Klāra Igo

“Viņa Rozes gars smaržojis pēc ziedlapiņām,” izteikusies Vaclava Ņižinska kādreizējā kolēģe, Les Ballets Russes dejotāja Marija Ramberta. Ņižinskis tiešām ir leģendāra un fascinējoša personība, kuru par savu izrāžu protagonistu izvēlējušies arī tādi grandi kā Roberts Vilsons un Džons Noimaijers. Ņižinskis bija ne tikai fenomenāls dejotājs – zvaigzne, kurā apvienojās izcilas tehniskās dotības un apgarotība (Sergejs Djagiļevs bija aizliedzis filmēt savu trupu, tāpēc diemžēl saglabājušies tikai līdzgaitnieku nostāsti un fotoattēli), bet arī revolucionārs horeogrāfs. Hipnotizējošā, atmosfēriskā “Fauna diendusa” un anarhiskais “Svētpavasaris” ar Stravinska mūziku ievadīja baletu jaunā – modernā – laikmetā. Ņižinska horeogrāfijas atstājušas ietekmi uz visu moderno baletu, tostarp arī Latvijas Nacionālajā baletā pirmizrādi piedzīvojušo Marko Gekes darbu “Ņižinskis”.

Marko Geke ir šobrīd viens no pasaulē nozīmīgākajiem un pieprasītākajiem horeogrāfiem, tādēļ viņa vārds mūsu operas repertuārā ir Notikums. Šobrīd Geke ir Hannoveres baleta mākslinieciskais vadītājs, Štutgartes dejas kompānijas Gauthier Dance rezidējošais mākslinieks un Nīderlandes Dejas teātra asociētais horeogrāfs. Par savu darbību Geke saņēmis neskaitāmas balvas, 2017. gadā pirmoreiz iestudētais “Ņižinskis” ieguvis Itālijas Danza&Danza labākās horeogrāfijas titulu.

Par īpašu un unikālu Gekes radošo darbību padara viņa dejas valoda. Tā ir sistemātiska, spraiga, dažkārt naiva, bet, šķiet, vislabāk to raksturotu apzīmējums – autentiska. Impulsivitāte, ko pieļauj kustību apbrīnojami straujais, atkārtojošais raksturs, spēj skatītāju aizkustināt vairāk nekā estētiski baudāmās klasiskā baleta līnijas. Izrādē plaši tiek izmantoti skaņu elementi, kuri atšķirībā no citu horeogrāfu mēģinājumiem paplašināt baleta robežas šoreiz ir nesamāksloti un izrādi papildinoši. “Ņižinskī” nav vaļas kautrībai, bailēm no neglītā, tādēļ izrādes dramatiskums nešķiet pašmērķīgs, bet ir organisks un nezaudē spriedzi no pusotru stundu garās izrādes sākuma līdz galam.

Gekes radīto baletu tēmas vienmēr ir metafiziskas. Horeogrāfs pats atzīst, ka viņa horeogrāfijas vienmēr ir par paša rēgiem. Tas atspoguļojas arī “Ņižinska” dramaturģijā – lai gan šis varētu tikt uzskatīt par biogrāfisku baletu, kas seko dejotāja dzīves naratīvam, izrāde ir sadalīta desmit ainās, un katra no tām pievēršas kādam dejotāja dzīves elementam.

Šīs desmit operas mājaslapā un izrādes programmiņā aprakstītās ainas ir fundamentāls izrādes orientieris, jo horeogrāfija nemitīgi atsaucas uz Ņižinska dzīves faktiem un izdejotajām lomām, piemēram, “Rozes gara” ziedlapiņas un krēsls, “Fauna diendusai” raksturīgais roku novietojums, “Šopeniādes” spāres. Pirms izrādes iepazīties ar Ņižinska dzīvi iesaka arī Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis. Tomēr, lai nebaidītu izrādes potenciālo skatītāju, citēšu pašu Ņižinski: “Es domāju maz, tādēļ saprotu visu, ko jūtu.”

