Saruna ar ēģiptiešu horeogrāfu Muhamedu Fuadu un kultūras menedžeri Hatemu Hasanu

Inta Balode

Uzzinu, ka Rīgā ir divi ēģiptieši, turklāt abi saistīti ar laikmetīgo deju, tādēļ, cik ātri vien var, dodos uz Laikmetīgās mākslas centru, kur abi viesojas. Par projektu, kurā sadarbojas Latvijas un Ēģiptes mākslinieki, kā arī par 7. februārī LMC gaidāmo tikšanos varat lasīt šeit.

Nolēmu tikties, lai uzzinātu par to, kā tik modernam un gana dīvainam mākslas veidam kā laikmetīgā deja klājas, vismaz mūsuprāt, gana tradicionālajā Ēģiptē. Mēs runājām par deju, taču caur to ļoti daudz arī par – revolūciju, reliģiju, ēģiptiešu raksturu, sieviešu situāciju. Pašās sarunas beigās saņēmu dūšu tieši pajautāt, kādai reliģijai abi viesi pieder? Hatems stāsta, ka ir musulmanis, dažreiz lūdzas, citreiz nē, viņš ir īpaši aizrāvies ar islāma virzienu Motazela, kas ir izteikti filozofisks un uz jautājumiem orientēts. Hatems daudz lasa dažādu reliģiju tekstus un pētījumus un atzīstas, ka, lasot Korānu, viņš nevar noticēt, ka to tajos laikos ar tā laika zināšanām varēja sarakstīt cilvēks. Savukārt, Muhameds atzīst, ka nav reliģiozs, bet nav arī nekāds darvinisma piekritējs vai ateists. Viņš tic kaut kam augstākam, enerģijai, kas ir cilvēkā.

Gan Muhameds Fuads, gan Hatems Hasans izglītību guvuši teātra jomā. Fuads pēc tam Kairā apmeklējis četru gadu meistardarbnīcu programmu, kas tika organizēta sadarbībā ar Franciju. Hasans dejas jomā darbojas kopš 1999. gada, taču pašreizējā amatā (centra „Rézodanse – Egypte” projektu vadītājs) ir divus gadus.

Inta Balode: Vai ir nozīme tam, ka esi horeogrāfs no Ēģiptes? Par laikmetīgo deju jau mēdz teikt, ka tā ir multikulturāla, transnacionāla…

Muhameds Fuads: Man laikmetīgā deja ir valoda, tāpat kā teātris vai vizuālā māksla, tāpēc arī ar to nodarbojos. Taču ir liela atšķirība starp izrādi, kādu rādīšu viesizrādēs Eiropā un kādu – Ēģiptē. Ēģiptes skatītājs ir citāds, te nav iespēju tik daudz redzēt deju, horeogrāfus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tāpēc es nereti daru lietas, kuras Eiropā ir darītas pirms daudziem gadiem. Cilvēki ir izslāpuši redzēt deju, tāpēc ir labi jāapzinās, kam rādi izrādi un kur tas notiek. Ēģiptē laikmetīgās dejas kustība sākusies tikai pirms dažiem gadiem.

I. B.: Vai uzskati savus darbus par provokatīviem?

M. F.: Ne visus. Man kopumā deja visā pasaulē pašreiz šķiet sastingusi, tā nekustas, nav progresa, dažreiz es vēlos, kaut būtu dejojis 80. – 90. gados. Tagad deja kļūst tik ļoti intelektuāla, tik ļoti dominē ne-dejas kustība, ka nu jau tas, ka kāds kustas, skaitās slikti. Man pašam arī patīk veidot tādas izrādes, bet cilvēkiem ir vajadzīga arī deja.

I. B.: Tas jau ir tikai Rietumu pasaules, galvenokārt Eiropas, ceļš. Pasaule ir daudz plašāka. Arī pie mums Latvijā daži mēģina ielēkt Eiropas vilcienā, citi vairāk meklē savus ceļus. Tādēļ arī jautājums par to, kā Ēģiptē laikmetīgā deja mijiedarbojas ar citiem dejas un mākslas žanriem?  

