Agnese Bordjukova  un Lāsma Goba

Diskusija “Cik laikmetīga ir laikmetīgā deja Latvijā?”norisinājās 20. aprīlī tiešsaistē Zoom platformā četru sarunu cikla “Kas ir kas dejā?” ietvaros. Diskusijas par skatuviskās tautas dejas, baleta, mūsdienu deju un laikmetīgās dejas jautājumiem “Dance.lv” žurnāls organizēja, gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju. Laikmetīgajai dejai veltītajā sarunā piedalījās Kristīne Brīniņa, Dita Jonīte, Valts Miķelsons, Krišjānis Sants un Olga Žitluhina. Sarunu moderēja Lāsma Goba un Agnese Bordjukova.

Agnese Bordjukova: -Vēlos aicināt diskusijas dalībniekus iepazīstināt ar sevi.

Olga Žitluhina: -Labvakar visiem. Paldies, ka uzaicinājāt! Es esmu Olga Žitluhina. Šoreiz esmu dejotāja, horeogrāfe un tā tālāk. Man ir 61 gads, 58 kilogrami, trenējos katru dienu. Mēģinu celties ar sauli. Pēdējā laikā neizdodas, jo dzīvoju Rīgā. Dzeru bērzu sulu, jums arī iesaku. Kas ir laikmetīgā deja, es nezinu. Iespējams, nezinu arī, ko es šeit daru, bet paldies, ka uzaicinājāt.

Agnese: -Jāpiemin, ka Olga ir aizsācēja ļoti daudziem procesiem Latvijas dejā, ko šobrīd dēvējam par laikmetīgo deju. Laikā, kad Olga tikai sāka savu darbību, to dēvēja par moderno deju. Olga Žitluhina ir dibinājusi “ O. Žitluhinas modernās dejas trupu”, kas vēlāk izauga par “Olgas Žitluhinas dejas kompāniju”. 1999. gadā dibinājusi dejas programmu Latvijas Kultūras akadēmijā “Modernās dejas horeogrāfija”, ko šobrīd sauc “Laikmetīgās dejas māksla”. 1998. gadā Olga sāka veidot skatuves mākslas vakarus, kas vēlāk izauga par laikmetīgās dejas festivālu “Laiks dejot”.

Olga: -…iesāku “Dejas dienu”.

Agnese: -Īsāk sākot, lielākajai daļai dejas procesu, ko uzskatām par laikmetīgās dejas aizsākumiem Latvijā, iniciatore un īstenotāja ir bijusi Olga. Paldies par jūsu iespēju būt klāt šajā sarunā!

Krišjānis Sants: -Labvakar. Mani sauc Krišjānis Sants. Esmu bijušais Olgas students. Esmu Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas mākslas programmas tā saucamās trešās paaudzes absolvents. Kopš 2016. gada darbojos apvienībā “IevaKrish” un visus darbus veidoju kopā ar savu partneri Ievu [Gaurilčikaiti-Santu – red.]. Esmu horeogrāfs, arī scenogrāfs, dejotājs un izpildītājs. Mana pieredze ir veidojusies arī starptautiska, jo četrus gadus esmu studējis Briselē. Līdz ar to manu izpratni par laikmetīgo vai nelaikmetīgo, vai moderno, vai postmoderno ietekmējusi praktiskā pieredze ārvalstīs. Piemēram, šobrīd es atrodos Lietuvā, kur nupat ierados no Vācijas, kur strādāju kopā ar horeogrāfiem no Norvēģijas un Japānas, kas īstenībā dzīvo Beļģijā. Lai gan mūsu sarunas temats ir “Kas ir laikmetīgā māksla un kas ir laikmetīgā deja Latvijā?”, es šo jēdzienu nespēju apskatīt bez starptautiskā konteksta. Tai pat laikā jāsaka, ka starptautiskais konteksts manā izpratnē nav zinātnisks, bet gan vairāk sajūtu līmenī un arī tas, ko praktiski lieto profesionāļi, darbojoties dejas vidē.

Kristīne Brīniņa: -Pirmkārt, vēlos teikt, ka man ir ļoti liels prieks jūs visus redzēt! Es esmu Kristīne Brīniņa – kustību māksliniece, horeogrāfe, dejotāja. Pēdējos sešus gadus es dzīvoju mežā, Cīravā. Vairāk darbojos Kurzemē.

Dita Jonīte: -Labvakar, mīļie kolēģi un draugi. Mani sauc Dita Jonīte. Sevi īsumā definēju kā teātra un dejas kritiķi. Ja Krišjānis minēja, ka ir Olgas skolnieks, es varu teikt, ka esmu Olgas pētniece un vērotāja. Varbūt tās ir manas klapes, bet bieži uz deju skatos kā uz teātri, kā uz teātra notikumu. Bet, no otras puses, jēdzienu “laikmetīgais” es visvairāk esmu iepazinusi, saskaroties tieši ar laikmetīgo deju. Caur deju es vislabāk esmu sapratusi, kas ir laikmetīgā kultūra.

Agnese: -Vēlos piemetināt, ka Dita 2020. gadā pabeidza Latvijas laikmetīgajai dejai nozīmīgu darbu – “Laikmetīgās dejas hroniku”, kas ir daļa no izdevuma “Neatkarības laika teātris. Hronika”. Tajā hronoloģiski apkopoti Latvijā no 1996. līdz 2020. gadam tapušie laikmetīgās dejas darbi. Šī ir pirmā vēstures liecība, kurā šeit tapušie darbi ir piefiksēti vienkopus. Par to Ditai paldies.

Valts Miķelsons: -Labvakar. Šķiet, šeit esmu vienīgais, kurš formālā veidā nav saistīts ar laikmetīgo deju. Tādā pavisam formālā veidā laikam arī ne ar mākslu. Tomēr mana galvenā interese ir māksla. Šīs sarunas kontekstā izvēlēšos sevi dēvēt par mākslas kritiķi. Tas laikam būtu visderīgākais šajā sarunā. Tomēr esmu apmeklējis arī laikmetīgās dejas izrādes, kas droši vien varētu būt iemesls, kādēļ esmu nokļuvis šajā diskusijā. Formāli mans pamatdarbs ir “Zuzeum” mākslas centrā. Iepriekš esmu bijis kurators vairākām izstādēm Mūkusalas mākslas salonā un dažām ārpus tā. Tomēr daudz būtiskāk ir tas, ka jau diezgan ilgus gadus cenšos apmeklēt lielāko daļu mākslas izstāžu Rīgā, pēdējos gados daudzas izstādes ārpus Latvijas. Varētu domāt, ka man ir izveidojies kaut kāds aptuvens priekšstats, kas šajā jomā notiek gan Latvijā, gan citur. Šajā diskusijā laikam piedalos kā skatītājs no malas, kas kopumā ir ļoti labi, jo man patīk būt skatītājam no malas.

Lāsma Goba: -Valts bija sagatavojis ievadrakstu šai diskusijai par to, kā var skatīties uz jēdzienu “laikmetīgs”. Viņš gan vairāk to traktēja caur vizuālās mākslas prizmu. Tāpēc vēlētos lūgt Valtu kodolīgi pastāstīt galvenos punktus, ko esi rezumējis šajā ievadrakstā. (Eseju “Kad laikmetīgā māksla kļūs par cienījamu vecmeistaru” iespējams lasīt šeit. – red.)

Valts: -Īsumā, ir svarīgi atzīmēt, ka vizuālās mākslas jomā nav nekādu šaubu – Latvijā laikmetīgā māksla eksistē. Iespējams, ka šis vārds tiek lietots nekonsekventi un tiek attiecināts arī uz lietām, kas īsti nav laikmetīgas. Neskatoties uz to, notiek lietas un procesi, kas ir samērojami ar mākslas procesiem Eiropā. Vizuālās mākslas jomā nav pamata pat diskutēt, vai laikmetīgā māksla ir. Tā vienkārši ir. Otrs – šķita būtiski atzīmēt, ka laikmetīgā māksla ir, nevis viss tas, kas notiek šodien, bet tā ir parādība, kas ir pastāvējusi (protams, versijas ir pretrunīgas), bet varētu būt runa par kādu pusgadsimtu. Attiecīgi, vārds “laikmetīgs” šobrīd jau kaut kādā mērā ir novecojis. Ar to kaut kad notiks tas pats, kas ar moderno mākslu – tas kļūs par to, kas pastāvēja un bija aktuāls pirms teju vai simts gadiem. Treškārt – laikmetīgā māksla ir daļa no tradīcijas. Lai gan daudz kam, ko šodien redzam izstāžu zālēs, nav burtiska sakara ar renesansi vai akadēmismu, tomēr tā joprojām atsaucas uz šo tradīciju. Un daudzas lietas kļūst saprotamas tad, ja šo tradīciju zina. Tāpat ir svarīgi pieminēt – ja mēs iztēlojamies laikmetīgo mākslu kā reakciju, tā varbūt ir reakcija ne tik daudz uz tradicionālo mākslu, bet gan uz moderno mākslu. Respektīvi, uz visiem tiem mītiem par progresu, stila tīrību u. tml., kas, sākot ar postmodernismu, gan šaurā izpratnē mākslas jomā, gan plašāk – kultūras jomā –, ir tikuši diezgan plaši diskreditēti. Tāpat es tekstā atzīmēju, ka, manuprāt, Latvijā ir trīs laikmetīgās mākslas institūcijas, kas piedāvā atšķirīgu redzējumu, kas laikmetīgā māksla ir un var būt. Šīs vietas ir: “Kim?” laikmetīgās mākslas centrs, kas, protams, ir spekulatīvi, bet, manuprāt, daudzās izstādēs rāda estētisko dimensiju tam,  kas šobrīd varētu būt laikmetīgs. Tad ir RIXC jauno mediju kultūras centrs, kas vairāk pievēršas zinātnei un tehnoloģijai. Respektīvi, sadarbībai ar zinātniekiem, dažādu tehnoloģiju izmantošanai izstādēs, to izmantošanai radošiem nolūkiem. Trešā ir Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kas pārsvarā darbojas sociāli kritiskajā laikmetīgās mākslas izpratnē. Protams, starp visām šīm institūcijām ir pārklāšanās, un varbūt šis dalījums ir nedaudz stereotipisks. Pēdējais, kas man ir svarīgi, – laikmetīgā māksla joprojām pamanās būt tādā kā apstrīdētā stāvoklī. Respektīvi, nevienam vairs īsti neinteresē kritiski teorētiskas atšķirības starp Purvīti un Rozentālu, savukārt, laikmetīgās mākslas debates un  jautājumi, ar ko tā nodarbojas, kā arī veids, kādā tā nodarbojas ar šiem jautājumiem, joprojām spēj izraisīt pārsteigumu vai neizpratni, vai noliegumu. Bet man šķiet, tā ir daļa no tā, kas kaut kādas parādības padara laikmetīgas. Respektīvi, ja nevienu tas īsti vairs neinteresē, tad droši vien tas vairs nav diez ko laikmetīgi.

