu ļoti priecīga, ka ir vismaz tāds pasākums kā Dejas balva. Tas noteikti kaut ko ienesīs publicitātē. Attīstība būs arī tad, ja būs vieta, uz kurieni labākie var sabraukt. Tāda platforma, kurā būt arī tiem, kas ar dejas izglītību var darboties ne tikai baletā, bet profesionāli strādāt arī laikmetīgajā un mūsdienu dejā.

Derētu arī kāds raidījums, kas pabrauktu apkārt pa Latviju un parādītu, kas notiek.

Edmunds: -Vajadzētu sakārtot terminoloģijas lietošanu. Vismaz lielākajās dejas organizācijās, un valstiskā līmenī.

Dejas balvā mūsdienu dejas nominācijās vajadzētu parādīties mūsdienu deju solistam vai labākajam dejotājam (vai izpildītājam), šova grupai jeb labākajam šovam (kur varētu būt atzīmēts treneris). Es redzu, ka Dejas balva ir viens no būtiskiem instrumentiem, kā varētu popularizēt mūsdienu deju.

Liene: -Ir tik svarīgi, kā valsts mūs redz. Tas gan ir atkarīgs arī no mums pašiem un vēl daudziem faktoriem. Skaidrs, ka baletā viss process virzās uz operu. Es novēlētu, līdzīgi kā Edīte, lai arī mūsdienu dejā būtu kāda viena, labākā trupa. Tā būtu zināma mēraukla. Trupa, kurā nonāktu superlabie dejotāji, kas nestu mūsu vārdu tālāk. Un vēl par kvalitāti – atcerēties arī savus skolotājus nevis popularizēt tikai sevi. Galvu augšā visiem, kas strādā nozarē! Būt pārliecinātiem par to, ko darām. Mums jāpārliecina sabiedrība, vecāki, valsts, un turpināsim strādāt ar bērniem un jauniešiem un celsim līmeni. Tas nozīmē, ka mēs nesam uz saviem pleciem atbildību.

Anna: -Kopsavelkot tātad varam vienoties, ka svarīga ir kvalitāte, skaidrība terminoloģijā un platforma, kurā tiek atzīmēti notikumi, dejotāji, kā arī izrādes un koncerti. Liels paldies jums visiem par sarunu!

Komentāri Zoom tērzētavā

From Agnese Bordjukova to Everyone:  11:47 AM

Skaidrs ir arī tas, ka klasiskā deja mūsdienās vairs nav un nevar būt VISU dejas žanru un stilu pamats. Piemēram, laikmetīgās dejas dejotāji lielā mērā savu formu veido un uztur ar dažādām somatiskajām un ķermeņa apzinātības praksēm, kas ļauj pazīt, pārvaldīt un izmantot savu ķermeni atbilstoši dejas idejas vajadzībām.

Maksāt var par ļoti dažādas kvalitātes priekšnesumiem. Vai tiešam tas varētu būt profesionalitātes rādītājs?

From Inta Balode to Everyone:  11:54 AM

Ir ļoti svarīgi nošķirt deju soļus un tehniku no domāšanas, vērtībām un estētikas. Tad uzreiz ir vieglāk. Deju žanri tomēr ir radušies kādos vēsturiskos apstākļos ar konkrētu jēgu. Tajā pašā laikā gan tehnika, gan domāšana nereti dzīvo paralēlas dzīves. Var izmantot laikmetīgās dejas tehniku baleta ideoloģijai, var izmantot baleta tehniku ielu deju vēstījuma nešanai.

From Agnese Bordjukova to Everyone:  11:56 AM

Nozīme ir visam, jo pieredze, izglītība, meistarklases – viss, veido mūsu vērtības un izvēles dejā.

From Ivetta to Everyone:  11:57 AM

“Mūsdienu dejas” Latvijā apzīmē bērnu un jauniešu deju aktivitātes. Mēs ieliekam pamatus, dodam profesionālo ievirzi. Šajā posmā par profesionāļiem var runāt saistībā ar profesionāliem pedagogiem, kolektīvu vadītājiem – horeogrāfiem, ne dejotājiem.

From Veizana Dance School to Everyone:  12:01 PM

Hip-hop kultūrai ir dziļa filozofija, un ASV pastāv pat hip-hop pedagoģijas apakšnozare, pie mums LV ir vismaz dejas pedagoģijas apakšnozare. Viss attīstās.

From Agnese Bordjukova to Everyone:  12:06 PM

Vai mūsdienu dejas koncerts ir mākslas notikums?

From Veizana Dance School to Everyone:  12:07 PM

Domāju, noteikti ir.

From Dita Jonīte to Everyone:  12:08 PM

Tadā gadījumā arī dejas čempionāts ir mākslas notikums.

From Rūta Pūce to Everyone:  12:10 PM

Vai svarīgākais mākslas notikumam nav pats mākslinieks? Cilvēks, kura mērķis ir mainīt pasauli ar savu mākslas darbu, nevis ar to kaut kā “iepriecināt” kādu.

From Agnese Bordjukova to Everyone:  12:15 PM

Man arī grūti iedomāties, ka viss, kam ir laba kustību kvalitāte, kļūst par mākslas notikumu. Mākslas darbam tomēr nozīmīga ir arī ideja, tās aktualitāte, izteiksmes līdzekļu atbilstoša izvēle tam – visu elementu kopums.

Ilustrācijas autore: Ginta Grūbe

[i] Latviešu valodā, runājot par breaking, breakdancing, oficiāli pieņemts jēdziens “breiks” https://tezaurs.lv/breiks, taču, kā redzams turpmākajā sarunā, paši profesionāļi ikdienā lieto terminu “breikings”, kas sarunas pierakstā arī saglabāts – red.