Hatems Hasans: Tas ir lielā mērā atkarīgs no sabiedrības, no dejas kultūras sabiedrībā, no tā, kā deja tiek uztverta. Ēģiptes kontekstā deja ir visur, visās dzīves jomās, bet vienlaikus tai ir ļoti pretrunīga loma. Ja meitene dejos uz ielas, tad viņu uzskatīs par traku un nepieklājīgu, taču viņai ļaus teju vai jebko, piemēram, kāzu svinībās. Konteksts ir ļoti svarīgs. Laikmetīgā deja Ēģiptē ir saistīta ar teātri, pēdējā laikā arī ar videomākslu, bet vēl nav atvērts kanāls ar citām disciplīnām, tādēļ arī notiek šis projekts. Ēģiptē  visa kultūras dzīve, tai skaitā deja, ir ļoti orientēta uz Eiropu. Bet deja ir ļoti bagāta arī mūsu pašu kontinentā – Āfrikā. Tā ir ļoti spēcīga, ar pilnīgi atšķirīgiem elementiem, citu enerģiju un kustībām. Nav labi būt tik ierobežotiem, ar tik centrētu ziemeļu skatījumu. Arī festivālos Ēģiptē izrādes ir gandrīz tikai no Eiropas, nav ne Āfrikas, ne Āzijas, ne Latīņamerikas.

I. B.: Vai tas nav atkarīgs no naudas un dažādām esošajām struktūrām un sistēmām?

H. H.: Ne tikai. Ja strādāsi, atradīsi iespējas, sakarus un naudu. Protams, daudz naudas nāk no Eiropas, bet ne tikai no turienes. Ja ir ideja, tad dabūsi naudu. Es daudz strādāju ar finansējuma piesaisti un droši varu teikt, ka naudas netrūkst, trūkst ideju, kurām naudu dot. Visi ir par daudz aizrāvušies ar Eiropu un aizmirst, kam pieder. Esmu strādājis Zviedrijā, Francijā un Vācijā, esmu tur daudz iemācījies un attīstījies, bet visu laiku jūtu, ka mums pietrūkst atvērtības. Varbūt tāpēc, ka, lai nokļūtu Keiptaunā, vienalga jālido caur Parīzi? Ir jāatver durvis uz Āfriku, Āziju, Latīņameriku…

M. F.: Āfrikā deja ir gēnos, cilvēki dejo visu laiku, Ēģiptē cilvēki ir mazāk traki, bet, ja aizej uz kāzām, redzi to pašu, dejā ir tik daudz stāstu.

I. B. Vai tieši spēcīgo dejas tradīciju dēļ par laikmetīgo deju nesaka – tā nav deja?

M. F.: Tieši to gribēju teikt. Mums ir ļoti daudz dejotāju, bet ir maz laikmetīgās dejas dejotāju. Es agrāk dejoju Kairas operas modernās dejas kompānijā, kur 90. gados moderno deju ieveda libāņu horeogrāfs Valids Avni (Walid Awni). Vairums dejotāju pēc tam strādā komerciālajā dejā – hip-hop, jazz, salsa, tango, folkloras deja. Viņiem deja ir tikai 1-2-3-4… Kad dara kaut ko citu, viņi brīnās: kas tas ir? Vai tā ir deja? Viņi nevis saka „laikmetīgā deja”, bet atsaucas uz horeogrāfa vārdu. Es biju slavens ar šo kompāniju dejojot horeogrāfa Muhameda Šafika (Mohamed Shafik) izrādēs, un tad teica: „Muhameds ir labs Šafika darbos!”

H. H.: Daudz ir atkarīgs no tā, cik daudz cilvēki redz, cik daudz viņiem katrs mākslas veids ir pieejams. Agrāk visi ļoti brīnījās par hip-hop un break dance, bet tagad žanri attīstās tik strauji un ieguvuši milzu popularitāti. Tas ir tāpēc, ka zina par tiem daudz vairāk. Ja kaut ko visur redz, tad beigās arī pērk.

I. B.: Mēs jau negribam, lai laikmetīgā deja būtu komercprodukts.

H. H.: Jā, bet ir jābūt vairāk iespējām to iepazīt, tad to uztvers kā deju. Pēc revolūcijas sarīkojām pirmo festivālu un tur iekļāvām arī izglītības programmu, gājām uz skolām pie 8 – 14 gadus veciem bērniem Bija īsa laikmetīgās dejas vēstures lekcija, videomateriāli, līdzi nāca horeogrāfi, skolēni gāja uz mēģinājumiem, un tagad jau viņiem laikmetīgā deja ir deja, viņi to pazīst.