Lāsma: -Paldies, Valt. Tālāk vēlos vaicāt Kristīnei, kā tu izproti laikmetīguma jēdzienu tieši dejas mākslā?

Kristīne: -Domājot par laikmetīgumu, domāju par laikmetu, konkrēti par šo laiku. Šķiet, es īsti nevaru saskatīt robežas un novilkt tās. Jo vairāk es darbojos nozarē, jo vairāk aptveru, ka robežas ir atkarīgas no šī brīža pārdzīvojuma un pieredzes. No tā, kas mani visvairāk uzrunā – vai un uz ko es kā Kristīne visvairāk reaģēju. Piemēram, ja iztēlojos RIXC galeriju un Rasu Šmiti, kas strādā ar zinātniekiem, ar mežiem, kokiem, ievācot datus par tiem, es pilnībā spēju to pieskaitīt laikmetīgajai mākslai. Savukārt, es, guļot mežā un praktizējot savu kustību, jūtos neveikli tajā brīdī, kad man jāsaka, ka es kā laikmetīgās dejas dejotāja atrodos mežā un tur guļu. Tajā notiek kaut kāda pretruna. Man personīgi lietot vārdu “laikmetīgs” nepalīdz. Konstatēju, ka pēdējā laikā es vienkārši izvairos no šī vārda lietošanas, jo tas mani atsvešina no vienkāršās, cilvēciskās eksistences formas, kuru meklēju savos darbos. Redzu, ka Olga piekrītoši māj ar galvu. Es domāju, kad viņa veido savu #pijamadancepractice, diez vai arī viņa domā, ka tā ir laikmetīgā māksla, ko viņa rada. Viņa drīzāk vadās pēc kāda iekšēja impulsa. Pats brīnišķīgākais ir, ka ir Valts un citi, kas iezīmē teritorijas un palīdz saprast, kurp šis virziens, ko mēs kopā kā indivīdi nosakām, iet un kādas robežas tas sevī veido vai neveido. Es vienkārši apzinos, ka tas ir virziens, kuram es piederu, bet par kuru es aizvien mazāk domāju un definēju. Man daudz interesantāk ir domāt un definēt, kas ir deja. Un katru dienu atklāt, kas vēl var būt deja.

Lāsma: -Labprāt tālāk uzklausītu Krišjāņa skatījumu uz laikmetīgumu, ņemot vērā arī starptautisko pieredzi.

Krišjānis: -Valta rakstā man ļoti interesanti šķita, vismaz man radās tāds iespaids, ka Latvijā ir trīs vizuālās mākslas organizācijas, kas no, vienas puses, atbilst pasaules laikmetīgajiem virzieniem, no otras puses, arī definē, kas ir laikmetīgs. Līdzīgi kā Kristīne jau minēja, ka, veidojot savus darbus, viņa nevis domā “es nu būšu laikmetīga”, bet gan izveido darbu, un tas nodefinē, kas ir laikmetīgs. Tajā pat laikā gribas uz terminu paskatīties pragmatiski ­– ka tam ir nepieciešamība būt un tas arī tiek lietots pēc nepieciešamības. Es pats šo terminu lietoju, kad man ir vajadzība uzstādīt robežas vai sevi nodalīt no kaut kā. Interesanti, ka to biežāk lietoju Latvijā un Austrumeiropā, bet praktiski nemaz  nelietoju Rietumeiropā. Atminos, ka Briselē, kur es mācījos, viņi ikdienas sarunā nelieto contemporary dance. Kad tiek runāts par deju,  saka “deja” (dance), Protams, varam raudzīties uz vēsturiskajiem iemesliem, kāpēc Briselē ir vienkārši deja. Piemēram, ielas deju viņi specifiski sauc par street dance vai baletu par baletu. Briseles operas namā 20. gadsimta otrajā pusē, darbojās Bežāra kompānija (Maurice Bèjart, “Ballet XXe Siècle”) , kas vairs nebija gluži balets. Pēc tam, kad tie pārcēlās uz Šveici, viņu vietā nāca “Rosas”, kas sevi pozicionē kā laikmetīgo deju. Līdz ar to par galveno rezidējošo kompāniju operas namā kļūst laikmetīgās dejas kompānija. Tāpēc turpināt lietot “laikmetīgs” vairs nebija nepieciešams. Viņiem vairs nebija vajadzības vilkt robežas, jo viņi ir centrs. Ja cilvēki iet skatīties deju, tad viņi iet skatīties laikmetīgo deju. Latvijā ir tā, ka deja ir tas, ko dara visi. Kad es mācījos akadēmijā, kopā ar citiem puišiem mums bija joks, kad kāds prasa “Ar ko tu nodarbojies?”, atbilde ir “Esmu dejotājs.” – “Jā, es arī, bet ar ko tu pelni iztiku?” Latvijā visi ir dejotāji, jo visi dejo skatuvisko tautas deju. Tāpēc kādā mirklī rodas nepieciešamība vilkt robežas, lai mēs varētu teikt: “Pastāv laikmetīgā deja, un tā ir laikmetīgās mākslas sastāvdaļa.” Mēs esam laikmetīgās mākslas sastāvdaļa, lai gan īstenībā – vai mēs mēģinām ietilpt tajā kastītē? Droši vien, ka nē. Drīzāk ir otrādi – mēs kaut ko darām, un iznāk, ka tas ir laikmetīgais. Tas ir laikmetīgs, tāpēc ka iet kopā ar to, ko citi laikmetīgie mākslinieki pasaulē dara, vai arī tas ir kaut kas unikāls, citādāks un tāpēc laikmetīgs, vai gluži godīgi – reizēm tas ir vienkārši moderns, nevis laikmetīgs, tomēr to saucam par laikmetīgu, tāpēc ka to darām tagad. Lai gan nekas slikts jau nav arī veidot darbus, kas ir postmoderni vai moderni. Kas, piemēram, kaut ko dekonstruē vai mēģina strādāt ar gleznas rāmi un audeklu, nevis krāsām, nosacīti runājot. Šīs ir manas pārdomas par vārdu “laikmetīgs”. Tas ir zīmols, piedevām zīmols, ko ļoti labi ir pārņēmusi pop pasaule. Jo kad ārzemēs saki contemporary dance, visi gan saprot, kas tas ir. Tas ir tas, ko var redzēt deju šovā “So You Think You Can Dance?”, vai ko var mācīties deju studijā – kādu konkrētu contemporary dance tehniku. Iespējams, arī šī iemesla dēļ profesionālā dejas pasaule no šī vārda, vismaz man rodas tāda sajūta, ietur distancīti. Un atkal – šī ir mana sajūta. Iespējams, ka es Briselē esmu zināmā mākslinieku burbulī un varbūt, ka viss ir citādāk.

Lāsma: -Paldies par vērtīgo komentāru, kas ļāva mums plašāk palūkoties uz šo terminu. Pēc tam, kad ir runājuši Olgas bijušie studenti, vēlos dot vārdu jums. Vai un kā, Olga, jūs sev definējat laikmetīgā jēdzienu?

Olga: -Paldies Kristīnei un Krišam. Man gandrīz nav ko pievienot. Tomēr man ir pārdomas gan par starptautisko kontekstu, gan par mežu. Man salīdzinoši nesen bija interesanta pieredze, kurā piedalījās arī Rita Spalva un Inta [Balode – red.]. Valsts interešu izglītības centrs aicināja dejas speciālistus sanākt kopā un mēģināt nodefinēt, kas ir kas klasiskajā dejā, laikmetīgajā dejā, mūsdienu dejās. Visas problēmas rodas ar mūsdienu dejām. Bet saprotu, ka šo jautājumu sīkāk man vēl tikai uzdos. Kas man ir vai nav laikmetīgais? Es to izjūtu līdzīgi – ja tu nodefinē kaut ko, tas droši vien vairs neeksistē.  Definēt ir diezgan sarežģīti. Man ir kāds moto, par kuru es biju aizmirsusi, bet nesen kāda lekcija man par to atgādināja: darīt to, ko nedara citi. Tas, iespējams, ir tikai sakarā ar mani. Es dejā darīju lietas, ko nedarīja citi, tāpēc ka nebija informācijas, laika, vai citu cilvēku, kas to dara. Tāpēc man laikmetīgais asociējas ar to, ko nedara citi vai ar darīšanu savādāk – savā veidā.  

Lāsma: -Darīt to mūsdienīgi, jaunā veidā. Paldies Olga. Labprāt dzirdētu arī Ditas skatījumu, ņemot vērā to, ka tu veidoji hroniku. Tev noteikti vajadzēja domāt par šo jēdzienu, jo vajadzēja atlasīt, ko iekļaut hronikā un ko nē.

Dita: -Protams, ka pētniekiem un arhivāriem vajag definīcijas, lai saprastu, kā visas kastītes sakārtot. Tev taisnība, Lāsma, veidojot šo hroniku, man pašai arī vajadzēja saprast, kur ir robežas laikmetīgajai dejai. Kurš ir atskaites punkts un ko ietvert hronikā? Kad runājam par laikmetīgo kultūru, kurā cilvēki pēta sevi, pēta pasauli un sevi šajā pasaulē, un runā par aktuālām un sāpīgām, cilvēkiem svarīgām lietām, laikmetīgā deja pasaka – šajā virzienā cilvēki runā ar ķermeni un tā ir kustību valoda, ko viņi lieto šajā laikmetīgās kultūras laukā. Tādēļ, ja kaut ko nosauc par laikmetīgo deju, es kā interesents, vērotājs vai sekotājs, saprotu, kas tur būs. Tajā pat laikā, protams, ka robežas vispār nav notveramas, un tas man šķiet arī nav nemaz tik sāpīgi. Tādā ziņā arī laikmetīgā deja ir ārkārtīgi atvērta dažādiem mākslas veidiem,  sadarbības formām. To mēs redzam katrā jaunā projektā, ka tā nav vienkārši kustība, tā ir saruna ar vēl citiem medijiem, citām mākslas formām un māksliniekiem. Man personīgi tas vienmēr ir pats interesantākais un aizraujošākais – redzēt dejas un kustības dialogu ar citiem fenomeniem un parādībām.

Runājot par definēšanas lietu, gribēju saprast no vizuālās mākslas cilvēkiem: vai laikmetīgā kultūra un laikmetīgā māksla ir sinonīmi? Lai gan par laikmetīgo mākslu var dēvēt laikmetīgo deju, laikmetīgo kino, laikmetīgo mūziku, vai varam teikt, ka šie virzieni ir arī laikmetīgā kultūra? Vai tomēr tas ir kas cits?

Valts: -Es pieļauju, ka mēs varam tā teikt, bet pārsvarā tad, kad saku “laikmetīgā māksla”, es ar to domāju tradīciju, kas atsaucas uz antīkajām grieķu skulptūrām, glezniecību, tēlniecību. Attiecīgi, pat ja mēs runātu par vienu un to pašu lietu, katrai ir savādāks fokuss. Respektīvi, ja laikmetīgā deja notiek izstāžu zālē vai biennālē, tad no laikmetīgās mākslas puses mēs uz to skatīsimies vairāk mākslas kategorijās, nevis konkrēti dejas kategorijās. Iespējams, ka tur ir atšķirīgs fokuss. No laikmetīgās mākslas puses raugoties, pastāv tendence sevī ievākt jebko citu, kas vien kurā brīdī ir, negribētu teikt – moderni vai topā –, bet apmēram tā. Laikmetīgā māksla labprāt sevī iesūc citu nozaru paņēmienus, estētiku. Tiesa, var norādīt, ka laikmetīgā māksla arī labprāt uzsver šo atvērtību, daudzveidību un hibriditāti. Neviens tur vairs pārāk daudz neņemas par triepieniem un eļļas krāsām. Ja šos pašus pasākumus apskata kāds no laikmetīgās dejas puses vai laikmetīgās akadēmiskās mūzikas puses var iegūt kādu citu rezultātu. Tiek lietota kāda cita atsauču sistēma. Varbūt, ka pastāv mazliet atšķirīgi kritēriji. Dienas beigās, arī skatoties no personīgās pieredzes, diez vai mūsdienās ir tik vienkārši ļoti nopietni interesēties par visām šīm jomām vienlaicīgi, tomēr tas ir pietiekoši iespaidīgs notikumu apjoms, arī literatūras apjoms. Iespējams, ka daļa no šiem jautājumiem rodas tādēļ, ka viens cilvēks visdrīzāk nevar ļoti pilnvērtīgi interesēties par visām šīm jomām.

Lāsma: -Tā kā Dita jau pieskārās definīcijas jautājumam šajā ārkārtīgi lielajā starpdisciplinaritātē, vēlos vaicāt Agneses viedokli par šo jautājumu, ņemot vērā, ka Agnese bija Dejas balvas žūrijas sastāvā. Izvērtējot iesniegto darbu klāstu, noteikti nācās vienoties ar pārējiem žūrijas dalībniekiem par to, kurš tad ir pelnījis laikmetīgās dejas titulu vai laikmetīgā dejotāja titulu.

Agnese: -Varu atklāt to, ka sarunas un mēģinājumi novilkt šīs robežas vai vismaz domāt par tām, notika. Tika izvirzīti zināmi kritēriji, pēc kuriem vērtēt darbus un izrādes. Vērtēšanas process rada vajadzību nosaukt lietas, domāt par tām un runāt. Tāpēc arī notiek šī diskusija. Latvijā es bieži dzirdu cilvēkus, lietojam jēdzienus “laikmetīgā deja”, “mūsdienu deja”, pat arī “modernā deja” kā vienu un to pašu. Es nezinu, vai robežas ir jāvelk ļoti stingras, bet reizēm ir skaidrs, ka ir vajadzīgs noformulēt robežas, vismaz sev.

No šī izriet nākamais jautājums. Kolēģi jau minēja, ka jēdzienu “laikmetīgā deja” mēs Latvijā lietojam specifiski. Es diezgan skaidri atceros, kad notika pārmaiņa jēdzienu lietojumā. Es arī esmu studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā, otrajā paaudzē. Tajā laikā to, ko es mācījos, sauca par moderno deju, modernās dejas horeogrāfiju. Varbūt Olgai vai Ditai mani nāksies palabot, bet atceros, ka 2007. gadā vairāki dejas speciālisti sanāca kopā un sāka runāt par to, kā iedalīt šeit pastāvošos dejas virzienus? Tad mūsdienu deja kļuva par mūsdienu deju un laikmetīgā deja kļuva par laikmetīgo deju.

Olga, vai varu vaicāt par to, kas notika pirmsākumos un kā notika šī maiņa? Droši vien jūs vienmēr esat darījusi to, kam jūs ticat, bet, vai to, ko jūs darījāt, ietekmēja tas, kā tas tika saukts? Varbūt jūs varat noraksturot to parādību, kas veidojās Latvijā, sākot no 1990. gadu sākuma ?

Olga: -Paldies par jautājumu! Šis jautājums uzreiz ir saistīts ar hroniku, kuru apkopoja Dita. Paldies, Dita. Ja skatos atpakaļ uz savu dzīvi, es vēl joprojām nevaru arhivēt, jo tas man gan fiziski, gan emocionāli ir ļoti grūti. Vēl joprojām droši vien redzu kļūdas un nepilnības. Ja runā par nosaukumiem, kas un kāpēc… Kā saukt kompāniju, ko izveidojām 1996. gadā? Kas tas ir? Modernā deja. Contemporary jau vēl neeksistēja. Eksistēja laikmetīgā mūzika un māksla. Atkal nezinu, vai mana vaina vai kā, ka es biju tik attālināti, ka ievest dejā laikmetīgo nevarēju. Vienkāršāk bija ievest moderno deju. Tā bija saistīta ar dejas cilvēkiem, kas šeit bija apkārt, Šārona Perija (Sharon Perry) no Amerikas. Viņa bija cilvēks, kas šeit ieveda moderno deju. Bija saprotamāk Latvijas Kultūras akadēmijā veidot programmu, ko sauktu par moderno deju. Paldies arī Ritai Spalvai, kura norādīja, ka šāda programma ir jāveido Kultūras akadēmijā. Nosaukums mainījās ar laiku, jo pēc astoņiem gadiem mēs vairs nevarējām saukties par moderno. Kāpēc ieviesām sadalījumu mūsdienu un laikmetīgā? Es ļoti labi atceros sarunu divatā, varbūt vēl kāds bija, bet es atceros tikai Edmundu Veizānu, kad mēs tiešam pieņēmām lēmumu – būs mūsdienu dejas un būs laikmetīgā deja. Sadalījām: street dance un hip-hop būs mūsdienu deja. Tajā laikā show dance nebija vēl tik populārs vai tik redzams. Laikmetīgai dejai gribējām izcīnīt profesionālās dejas statusu, lai cilvēki, kas pabeiguši dejas programmu Kultūras akadēmijā, ir profesionāli. Tas bija solis, kas bija svarīgs. Bet kas notiek šobrīd? Diskusijā, ko es jau pirmīt pieminēju, mēs vēl joprojām mēģinām sadalīt, kas ir mūsdienu deja? Vispār ir mūsdienu dejas. Diskusijā, kurā atkal mēģinājām sadalīt, kas ir kas, mans jautājums  bija ­– vai tiešām mums vajag definēt? Mēs to darām tikai finanšu iestāžu dēļ. Piemēram, mēs nevaram uztaisīt deju konkursu. Vai varbūt mēs varam uztaisīt konkursu, kurā ir simts un viena nominācija, kurā piedalītos simts kolektīvu un katrs kolektīvs dabūs savu balvu. Pašvaldības vadītāji būs priecīgi, tāpēc ka viņi var beidzot maksāt normālu algu. Tas viss ir savstarpēji saistīts. Jebkura kolektīva vadītāja alga ir atkarīga no tā, vai kolektīvs dabūja kausiņu vai nē – kādu atzinības grāmatu. Droši vien tāpēc arī vajag definīcijas. Un tad mēs atkal sākam cīnīties. Annika Andersone grib savu kolektīvu saukt par laikmetīgās dejas kompāniju. Varbūt tad laikmetīgajai dejai atkal jāmaina nosaukums? Droši vien mēs arī varam samainīt. Es nezinu, piemēram, liquid dance. Varbūt tagad mēs te veidojam vēsturi? Es nezinu. (Smejas.) Mums vēl nebija liquid dance. Varbūt mēs darīsim kaut ko citu. Man šis viss vienmēr ir saistīts gan vēsturiski, gan ar to, kurš maksās. Kam mēs to varam iesniegt – vai tautas dejām, vai klasiskam baletam, vai kam?