I. B.: Pēdējā laikā aktuāls ir jautājums par izrāžu tēmām. Ir mākslinieki, kas izvairās no aktuālām sociālām un politiskām tēmām. Kā ir Ēģiptē? Vai dominē idejas vai vairāk estētiskas rotaļas?

M. F.: Es nekad neplānoju iet politikas virzienā, bet procesā tas vienmēr notiek, laikam tādēļ, ka mani tas interesē. Es kā horeogrāfs nesekoju paradumiem, nesekoju noteiktai tehnikai, es nemaz negribēju būt horeogrāfs, man labāk patīk būt dejotājam – mazāk atbildības, lielāka bauda. (Smejas.) Bet, kad es ienācu dejā, mums bija tikai trīs četri horeogrāfi, no kuriem es uzticējos tikai Šafi. Viņa izrādes mani uzrunāja, pārējos varbūt respektēju, bet negribēju dejot viņu darbus vai arī dejoju tikai naudas vai pieredzes dēļ. Taču Šafi visi darbi ir depresīvi, bet es katru mirkli gribu darīt kaut ko citu – dejot, runāt utt. Parasti sāku no skaidras dramaturģijas, tēliem, to zinu jau pirms eju studijā, bet, kad sāku strādāt, viss mainās par 90%.

H. H.: Manās acīs ir divu veidu horeogrāfi un izrādes. Vieni ir talantīgi horeogrāfi, kas domā par politiskām un sociālām tēmām, par to, ko grib piedāvāt caur deju. Otri ir vēl mācīšanās procesā, un viņi zināmā mērā spēlējas ar faktu, ka laikmetīgā deja ir „miglaina”, ka vari darīt vienalga ko un tad teikt, es domāju to, to un to. Kad redzi tādus darbus, tad jo īpaši novērtē tos, kur ir tēma, ideja un kur pamatīgi strādāts. Var ļoti labi just atšķirību, par spīti tam, ka laikmetīgā deja vienalga paliek grūti interpretējama un saprotama valoda. Viens no galvenajiem iemesliem, manuprāt, ir tas, ka ēģiptieši pietiekami daudz nelasa – par sociāliem, politiskiem, reliģiskiem, vēsturiskiem jautājumiem. Izrādēs var redzēt, ka viņi nelasa. Ir vajadzīgs kāds segums, īpaši tad, ja izmanto tādu grūti uztveramu mediju, kāda ir laikmetīgā deja.

I. B.: Tad tā nav izvēle izvairīties no tēmām? Nav tā, ka grib runāt par puķēm, nevis asinīm?

H. H.: Tas ir atkarīgs no cilvēka, dažiem ir drosme skart dažādas tēmas. Lai gan reliģija Ēģiptē vēl aizvien ir tabu, uzbrukt tai ir ļoti riskanti, to var prezentēt tikai ļoti specifiskai publikai, kas to pieņems un sapratīs.

I. B.: Kā laikmetīgā deja un reliģija sadzīvo?

H. H.: Reizēm var redzēt, ka horeogrāfi cenšas atvērto šo tabu un sākt runāt, bet tās ir ļoti grūtas tēmas. Ja kaut kas reliģiski provocē vai aizvaino, arī es iešu projām no izrādes. Cita lieta, ka tiek uzdoti jautājumi. Un te jāatgriežas pie lasīšanas. Islāma vēsturē ir dažādas skolas, un viena no tām man ir ļoti svarīga – Motazela – tulkojumā „izolētie”. Viņi bija tie, kas jautāja, jautāja, jautāja. No viņiem nāca lielāka daļa arābu zinātnieku. Viņiem nebija robežu, jautāt varēja par pilnīgi visu. Tapa darbi bioloģijā, astronomijā, matemātikā. Taču lielākā daļa no viņu darbiem tika tiešā veidā sadedzināti. Tagad ir grūti atrast pēdas. Ja mēs dzīvotu tajā laikmetā, tad tie būtu ziedu laiki laikmetīgajai dejai. Šī lielā atvērtība – jautā, jautā droši, jautā par jebko. Ja tu neuzdod jautājumus, tad esi iesprūdis.