Kristīne: -Vēlos atbildēt uz Ritas [Spalvas – red.] jautājumu, kas man ir laikmetīgā deja?  Pirmām kārtām, man ir svarīgi piederēt laikmetīgajai dejai. Varbūt veidojas neliela pretruna, jo jau minēju, ka par to it kā nedomāju. Es priekš sevis atšķetinu sekojošo – man šķiet, ne velti mēs arvien biežāk sevi definējam kā kustību māksliniekus, jo kustību valoda, kas ir horeogrāfijā, ir mazliet citāda nekā deju soļi. Skatoties laikmetīgās dejas izrādi, var pieredzēt cita veida cilvēka eksistences formas vai tēmas slāņus. Var redzēt, ka kustību valoda ir izpētīta. Laiks, kādā top darbs, ir pilnīgi cits. Būtisks ir mērķis, motivācija un pētījums. Laikmetīgajā dejā šis process ir atšķirīgs no tā, kā tas notiek mūsdienu dejās. Ļoti daudz laika tiek veltīts vērojumam un jautājumu uzdošanai, vadoties pēc personīgās intereses. Tāpat arī tiek domāts, kur es to rādīšu un kas ir mana mērķauditorija? Pēc tam attiecīgi tiek meklēta darba forma atkarībā no tā, kur ir dejas definīcijas robežas. Te man patīk atsauce uz Valta teikto, ka laikmetīgā deja pārslāņojas un aprij dažādus paņēmienus un prakses. Pirms gada studēju jaunos medijus, bet nevis no tāda viedokļa, ka nu būšu jauno mediju māksliniece, bet gan tādēļ, ka es esmu horeogrāfe un gribu apgūt vēl citus rīkus, ar kuru palīdzību veidot darbu. Man šķiet, ka laikmetīgajā dejā arī it būtiski tas, ko Valts minēja par vizuālo mākslu, visi šie sociālpolitiskie aspekti, vispār sociālie aspekti. Atbilde, reakcija – viss, kas attiecas uz situāciju un reaģēšanu.  Man šķiet, ka Latvijā mēs vēl meklējam ceļus, kā veidot darbus, lai tie būtu aktuāli. Man šķiet, ka tad, kad robeža ir novilkta un mēs definējam “laikmetīgā deja”, rodas jautājums par kvalitātēm. “Bet viņi tajā izrādē tikai guļ. Kur ir deja?” Šis ir jautājums par to, kas ir kustību valoda? Arī tas, ko mēs sagaidām, kad runājam par deju? Laikmetīgās dejas darbos var pieredzēt dažādus skatījumus par to, kas vispār ir ķermenis, cik daudz tas spēj kustēties?  Kurā brīdī tas vispār vēlas veikt kustību un kāpēc tā ir vajadzīga? Veidojot sarunu un pieredzi ar skatītāju kopīgi.   

Krišjānis: -Atceros to dienu, kad Olga ienāca deju zālē Ludzas ielā un paziņoja, ka no šīs dienas mēs esam laikmetīgā deja. Nezinu, vai tu, Kristīne, atceries to dienu, bet mēs, manuprāt, bijām pirmā kursa studenti un mūsu studiju programma joprojām saucās “Modernās dejas horeogrāfija”. Bet nu tagad mēs esam laikmetīgā deja, tāpēc ka ir arī laikmetīgā māksla. Man arī ir ļoti svarīgi kaut kur piederēt. Varbūt nav tik svarīgi piederēt laikmetīgajai dejai, bet mēs ar Ievu nesen, pildot ekspresintervijas atbildes, kuru aicinu visus izlasīt, domājām par šo jautājumu. Mums jau īstenībā nav izvēles, kur piederēt, jo mēs labprāt piederētu, piemēram, laikmetīgās vizuālās mākslas pasaulei, bet ar visu to, ka mēs Rīgas biennālē (Rīgas Starptautiskajā mākslas biennālē RIBOCA – red.) uztaisām instalāciju, Purvīša balvas pārstāvji nenāks skatīties, ko mēs darām. Mēs uztaisām izrādi un parādām Valmieras teātra festivālā, un “Spēlmaņu nakts” žūrija atnāk uz šo izrādi, noskatās pilnā sastāvā, bet nevērtē. Nevērtē arī pozīcijas, kuras viņi varētu vērtēt, piemēram, komponista darbu vai scenogrāfiju. Beigu beigās vienīgie, kas atnāk un izvēlas darbu novērtēt balvas sakarā ir laikmetīgā deja. Un šī ir skaidra izvēle no laikmetīgās dejas kopienas puses, nu labi – Dejas balvas puses, kura mūs tajā mirklī ieliek laikmetīgajā kastītē. Viņi ir vienīgie, kas izvēlējās, ka mēs esam ar viņiem. Ka tā jocīgā māksla, ko mēs darām, kurā arī vairs nav gluži daudz dejas, ir laikmetīgā deja un daļa no laikmetīgās dejas kopienas. Neviļus atcerējos, ka pirms pāris gadiem Zviedrijā notika post-dance konference. Konference, ko rīkoja laikmetīgā deja un tajā tika runāts par to, ka mēs esam teritorijā, kas ir ne tikai pēc laikmetīgā, bet kas ir jau pēc dejas. Mēs ar Ievu arī savā valodā ļoti skaidri nodalām vārdus “deja” un “horeogrāfija”. Mēs esam ļoti konservatīvi jautājumos par to, kas ir deja. Man deja ir DEJA konservatīvā izpratnē. Bet horeogrāfijā mēs esam ārkārtīgi liberāli, jo jebkas var būt horeogrāfija. Ar dejas domāšanu, veidošanu mēs varam organizēt jebko. Piemēram, Rīgas biennāles kuratore uzsvēra, ka instalāciju ir veidojuši horeogrāfi. Tur ir objekts – puzurs, bet tas ir horeografēts objekts. Tam ir kustība, kinētika. Objektam ir ēnas, kuras veido konkrētu horeogrāfisku loģiku.

Vēl kāds svarīgs papildinājums. Es ļoti lepni pateicu “ārzemēs” un tad sapratu, ka tas, par ko runāju, ir konkrēts burbulis. Tas ir konkrēts Briseles (nu labi, Brisele ir tāda kā dejas meka daudzos jautājumos), bet svarīgi, ka tas ir burbulis. Mani kolēģi, kas ir bijuši Amerikā, saka, ka tur gan ļoti skaidri nodala: “Es eju skatīties moderno deju, es eju skatīties laikmetīgo deju.” Līdz ar to skatītājs arī sagaida, ka modernās dejas izrādē būs tas, kas ir amerikāņu modernā deja. Kad viņi raksta kritikas, pirmajā kritikas daļā (par ko mani islandiešu kolēģi bija ārkārtīgi pārsteigti) viņi raksta par ķermeni. Nevis par idejām sākumā, bet par ķermeni – vai tas bija apaļīgs vai tam bija labi nostieptas pēdas? Tas mums, piemēram, šeit, Latvijā, ir neierasti, jo mēs taču runājam par idejām, par dejas valodu, par nozīmi, nevis par to, vai ķermenis ir apaļš vai plakans.

Nezinu, vai drīkstu uzdot jautājumus, bet man ir jautājums Valtam: vai starp terminiem “laikmetīgā māksla” un “laikmetīgā kultūra” ir hierarhiskas attiecības? Jo es vēlos citēt vienu savu pasniedzēju. Tas ir Martins Spanbergs (Mårten Spånberg). Viņu var gan pelt, gan slavēt. Vienā lekcijā viņš mums saka: “Lūdzu, nesauciet to, ko jūs darāt, par laikmetīgo kultūru, sauciet to par laikmetīgo mākslu. Laikmetīgā kultūra ir tas (viņš ir rietumnieciski kreisi noskaņots), ko no jums sagaida un grib panākt nacionāli orientētās valdības. Jūs nodarbojaties ar laikmetīgo mākslu.”

Šajā kontekstā mana personīgā sajūta ir, ka atšķirība starp mūsdienu dejām un to, ko mēs saucam par laikmetīgo deju, ir sekojošajā – laikmetīgā deja ir vairāk, tuvāk un pamatā laikmetīgā māksla, kamēr mūsdienu dejas ir laikmetīgā kultūra. Tas ir kaut kas, ko ļoti plaši dara. Tas ir laikmetīgi, jo to dara šobrīd. Cilvēkiem tas ļoti interesē, bet tā ir vairāk kultūra, bet mazāk māksla, kamēr tas, ko mēs darām, ir vairāk māksla un mazāk kultūra. Tā vēl nav plaša kultūra. Es nezinu, vai es to tā varu definēt, bet tā ir mana iekšējo pasauļu sajūta. Tāpat es arī vēlētos no Ditas dzirdēt, kādi bija principi, veidojot šo hroniku? Jo, protams, ka vēsturniekam, pētniekam un kritiķim šie principi ir jāizdala. Man, piemēram, bija ļoti interesanti lasīt un mani interesē, kāds ir tas parametrs?

Valts: -Par laikmetīgo kultūru tādā veidā, kā tu to pozicionē, jāatzīst, es pat nebūtu domājis. No laikmetīgās mākslas pozīcijām burtiskā izpratnē jautājums man pat nešķiet līdz galam saprotams. Tādā ziņā, ka laikmetīgā māksla, cilvēki, kas ir tajā institucionālajā ietvarā, tas, par ko viņi interesējas, un tas, ar ko viņi nodarbojas, ir laikmetīgā māksla. Un, ja tev patīk deja, tu pievelc tuvāk dejas pusi. Ja tev patīk zinātne, tu pavelc tuvāk zinātni. Ja man kāds ārpus jebkāda konteksta teiktu “laikmetīgā kultūra”, es domātu kaut ko ļoti vispārīgu un nekonkrētu. Tajā pat laikā man šķiet būtiski tas, uz ko tu norādīji – nacionāls, konservatīvs u. tml. Domāju, ka ir kaut kas specifisks tajā, kuros kontekstos lietot vārdu “laikmetīgs” ir ar pozitīvu nokrāsu un kuros tas nozīmē, ka tur neko nevarēs saprast un labāk vispār neiet. Piemēram, biļešu pārdevēja tev ieteiks nekāpt augšā uz “Arsenāla” radošo darbnīcu, jo “tu taču to nevēlies redzēt”. Tas ir reāls stāsts, ko man stāstīja cilvēki, kas ir strādājuši muzejā. Attiecīgi tur droši vien ir kāda politiska konjunktūra. Klišejās domājot, varētu iztēloties, ka ir kaut kāda abstraktā Eiropa, kura atbalsta liberālās vērtības, pilsoniskās vērtības, demokrātiju un visu pārējo. Tur laikmetīgs droši vien nozīmēs kaut ko pozitīvu. Cilvēks, kurš vēlēsies iegūt finansējumu, rakstīs, ka viņa darbs veicinās kritisko domāšanu, atvērs jaunas pozīcijas vai uztaisīs jaunu pasauli. Pretstatā, arī tikpat klišejiski, būs tradicionālās vai konservatīvās vērtības, kas būs par to, ko tu nosauci par laikmetīgo kultūru – kur būs mūsu mīļie dūraiņi, tikai digitālā rakstā. Nezinu, es to iztēlojos kā kaut kādu parodiju. No citas puses, man šķiet, saucot kādu mākslu vai deju par laikmetīgu, kā jau vairāki no jums iezīmēja, tas izraisa kaut kādu asociāciju kopumu. Izsauc zināmu atsauču sistēmu, kas pasaka, ko mēs ar to domājam. Tas ir nedaudz līdzīgi kā nosaukt kaut ko par feminismu. No vienas puses, tur ir diezgan daudz labu ideju, no otras puses, tikko kā kāds ir pateicis vārdu, tam pretī var iztēloties vairākas pretrunīgas izpratnes par to, kas tas īsti ir. Ir gūzma ar kritikām no dažādām pusēm. Savukārt, ja šo vārdu mēs vispār nepasakām, ir grūti saprast, par ko ir runa, uz ko mēs atsaucamies vai neatsaucamies. Iespējams, no skatītāja vai kritiķa pozīcijām šis jēdziens tiešām ir svarīgāks nekā no praktiķa pozīcijām. Pasakot, ka kaut kas ir laikmetīgā deja vai laikmetīgā māksla, mēs iegūstam veselu gūzmu asociāciju. Svarīgi ir, lai šīs asociācijas ir nevis tās, ar ko tas atšķiras no kaut kā cita, bet drīzāk, lai tās ir pozitīvas asociācijas – ko tas apliecina? Kas ir pozitīvais vēstījums tajā, ka tā ir laikmetīgā māksla? Ne tik daudz līmenī – laikmetīgā nevis klasikā –, bet laikmetīgā, kas pavēsta kādu pozitīvu vai apliecinošu programmu.

Dita: -Īss komentārs Olgas teikumam, ka “mūsdienu dejas vienā mirklī kļuva visible. Manuprāt, tas ir saistīts ar brīdi, kad Kultūras akadēmiju beidza pirmā un otrā paaudze un jaunie horeogrāfi sāka strādāt mūsdienu deju studijās. Un šīs studijas no sporta un tikai sacensību formāta ik pa laikam aiziet līdz mākslas darbiem – uzvedumiem. Līdz ar to vēl vairāk rodas nepieciešamība nodalīt laikmetīgo deju no mūsdienu dejām. Varbūt. Es tā pieņemu.

Par hroniku. Nevaru saprast, no kura gala lai sāk, vai vispirms atbildēt uz Krišjāņa jautājumu par pamatprincipu. Vai no tā, kā tā vispār veidojās? Varbūt tomēr sākšu ar otro, atsaucoties arī uz Olgu, jo tas, kā mēs ko definējam, ir saistīts ar institūcijām. Tātad, kā šī laikmetīgās dejas hronika tapa? Man institūtā bija pasūtījuma darbs savākt kopā neatkarīgo teātru hroniku, jo valsts teātru hroniku no 2006. gada Edīte [Tišheizere – red.] jau bija savākusi un salikusi, vajadzēja tikai izdalīt personas, sastādīt personu rādītāju u. tml. Vienā brīdī mēs sapratām, ka pēdējos desmit gados neatkarīgie teātri tomēr bijuši ļoti nozīmīgi spēlētāji, un tādēļ tapa arī neatkarīgo teātru hronika. Kad sāku vākt kopā šo materiālu, pamanīju, ka daudzi laikmetīgās dejas iestudējumi ir neatkarīgajos teātros, bet tā bija tikai viena maza daļa. Tad es domāju, ka nav godīgi, ka šajā teātra hronikā iekļaus izrādes, kas tikušas rādītas Ģertrūdes ielas teātrī vai Dirty Deal Teatro, bet pārējās nē. Šeit parādās tas, ka institūcijai ir nenormāli liels svars. Ja es būtu palikusi pie formālas pieejas, ņemot vērā tikai konkrētajos teātros notiekošo, tad šī dejas hronika netiktu pierakstīta. Tas, ko var ieraudzīt tieši dejas hronikas divdesmit lapaspusēs, ir tas, cik ļoti deja ir atvērta dažādām telpām, dažādiem formātiem un sadarbībām. Kaut kādā brīdī viskautkas bija iekļauts, un tad es atkal metu nost. Un vienalga es visu tur nevarēju ielikt. Patiesībā laikam jau aiz mīlestības un cieņas pret Olgu un viņas ieguldījumu varu teikt, ka mugurkauls hronikai ir Olgas darbības sākums un viņas audzēkņi un studenti, kas ir piedalījušies laikmetīgās dejas dzīves turpināšanā un notikumos. Ir darbi – robežžanri, kas parādās arī citās hronikas daļās. Laikmetīgās dejas hronika ir viena maza daļa no visas lielās teātra hronikas, kas apkopota no 2006. gada.  

Lāsma: -Sirsnīgs paldies. Man arī patika piebilde par mūsdienu deju redzamības sākumu. Institūcijas, augstākās izglītības iestādes esamība ir ārkārtīgi nozīmīga, lai vispār izveidotu un turpinātu mākslas disciplīnu. Kā jau Dita iezīmēja, mugurkauls vai ass tomēr ir Olgas veidotā un vadītā programma. Tādēļ vēlos turpināt ar jautājumu, vai, jūsuprāt, ir izveidojušās kaut kāda veida tendences Latvijas laikmetīgajā dejā?

Dita: -Tikai vēlos piebilst, ka ievēroju, ka tu saki “Ditas hronika”. Patiesībā, jā, tā ir mana autorhronika. Es nevaru pretendēt uz to, ka tā ir visaptveroša laikmetīgās dejas hronika. Tas ir mans skatījums, tāpēc varbūt ļoti pareizi, ka tu saki Ditas hronika, nevis laikmetīgās dejas hronika. Jā, jo tā ir mana interpretācija.

Lāsma: -Tas ir fantastiski, ka tu kā pētniece vari atzīt savu subjektīvo pozīciju un skatījumu. Brīnišķīgi, ka pētnieks tā var. Bet varbūt ir kāds brīvprātīgais, kurš vēlētos minēt kādas tendences laikmetīgās dejas īsajā vēsturē?