M. F.: Laikmetīgā deja sākās viduslaikos!

I. B.: Kā ir ar pašiem māksliniekiem, vai viņi pārsvarā ir reliģiozi?

M. F.: Ir dažādi – gan ateisti, gan ticīgie, kas nepraktizē, gan ticīgie, kas praktizē. Ir daudz talantīgu aktieru un režisoru, kas mēģinājumu starplaikos dodas uz lūgšanu.

I. B.: Vai tie, kas paši ir ticīgi uzdod jautājumus par reliģiju? Var būt ļoti apvainojoši, ka kristietis apšauba musulmaņa ticību vai otrādi, jo visticamāk pietrūkst zināšanu. Bet, ja izvēlies uzdod jautājumus pats sev?

H. H.: Tas nav viennozīmīgi. Galvenais ir tas, kāpēc tu jautā? Vai tādēļ, lai pierādītu, ka otram nav taisnība, vai arī – lai saprastu. Ja lasi, lai atrastu argumentus pierādīt savu taisnību, tā nav atvērtība. Ēģiptē ir ļoti sena reliģijas vēsture – pēdējie 15 tūkstoši gadu.

M. F.: Man reliģija ir galvenā problēma, jo to vienmēr izmanto vara, tiek izmantota ēģiptieša mentalitāte. Ēģiptietis nesaprot, kas ir ateists….

I. B.: Ēģiptē esot pasē obligāti jāraksta reliģiskā pārliecība un ir tikai trīs izvēles?

H. H: Jā, jūds, kristietis un musulmanis.

M. F.: Bet ir tikai viena ebreju ģimene!

H. H.: Nē, Ēģiptē ir ap 5000 ebreju.

I. B.: Un nav iespēju ierakstīt, ka esi ateists, budists vai sintoists?

H. H.: Savulaik bija vēl ceturtā iespēja, tika dotas tiesības tiem, ko sauc „Bahia’s”, bet tā tāpat ir daļa no islāma. Viņi tic, ka pēc Muhameda nācis vēl cits pravietis. Taču nu vairs nav šāda varianta pasēs. Ir muļķīgi, ka reliģiju raksta pasē, pietiek taču ar to, ka es esmu ēģiptietis, ēģiptietis no Aleksandrijas.

M. F.: Es ierakstu „musulmanis” un miers, ja nu vienīgi tas izraisa kādas problēmas ceļojot. (Smejas.)

I. B.: Vai ir cerība, ka situācija līdz ar jauno valdību uzlabosies? 

H. H.: Varbūt mēs mainīsim valdību?

M. F.: Jā, mums ir tā jāmaina.

H. H.: Problēma ir tajā, ka cilvēkiem, kuriem ir vara, nav iztēles, viņi ir ārkārtīgi tālu prom.

M. F.: Viņi ir kā no citas planētas.

H. H.: Un tas nav tikai vecuma dēļ, pie vainas ir audzināšana, tas, kā dzīvojuši savas dzīves, kā domā. Mūsu paaudze (tādi kā mēs, jaunāki un mazliet vecāki) ir radoši itin visā. Pat saukļos. Tagad mums ir komendantstunda, un ir teiciens „Tu nevari nokavēt laimes stundu”. Vārds, kas apzīmē komendantstundu un laimes stundu arābu valodā skan ļoti līdzīgi. Tad nu teicienā aizstāj vienu vārdu, un visi iet svinēt komendantstundu. Visi iet skatīties uz komendantstundu, tieši tās laikā notiek futbola turnīrs. Tas ir veids, kā pateikt, ka ar mūsu paaudzi tā nedrīkst darīt, tie laiki ir beigušies. Es ceru, ka tad, kad 12. februārī braukšu mājās, valdība jau būs nomainīta.

I. B.: Vēl jājautā par sievietēm un laikmetīgo deju – kā šīs lietas sadzīvo, kā viņas jūtas, kā citi to uztver?

M. F.: Ēģiptē šādu jautājumu neviens neuzdotu, vārds „dejotāja” nozīmē ”prostitūta”. Tas ir saistīts ar vēderdejotājām un nakts klubiem, kurus apmeklē bagātie arābi. Visi zina, ko domā, kad saki „dejotāja”, kad par vīrieti saka „dejotājs”, tad vispār nesaprot, par ko ir runa.