Krišjānis: -Man ir dažas, ko nosaukt. Pirmais, ko es uzreiz pamanīju, lasot hroniku, ir šis mugurkauls, kas iet cauri ar pāris cilvēkiem, kas, izskatās, radoši strādājuši visu laiku. Pamanāms ir viļņveidīgums – līdz ar katras jaunas laikmetīgās dejas mākslas paaudzes absolvēšanu ir birums ar izrādēm un jauniem vārdiem, kas pēc tam lēnām no hronikas atsijājas un paliek arvien mazāk un mazāk. Pēc četriem gadiem atkal ir birums ar jauniem vārdiem, ierakstiem, izrādēm. Kādu mirkli pēc skolas beigšanas daļa turpina strādāt nozarē un tad lēnām atkal atsijājas. Es vakar to izlasīju no sākuma līdz beigām, un šī ir viena lieta, ko pamanīju. Es arī absolūti piekrītu, ka mēs to varētu saukt par “Ditas hroniku”, tāpēc, ka arī “Indriķa hroniku” sauc par “Indriķa hroniku “. Subjektīvais skatījums veidojas no tā, ka tas jau nav tas, kas notika, tas ir tas, ko kāds ir uzrakstījis par šiem notikumiem. Tajā pat laikā man ir arī jautājums, protams. Kā oficiāli iesniegt hronikas autoram piedāvājumus hronikas papildināšanai? Man ir aptuveni piecpadsmit ieraksti, ko pievienot.

Lāsma: -Varbūt ir vēl kādas tendences? Piemēram, formālas tendences?

Agnese: -Īsi vēlos iestarpināt par “Ditas hroniku”, kas šeit uz vietas it kā rodas no joka, bet patiesībā ir ļoti atbilstoši laikmetīgajai dejai. Es nesen lasīju kādu definīciju par to, kas ir laikmetīgā deja, un tā skan šādi: “Laikmetīgā deja ir autorībā un individuālismā balstīts mākslas veids.” Tas sasaucas ar to, ka “Ditas hronika” ir laikmetīgs materiāls, jo subjektīvajam un indivīda skatījuma klātbūtnei tur ir jābūt. Bet kam vēl ir kādi novērojumi par hroniku un tendencēm?

Kristīne: -Man nav daudz ko teikt, tomēr, skatoties uz vārdiem, nosaukumiem un skaitļiem, var redzēt cilvēkus, kuri ir turpinājuši darboties, bet nevar redzēt pašu izrādi vai to, kāda veida darbs tas ir. Līdz ar to es arī nevaru saprast, kādu iespaidu konkrētais darbs atstāj uz nozares attīstību vai daudzveidību. Manuprāt, tas zīmīgākais, ko var pateikt ir tas, cik šī nozare ir trausla. Tādā ziņā, ka pēc akadēmijas beigšanas cilvēki veido darbus, bet notiek šie lūzuma punkti, kas neļauj turpināt. Ir daudz jautājumu, kāpēc tā notiek? Kāpēc mēs visi astoņpadsmit (vai cik nu kurā kursā ir absolventu), kāpēc mēs nestrādājam savā nozarē? Kāpēc mēs aktīvi neveidojam darbus?

Dita: -Tas, ko jūs lasījāt, bija tāds kā izrāvums. Šeit nebija klāt ievada, kas būs publicēts pirms pilnās hronikas. Šobrīd tā ir kaut kur ceļā uz tipogrāfiju. Tur es ievadā minu, kā tā ir veidojusies un kurā brīdī beidzas. Mēs par beigu punktu esam izvēlējuši 2020. gada pavasari. Tā ir oficiālā, kas būs nodrukāta, bet, Krišjāni, mums ir visas iespējas visiem kopā to izveidot tik plašu, cik pašiem ir svarīgi. Tik, cik pašiem ir vajadzīgs. Tad, kad es vācu materiālu kopā, kaut kur bija jāliek robežas, un viena es nebiju spējīga pilnīgi visu aptvert.

Olga: -Varbūt gribētāji var samesties naudu Ditai un var taisīt digitālo versiju? Tādu kā katalogu. Tāpēc ka, man šķiet, tāds materiāls ir kaut kas mums visiem nepieciešams. Visi var piedalīties no savas puses, lai tā taptu pilnīgāka. Vismaz piefiksējot un daloties ar datumiem, vietām un dalībniekiem – komandu. Es labprāt piedalītos šāda materiāla tālākā tapšanā. Var sniegt projektu, bet var arī privāti savākt naudu.

Dita: -Tas var būt ilglaicīgs projekts. Tāds kā dejas arhīvs, kur varētu būt klāt arī saites uz darbu fragmentiem. Tā varētu būt kopīga laikmetīgās dejas krātuve.

Olga: -Šķiet, ka šī lieta ir iekļauta topošajā Dejas stratēģijā. Es arī varu piemetināt kaut ko par tendencēm. Ļoti interesanti veidojas tās tendences. Varu pieminēt vienu tendenci, kura šobrīd notiek ar LDM6 (Laikmetīgās dejas mākslas sestā paaudze – red.). Šī ir unikāla paaudze, kura iestājās akadēmijā pirms trīs gadiem, savā pirmajā ārzemju braucienā Albānijā tika apcietināta par savu mākslu, par ko mēs vēl joprojām esam lepni. Tajā pat laikā jau pusotru gadu viņi pavada pandēmijā. Mēs mēģinām laist diplomdarbus tajā pašā laikā, kad pārējie – jūnija vidū. Viņi visi izvēlējās veidot laikmetīgās dejas izrādes, kas man bija zināms pārsteigums. Viena studente bija iecerējusi veidot filmu, šī iecere mainījās, un viņa veidos izrādi. Citas studentes diplomdarbs būs pusizstāde/pusizrāde, tomēr visi pārējie veido izrādes teātrī, ar skatītājiem, ar gaismām utt. Cik daudz tur būs dejas, es nezinu. Nezinu, kā vispār var dejot pēc pusotra gada režīma pandēmijā? Šī ir ļoti interesanta tendence, ko man pašai nākas pieņemt.

Lāsma: -Es saprotu, ka tas par ko runājat, ir kaut kas pilnīgi jauns.

Olga: -Ne tā, ka ļoti jauns, bet, piemēram, ar iepriekšējā kursa absolventiem, piekto paaudzi, mēs meklējām kā un kur veidot outdoors darbus. Daudzi arī izvēlējās šo iespēju. Bet šajā gadījumā visi studenti grib indoors – normālu, pierastu versiju izrādei. Viņiem droši vien tendence, ka laikmetīgā deja ir vai var būt visur, ir tik ļoti līdz kaklam, ka viņi pavisam noteikti vēlas īstu deju grīdu. Es ar viņiem runāju, es piedāvāju alternatīvus risinājumus, jo rodas nākamais jautājums, vai šīm deviņpadsmit izrādēm būs vispār kaut kāds mūžs? Vai šie darbi vispār piedzīvos skatītājus klātienē?

Dita: -Šī ir ļoti laikmetīga izvēle, jo viņi dara tā, kā citi nedara.

(Olga smejas.)

Lāsma: -Agate Bankava čatā uzdod jautājumu: “Vai tā nav sevis mānīšana, ka viss būs tā, kā bija pirms 2020. gada?” Diezgan skaidrs, ka nebūs, vai ne? Līdz ar to arī laikmetīgajai dejai būs jāmeklē kādi jauni risinājumi, kā nokļūt līdz skatītājam.

Olga: -Laikmetīgo deju jau sen dejojam visur.

Agnese: -Ja es šajā mirklī varu ieslēgt savu Dejas balvas žūrijas locekļa balsi, varu apstiprināt, ka pagājušajā sezonā, īpaši 2020, gadā, kad pandēmija sākās, krīzes apstākļos, kad bija grūti satikt skatītāju, laikmetīgās dejas mākslinieki atrada veidus un risinājumus, kā strādāt, kā pielāgoties situācijai. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tieši spēja pielāgoties apstākļiem ir mūs visus raksturojoša īpašība. Pagājušajā gadā dejas mākslinieku veidotie darbi bija dažādos formātos. Piemēram, klāt esošais Krišjānis ar Ievu apvienībā “IevaKrish” veidojuši audio izrādi – instrukciju, digitālas dienasgrāmatas un instalācijas. Tāpat arī Kristīne savu darbu pie izrādes “Atkāpšanās” mēģināja Zoomā. Gribēju tik uzsvērt, ka tiek veidoti alternatīvi formāti tradicionālajam izrādes formātam. Darbošanās notiek, un tā notiek laikam līdzi.

Olga: -Es vēl gribēju pateikt kaut ko no savām pandēmijas piezīmēm. Kā saprotu, pandēmijas laikā izdzīvo sistēma. Ja esi kādā sistēmā, tad tu izdzīvo. Pat ja tev nav skatītāju, tev ir finansējums un ir iespēja turpināt veidot fantastiskas lietas. Ja tu esi frīlansers, vari saņemt stipendiju gadam, ko šogad saņēma Kristīne [Brīniņa – red.]. Apsveicu! Forši, bet tā ir tikai viena.  Laikmetīgai dejai ir grūtāk izdzīvot, ja nav regulāras palīdzības. Cita sistēma, bet tāpat atbalsts, ir neatkarīgie teātri, kuros daži no laikmetīgās dejas horeogrāfiem bieži veido savus darbus, piemēram, Agate Bankava un Jana Jacuka. Var veidot arī individuālu sistēmu kā Krišjānis [Sants – red.] un kā Kristīne [Brīniņa – red.], bet tas nav vienkārši. Bet vienalga – viss ir labi. Cik bija pieteikumu pagājušajā sezonā Dejas balvai no laikmetīgās dejas?