H. H. Tradicionāli ēģiptieši to redz no divām perspektīvām. Izteikums „viņa ir dejotāja” ir apvainojums, kas apzīmē vulgāru, pārāk atklātu sievieti. Un nav jādejo, lai tā nosauktu, tas ir apzīmējums uzvedībai.

M. F.: Ir pat tāds teiciens: „Ak, tu, dejotājas dēls tāds!” (Smejas.)

H. H.: Taču dejošanu redz arī kā ienākumu avotu. Esmu daudzreiz redzējis meitenes, kas dejo folkloras grupās un citos komercteātros, kur nav nekāda sakara ar prostitūciju. Viņām ir līdzi mātes, kas meitas pieskata un pēc darba aizved mājās, lai būtu drošas, ka nekas nepareizs nenotiks. Viņas pelna naudu, un ģimenei vajag to naudu. Tā kā perspektīvas ir dažādas.

M. F.: Ir vēl viena interesanta lieta par valodu – „dejotājs” ēģiptiešu akcentā ir (pierakstīju, kā dzirdēju, jo arābu valodu diemžēl nezinu – I.B.) „ra’az”, dejotāja – „ra’aza”, bet klasiskā arābu valodā ir burts, ko ēģiptieši nelieto – ‘Ka’af.  Ja grib teikt, ka strādā par dejotāju, saki klasiskā arābu valodā „ra’kaza”, „ra’kaz”, jo tas dod…

H. H.: Prestižu…

M. F.: Tādēļ, kad nodibināju savu kompāniju, nosaucu to „’Ka’af”, tikai tas burts…

I. B.: Bet ir taču sievietes horeogrāfes Ēģiptē arī, pazīstu, piemēram, Miretu Mišeilu.

M. F.: Jā ir, pat vairāk nekā vīriešu.

H. H.: Ēģiptes sabiedrības segmenti ir ļoti dažādi, tādēļ nav iespējams vispārināt. Horeogrāfes dzīvo savā zonā, kur viņas ciena un respektē, kur cilvēki saprot, ko viņas dara. Cilvēki ilgojas pēc tādām aktivitātēm, viņas ir drošībā, un viss ir kārtībā. Bet, ja aizietu uz citu zonu, tas būtu cits stāsts.

M. F.: Ēģiptē viena ideoloģija nespēj kontrolēt valsti. Pat tad, ja vairums ir vienā ideoloģijā, t. i., islāmā, tomēr visi nav vienādi. Viņi saka – jā, mēs esam musulmaņi, bet „ne tik ļoti”. Visi ir reliģiozi, bet daudzi „ne tik ļoti”. (Smejas.)

H. H.: Ir musulmaņi, kas pīpē vakarā hašišu, bet, kad no rīta pamostas, pirmais darbs ir atvērt Korānu. Tad viņš iet uz lūgšanu, pēc tam var iedzer kādu glāzi.

I. B.: Pat tā?

H. H.: Jā! Smieklīgi ir tas, ka tad, ja dzerot atskan aicinājums uz lūgšanu, viņš uz to laiku atliks glāzīti sāņus. Ja tā paanalizē, tad daudzi cilvēki ir pilnīgi sačakarēti.

I. B.: Kas ir labākā lieta, kas notikusi pēc revolūcijas, kāda ir būtiskākā pārmaiņa?

H. H.: Itin visur, kur vien es eju, politika ir dominējošais temats. Par to diskutē un strīdas dažādu sociālo slāņu, pieredzes un izglītības cilvēki. Līdz 21. janvārim nekā tāda nebija, runāja par visu tikai ne politiku. Tas ceļ apziņu, maina to, kam reiz ticējuši, maina virzību. Ir svarīgi, ka grib piedalīties, dara kaut ko, agrāk pat to negrib dzirdēt. Tā dēļ gan notiek arī šausmīga asinspirts un valda nežēlība, bet tā ir cena, ko mums ir jāmaksā. Ēģipte līdz šim ir samaksājusi daudz, bet vēl neesam samaksājuši pietiekami, lai tiešām varētu mainīties. Lasot vēsturi, ir skaidrs, ka pārmaiņas nenāk bez samaksas. Mēs protam būt arī mierīgi un ļoti civilizēti, mums tam ir sens mantojums. Satiekot Augšēģiptē zemnieku, kas dara to pašu tajā pašā vietā un tāpat kā viņa senči jau pēdējos 15 000 gadus, viņš paskatās uz tevi un pasaka vienu teikumu, un tā ir atbilde uz visu. Vēl Ēģipte ir ļoti jauna nācija – 55% ir jaunāki par 25 gadiem, tas liks situācijai mainīties.

M. F.: Mēs esam jauna nācija, ko kontrolē daži ļoti veci.

H. H.: Pēc 20 gadiem daudz kas būs citādi.

M. F.: Man visinteresantākais ir tas, ka cilvēki sāk nogalināt savus dievus, dievi krīt viens pēc otra. Mums ir diktatoru mantojums, jau sākot ar faraonu laikiem. Mēs nezinām, kas ir noticis ar to krēslu, kur sēž Ēģiptes valdnieks. Nezinu, kāpēc pēkšņi viss mainījās. Mēs uzaugām ar izpratni, ka skolotājs ir dievs skolā, tēvs ir dievs mājās, treneris sportā ir dievs. Tagad cilvēki aizraujas ar šķēršļu laušanu. Prezidents – labi! Kas nākamais? Jaunā paaudze ir vardarbīga. Biju liela kautiņa vidū – policija, šāvieni, gāze, pretī lido akmeņi, un pirmajā rindā ir visi, kam ir ap 15 – 17 gadiem. Viņi tic, krīt, mirst, jūtas ļoti pārliecināti cīnītāji, mūsu vecumā mēs esam tikai tādi protestētāji.

I. B.: Tik jauns tu esi vienkārši traks, neesi vēl pietiekoši gudrs.

M. F.: Bet viņi dara to, ko pašreiz vajag, viņi to var. Ja ir cīņa, tad ir jāstāv, nevar atkāpties.

I. B.: Jo citādi armija neapstāsies, tāpat turpinās nākt virsū?

M. F.: Visus arestēs, un darbs padarīts.

I. B.: Mums liekas, ka varbūt vienkārši jāstāv un tad neaiztiks. Ja nešķērsosi kādu līniju, viss būs mierīgi.

M.F.: Viņi pilda pavēles.

H. H.: Ir joks, kas nav nekāds joks, par to, kā izvēlas karavīrus.

M. F.: Tas nav joks, tā ir patiesība

H. H.: Atved cilvēku masas no nabadzīgiem lauku ciematiem un saka – tie, kas prot lasīt un rakstīt, iet pa labi, tie, kas neprot lasīt un rakstīt, iet pa kreisi. Un beigās ir daži pa vidu, kas nezina, vai viņi prot lasīt un rakstīt. Un viņi ņem tos par karavīriem. Un var iedomāties, kā viņiem var izskalot smadzenes.

M. F.: Pirmajā dienā pēc janvāra revolūcijas es biju pūlī, kas skrēja pakaļ policijai. Esmu pavisam tuvu, kad viens karavīrs nokrīt zemē. Zinu, ja protestētāji viņu noķers, viņš var mirt. Cilvēki sāk viņu sist, atņem steku un ķiveri. Es un daži citi dzenam viņu projām, sakot – skrien, bēdz! Bet viņš sāk raudāt un prasa atpakaļ savu steku un ķiveri, citādi viņu sodīs. Ej prom, tu mirsi! Bet viņš uzstāj, dariet, ko gribat, bet es gribu savu ķiveri. Kā bērns. Tādi viņi ir. Ja kāds ir slimnīcā, un viņam jau vispār vairs nav roku vai kāju, viņš vienalga jautā, vai nebūs šodien bāzē vajadzīgs. Arī tā ir patiesība.

H. H.: Kad notiek sadursmes starp protestētājiem un policiju, tad lūgšanu laikā visi lūdzas vienā rindā. Esmu bijis tur, esmu lūdzies blakus karavīram, lūdzos un domāju – stāv vienā rindā, lūdz to pašu dievu un pēc pusstundas atkal karo?