Agnese: -Visvairāk no visiem dejas žanriem. Laikmetīgajai dejai šogad bija četras kategorijas. Skaidrs, ka nozares brīvmāksliniekiem ir grūti izdzīvot un šo var arī atzīmēt kā zināmu tendenci, kas noteikti ietekmē darbu. Tas, ka nav vienojošas vietas vai institūcijas, kur centrēties un varbūt veidot kolektīvāku tēlu, kas veicinātu atpazīstamību nozarei kā tādai. Finansiāli ir diezgan liela nestabilitāte un, lai iegūtu stabilitāti regulāru ienākumu veidā, ir tiešām daudz jāstrādā, jāproducē un nepārtraukti jāpiedāvā savs darbs dažādām vietām un sadarbībām. Tomēr individualitāte reizēm var būt arī pluss, kad darba apstākļi ir apgrūtinoši. Atšķirībā no kolektīva, kuram ir liegts kopā darboties, individuāls mākslinieks tomēr spēj atrast risinājumus un turpināt darbu.

Kristīne: -Pandēmijas laikā sajutu, ka iespējas tieši ir parādījušās. Pirmo reizi pieredzēju, ka man, lai piedalītos meistarklasēs vai rezidencē, nav kaut kur jābrauc ar meitu. Es aptveru, ka ir aizvien vairāk rezidenču, turklāt – ļoti labi finansētu, kas notiek attālināti. Un es varu strādāt, vienlaicīgi rūpējoties par meitu, par māju. Pandēmijas laikā esmu ieguvusi ļoti daudz jaunu zināšanu un iepazinusies ar ārkārtīgi daudz brīnišķīgiem kolēģiem ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs. Esmu sapratusi, cik daudz mums visiem ir kopīga. Cik daudz līdzīgu jautājumu mūs nodarbina, neatkarīgi no tā, kur atrodamies. Protams, ir arī grūti un es esmu nogurusi no digitālās vides. Man gribas pieskarties cilvēkiem, man gribas atrasties blakus, man gribas kopā klusēt, jo Zoomā ir ļoti grūti vienkārši klusēt. Un es ilgojos pēc dzīva skatītāja, bet tajā pat laikā man nekad nebūtu iespēja redzēt, piemēram, kas ir Ditai mājās, redzēt visas šīs privātās telpas. Tas kaut kā paver lodziņu uz citu uzticēšanās līmeni un cita veida tuvību, ko mēs līdz šim nepazinām. Man ir iespēja jūs aizvest nelielā ekskursijā, parādīt, kur es dzīvoju, un teikt, ka jūs varat braukt pie manis uz mežu un mums nebūs problēmu distancēties. Citādi es šo nevarētu izdarīt, jo man būtu jābrauc ar autobusu un tas prasītu daudz laika. Digitālajā vidē ir cita veida iespējas, kas ir brīnišķīgi. Dzirdēts daudz iedvesmojošu stāstu, kuros, ja ir svarīgi, cilvēki atrod risinājumus. Divu metru distance nav nemaz tik liela. Mēs viens otru gan redzam, gan dzirdam tādā attālumā. Nevaram pieskarties, bet mēs varam būt pie sava skatītāja. Jautājums ir, kad mēs izdarām šo izvēli – atstāt dejas grīdu, prožektorus un aiziet pie skatītāja. Tas, manuprāt, ir liels pārbaudījums, jo tas prasa arī sevī kaut ko pārvarēt. Jo uz skatuves bieži vien ir vieglāk paslēpties.

Krišjānis: -Dārgā Kristīne, man līdz dejas grīdai un prožektoriem vēl jātiek un jāaug. Tā šķiet nesasniedzama nākotne. (Smejas.) Domāju vēl joprojām par “Ditas hroniku” un ienāca prātā, ka vēl viena lieta, ko tur var izvilkt, ir jautājums par telpu. Es redzu, ka telpa definē hronikā ietvertos dejas notikumus. Sākumā tā ilgu laiku ir Dailes teātra mazā zāle, tad lēnām parādās aspekts, par kuru mēs reizēm ārzemēs jokojam, ka mēs esam pamesto rūpnīcu teātris, jo postpadomju telpā ir ļoti daudz pamestu rūpnīcu. Aizbraucot uz Zviedriju, redzam, ka tur arī ļoti daudz pamestu rūpnīcu un mums nemaz nav jāpārmaina veids, kā darbojamies. Tiešām “Točka” un citas vietas – ir tik daudz darbu, kuri tapuši šādās vietās. Ieejot pamestā rūpnīcā, izrādes formāts arī mazliet tā kā izplūst. Ko es vēl redzu turpat hronikā, ka sākotnēji dominē precīzs izrādes formāts un vēlāk ienāk arī cita veida formāti. Manuprāt, telpa, kurā tiek strādāts, ļoti ietekmē darba veidošanas procesu. Rūpnīca ir būvēta tā, lai tur būtu lieli logi, gluži kā, Kristīne, pie tevis. Skaisti logi, daudz dienas gaismas un ir ļoti neproduktīvi mēģināt tur nodrošināt black box. Tas vienkārši ir dārgi un rezultātā neatmaksājas. Piedod, Kristīne, ja es no tavas skaistās poēzijas aizvelku atpakaļ uz praktisku reālismu, bet man ir sajūta, ka robežas saistībā ar laikmetīgo deju atkal kļūst svarīgas jautājumos par finansējumu, ilgtspējību un institūcijām. Protams, ja mums trūkst institūciju, mums tās ir jāveido un jādibina. Pašiem vien tas ir jādara, jo bez mums to neviens neizdarīs. Ja mums trūkst darba vietu, tad mums ir tās jārada. Varbūt tad septītā paaudze varēs būt dejotāju paaudze, kam būs kur dejot, ja mēs katrs būsim uztaisījuši pa vienai darba vietai kādam dejotājam. Tajā pašā laikā, viena no laikmetīgās dejas definīcijām, es pieļauju, ka mēs uz to tūlīt virzīsimies, man personīgi būtu ārkārtīgi pragmatiska: laikmetīgā deja ir tā deja, kas Valsts kultūrkapitāla fondā saņem finansējumu Teātra nozares ietvaros. Šeit abstraktajam konstruktam “laikmetīgā deja” ir ļoti reālas sekas reālā telpā un finansējumā, kā arī cilvēku dzīvēs un ilgtspējībā. Un tajā, kāpēc kāds mākslinieks, kas atbrauc no ārzemēm un mēģina šeit strādāt, vienā mirklī pārtrauc to darīt. Vai cilvēki, kuri pabeidz skolu, kādu brīdi strādā un pārtrauc. Mēs tomēr atkal nonākam pie nepieciešamības definēties. Laikmetīgā deja ir tā deja, ko finansē Valsts kultūrkapitāla fonda Teātra nozarē. Protams, ka ne tikai tā, bet es gribētu piedāvāt šo kā definīciju. Bet tā ir neliela provokācija. Mērķis nav piedāvāt īstu definīciju. 

Olga: -Kriš, tu saki, ka cilvēki pārtrauc strādāt. Kurš pārtrauc strādāt? Varbūt ne visi veido izrādes, bet lielākā daļa nepārtrauc strādāt dejā. Un ar to ir jālepojas. Vai nu tā ir laikmetīgā deja vai tas ir kustību teātris, vai kustību māksla. Cilvēki paliek dejā.

Krišjānis: -Piekrītu, bet “Ditas hronikā” viņi neparādās.

Olga: -Tāpēc ka liela daļa absolventu neveido izrādes. Bet vai tu vari iedomāties, ka visi tavi 19 kursabiedri šobrīd katru gadu veidotu vienu laikmetīgās dejas izrādi? Kultūrkapitāls pārsprāgtu. Bet cilvēki paliek profesijā.

Lāsma: -Paldies, Olga un Krišjāni, par šīm pārdomām. Lūk, Agate arī ierakstīja čatā: “Viņi jau varētu arī dejot izrādēs, ne tikai tās veidot.”

Olga: -Es, Agate, tevi labprāt aicinātu dejot visu laiku, bet man tev nav ko samaksāt.

Agnese: -Jūs jau tāda neesat vienīgā, kam nav ko samaksāt. Mēs liela daļa darbojamies iekšējas nepieciešamības vadīti. Bieži ir jārēķinās ar faktu, ka par sava mākslas darba radīšanu var nesaņemt pietiekami daudz. Kā jūs pati vienreiz teicāt, jūs pati varat dejot bez atlīdzības, bet nemaksāt dejotājiem nav iespējams. Šie fakti veido vēl kādu tendenci, kas ir Latvijā izplatīta, ka laikmetīgās dejas izrādes ir nelielu formātu darbi. Tas noteikti ir saistīts ar finansējuma neesamību vai trūkumu.

Dita: -Es teiktu nepietiekamību, jo pēdējos divus gadus esot kultūrkapitāla fonda ekspertu padomē, varu godīgi pateikt, ka no visiem iesniegtajiem dejas projektiem varbūt desmit procenti ir tādi, kuri nepārliecina. Skaidrs sagaidāmais rezultāts ir deviņdesmit procentos iesniegto projektu, bet atbalstīt var tikai piecpadsmit vai divdesmit procentus. Ir taisnība, ka finansējums ir nepietiekams un mākslinieki bieži strādā par puscenu. Tas, protams, nav forši.

Olga: -Vai mums nebūs arī par daudz laikmetīgās dejas izrāžu, piemēram? Varbūt, ka nevajag tik daudz? Kā es zinu, piemēram, mūzikā ir komponistu pārprodukcija.

Agnese: -Es dažreiz domāju, kāpēc Latvijas laikmetīgās dejas nozarē, ņemot vērā to, ka tā pastāv jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, joprojām nav pilnvērtīguma sajūtas. Jo vienmēr mēs tiekam kaut kur pievienoti, piemēram, kultūrkapitāla fondā esam pievienoti teātra nozarei, agrāk mūzikas, bieži tiekam salīdzināti ar citiem dejas žanriem, kam ir lielākas tradīcijas, vai ar teātri utt. Es domāju, kad mūs uztvers kā neatkarīgu nozari?

Olga: -Tad, kad mēs uztversim sevi kā vienotāku organismu. Tad arī visi pārējie mūs uztvers kā kopumu, ka mēs esam. Mums jādejo kopā biežāk. Darām, dejojam no rītiem līdz ceremonijai!  Es labprāt.

Lāsma: -Domāju, ka šeit mēs diskusiju varētu apstādināt. Šī diskusija pierādīja to, ka ir problēmas ar institūciju trūkumu. Domāju, ka laikmetīgās dejas nozarei vajadzētu saprast un komunicēt ar Kultūras ministriju, ka nav adekvāti prasīt finansējumu, esot zem teātra nozares. Ir jāveido atsevišķa nozare dejai. Lai noslēgtu diskusiju, aicinu katru teikt kādus pēdējos vārdus.

Krišjānis: -Es gribētu palikt pie savas provokatīvās definīcijas par laikmetīgo deju: “Šobrīd laikmetīgā deja ir tā deja, kas tiek sniegta Valsts kultūrkapitāla fonda Teātra nozarē.”  Es postulēšu to visur un teikšu atkal un atkal, ka mums ir vajadzīga dejas māja.

Olga: -Piekrītu Krišjānim. Šobrīd daudz cilvēku darbojas laikmetīgās dejas nozares labā, piemēram, Latvijas Dejas informācijas centrs. Man šķiet, ka mums ir labi. Tikai mums vajag visiem kopā biežāk dejot. Nezinu, kur un kā? Varbūt pat zinu, vienkārši man neērti aicināt vai kaut ko iniciēt. Bet es tiešām vēlos ar jums visiem dejot biežāk un biežāk redzēt jūs dejā. Esmu arī par dejas māju un ticu arī dejas kompānijai.

Kristīne: -Es pamāju, jo var braukt pie manis uz mežu dejot. Es ļoti labprāt visu organizēšu. Vēlos piebilst par teātra nozari. Man tā ir performing arts un tā ietver to laikmetīgās dejas nozari, kas aprij citas nozares. Tad es domāju par laikmetīgo cirku un visu pārējo, un man tur nav tik liela konflikta. Tā, ko Krišjānis iezīmēja, kā poētisku atkāpi, ir mana realitāte. Vēlamā nākotne ir dejas māja, bet realitāte ir reālais skatītājs. Savā un kopienas vārdā varu piekrist, ka mums vajag dejot, bet saskarē ar skatītāju, man šķiet, mums ir jādodas pie skatītāja. Kad izvēlējos šo profesiju, es nevienā brīdī nebiju iedomājusies, ka pelnīšu naudu. Es ļoti labi zināju, uz ko parakstos un ar ko saskaros. Iespējams, ka brīdī, kad dejas nozare kļūtu ļoti pelnoša, mēs kaut kādā mērā arī attālinātos no cilvēkiem, pie kuriem ejam un ar ko sarunājamies. Dejas māja būtu super, jo tās ir durvis, kur kopienai regulāri satikties un kuras ir atvērtas dažādiem cilvēkiem, kas var nākt un apgūt deju. Bet man šķiet, ka šādas mājas neesamībai nevajadzētu būt tam, kas mums liek justies kā bez rokām. Paralēli tam, uz ko mums jāiet, un paldies visiem, kas iesaistās, lai šīs ieceres īstenotos. Sākot ar Olgu, kuras dēļ es vispār apguvu un sapratu, ka deja ir kaut kas vairāk, nekā es biju iedomājusies. Tāpat liels paldies arī, Dita, tev par hroniku.

Valts: -Laikam joprojām esmu iestrēdzis domās par institūcijām un to nozīmi. Klausoties, kā jūs runājat par dejas māju un dejas kompāniju, es iztēlojos to brīdi, kad tas kļūtu par meinstrīmu, un tad būtu jauni cilvēki, kas varētu vēlēties darīt kaut ko laikmetīgāku kā dejas māja un kompānija. Respektīvi, analoģiski kā laikmetīgās mākslas pasaulē, kurā visas trīs institūcijas, kuras es nosaucu, ir pastāvējušas pietiekami ilgi, un es nešaubos, ka ir cilvēki, kuri domā, ka tās ir kļuvušas pārāk konservatīvas. Savās domās arī visu laiku salīdzinu to, ko klausos šeit, ar savu priekštatu par to, kā šīs lietas strādā laikmetīgās mākslas pasaulē. Vismaz pirmajā brīdī šķiet, ka pastāv diezgan būtiskas atšķirības. Tas varbūt ir nedaudz mulsinoši, bet kā noslēgumu es vislabprātāk atkārtotu jau iepriekš teikto, ka personīgi es vēlētos, ka laikmetīgais, lai kurā nozarē tas būtu, nozīmētu kaut ko vairāk nekā atšķirību no kaut kā cita. Lai tajā būtu kaut kāds saturs, kaut kāda vērtību orientācija, kāds vēstījums.

Dita: -Es, savukārt, no diskusijas aiziešu ar noorientēšanos jēdzienos laikmetīgā kultūra un laikmetīgā māksla. Man patika dalījums, ka mūsdienu dejas un viss, kas šobrīd top, vairāk pieder laikmetīgajai kultūrai, bet laikmetīgā deja nodarbojas ar mākslu. Vēlos arī teikt, ka hronikas veidošana patiesībā bija liels prieks, pat zināmā mērā ekstāze, jo man tiešām sajūsmina tas, cik mēs esam dažādi un cik atšķirīgos virzienos strādājam, tai pat laikā ir kopienas sajūta. Arī šodien nākot uz diskusiju, man bija sajūta, ka es eju uz savām mājām. Starp jums es jūtos kā starp draugiem. Paldies jums liels par iedvesmu!  

Agnese: -Vēlos nolasīt Janas Jacukas komentāru čatā: “Paldies. Šķiet, ka tikai tagad sākām diskusiju. Laiks ātri pagāja. Manuprāt, pandēmija parādīja, ka laikmetīgās dejas mākslinieki ātri pielāgojas, tāpat arī atrod veidus, kā satikt skatītājus un būt pieejami. Bieži dzirdu intervijās, vai nav tā, ka laikmetīgā deja ir kaut kas ekskluzīvs un nepieejams? Tādu iespaidu mēs vismaz mēdzam atstāt. Piekrītu Kristīnei, ka ir jādodas pie skatītāja, un es arī dodos. Pat tik primitīvos viedos kā rīta rosmes aerobika, bet ticu, ka tas ir ieguldījums jaunos un atvērtos skatītājos laikmetīgās dejas notikumiem.”

Es šo vēlos paņemt kā vadmotīvu, domājot par piederību. Diskusijas laikā radās spēcīga sajūta par vajadzību piederēt un pašai ļāva atbildēt uz jautājumu, kāpēc man reizēm ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tas, ko mēs darām, ir laikmetīgā deja. Un arī to, kas mūs veido un apvieno kā grupu vai kopienu. Kopienas sajūta manā izpratnē ir viena no iezīmēm, kas nozari spēj padarīt redzamāku, kas piešķir tai vienotu formu vai ķermeni, ko arī citi redz kā kaut ko, ar ko saistās konkrētas vērtības. Manā izpratnē (varbūt tāpēc, ka pēdējo gadu laikā es pati vairāk iesaistos dažādos procesos, kas manā uztverē ir vajadzīgi laikmetīgās dejas attīstībai) aktivitāte un iekšējā iesaiste māksliniekos un cilvēkos, kas darbojas šajā nozarē, ir daudz lielāka nekā, piemēram, pirms desmit gadiem, kad cilvēki, kas to virzīja un veidoja, bija tiešām tikai daži. Tas ir iepriecinoši un droši vien vienkārši jāturpina. Pieejamība arī ir svarīga, ko jau pieminēja Kristīne un Jana. Tāpēc domāju, ka pasākumi, kuros tiek runāts par jautājumiem, kas notiek mūsu nozarē, ir būtiski. Nupat, uzdodot jautājums ekspresintervijās, Elīna Gediņa uz jautājumu “Kāda izmaiņa būtu vajadzīga dejas nozarē?” atbildēja, ka viņa labprāt praktizētu arī sarunāšanos, ne tikai dejošanu kopā ar citiem skatuves māksliniekiem. Olga labprāt praktizētu kopā dejošanu, Kristīne aicina pie sevis ciemos, kas liek domāt, ka mūsu savstarpējā mijiedarbība un vienam otra jušana arī ir ļoti būtiska.

Ir ideja no čata, ko uzrakstījusi Annija Čiščakova: “Nākamreiz varētu būt diskusija par to, kā “parastā tauta” uztver laikmetīgo mākslu, deju un kultūru, jo tas arī daļēji veido to, ko darām mēs – horeogrāfi, dejotāji –, lai radoši izpaustos.”

Lāsma: -Ir vēl ļoti daudz par ko runāt un noteikti būs jārīko vairāk šādu diskusiju. Es saku vēlreiz paldies visiem, kas bija – gan skatītājiem, gan klausītājiem, gan visiem diskusijas dalībniekiem.

Ilustrācijas autore: Ginta Grūbe