Viens no Ņižinska dzīvesstāsta traģiskākajiem aspektiem ir absolūts dejas un personīgās dzīves savijums, kas manifestējas māksliniekiem tik bieži piedēvētajā smalkajā robežā starp ģenialitāti un vājprātu. Uz šādas nots arī sākas izrādes pirmā aina “Mākslas spēks”. Ņižinskis ir ne tikai dejotājs un horeogrāfs, viņš ir mākslinieks, kura ierašanās satricina pasauli. Ņižinska izpildītājs pirmizrādē ir Aidens Konefrijs, dejotājs no ASV, kurš mūsu trupā dejo kopš 2017. gada. Aidena sniegums ir enerģisks un daudzpusīgs, viņš spēj sevī iemiesot naivo, flirtējošo, dziļi sāpīgo un saglabāt sajūtu intensitāti visas izrādes garumā. Precīzās, robustās kustības un minimālistiskā scenogrāfija izceļ katras kustības pilnību un nepilnību. Horeogrāfijas hipnotizējošais sistemātiskums, radošums, plastiskums un straujais temps to padara par īpašu pārbaudījumu katram no dejotājiem, pierādot, ka “Ņižinskis” ir Notikums gan skatītājiem, gan Latvijas Nacionālā baleta trupai.

Kā viens no daudzajiem izrādes spilgtajiem brīžiem prātā paliek “Fauna diendusas” fragments Debisī mūzikas pavadījumā. Ņižinska un viņa drauga Isajeva duetā ir kaut kas naivs, pastorāls un vienlaikus cilvēciski atklāts. Gekes horeogrāfiskais radošums pārsteidz un aizkustina. Rodas sajūta, ka vēroju stāstu par pusaudžu pirmo mīlestību. Saturiski tas vēlreiz parāda Ņižinskim tik nozīmīgo ķermenisko eksistenci, iemiesotību, bet horeogrāfiski pierāda, ka seksuālā pieredze nebūt nav jāattēlo plastiskās, harmoniskās kustībās, vai romantiski iekrītot partnera stiprajās rokās, kas ir diezgan bieži sastopams motīvs pat modernā dejā.

Ja nebūtu Sergeja Djagiļeva, nebūtu Ņižinska, tādēļ pamatota ir izvēle pievērsties arī šim tēlam. Izrādē Djagiļevs Antona Freimana attēlojumā ir despotisks un jūtīgs, brīžiem pat ironiski komisks vīrietis. Dejotājam piemīt temperaments un enerģija šī daudzveidīgā, emocijām bagātā un fascinējošā tēla attēlošanai. Baletmeistara un impresārija Djagiļeva organizētā leģendārā Les Ballets Russes kompānija sadarbība ar Stravinski, Satī, Debisī, Pikaso, Kandinski, Matisu, Koko Šaneli un citiem izciliem tā laika māksliniekiem neļāva baletam kļūt par romantiskā laikmeta anahronismu (20. gadsimta sākumā Rietumos tas bija kļuvis par baleta parodiju un zaudējis savu kādreizējo funkciju). Kopš brīža, kad Ņižinskis 21 gada vecumā sastop talantu meklētāju Djagiļevu, visu savu pārlieku īso karjeru, kas beidzas 29 gadu vecumā, viņš pavada Les Ballets Russes sastāvā. Tieši ar Djagiļeva palīdzību Ņižinskis kļūst par Ņižinski, tādēļ izrādē visupirms redzam Djagiļevu un viņa sastapšanos ar dejas mūzu Terpsihoru.

Djagiļevu un Ņižinski saista arī tuva draudzība un seksuālas attiecības, kuru izjukšana varētu būt viens no Ņižinska sabrukuma iemesliem. Interpretāciju par iemesliem un notikumu secību ir daudz, bet elementi ir šādi: Ņižinska pēkšņā laulība ar Romolu de Puļsku, attiecību sabrukums ar Djagiļevu, izmešana no trupas un šizofrēnija, kas Ņižinskim liek mūža pēdējos 30 gadus pavadīt, regulāri apmeklējot psihiatrisko slimnīcu. Kamēr viņa sieva atzīst nespēju veltīt vīram pietiekošu sapratnes un maiguma devu, meita Kira apgalvo, ka spiediens Ņižinski ievietot psihiatriskajā slimnīcā nācis no sievas vecākiem un slimība attīstījusies tikai tur. Bet, iespējams, Ņižinska mentālo veselību sagrāva mākslinieka ļaunākais murgs – bezdarbība. Atbildi mēs nekad neuzzināsim, un arī Marko Gekes “Ņižinskis” mums to nesniedz, tādā veidā nezaudējot cieņu pret izrādes galveno tēlu. Slimība attēlota ar tēlu Aptumsuma būtne / Kaut kas, ko spēcīgi un Ņižinski sevī absorbējoši izdejo Justīna Teličena.

Šopēna mūzika savās nerimstošajās gammās un romantismam raksturīgajā sajūtu intensitātē papildina izrādes vienlaicīgo skaistumu un traģismu. Tieši mūzika ir tā, kas mūža nogalē Ņižinski uz brīdi izrauj no viņa slimības. Pēc Otrā pasaules kara beigām Ņižinskis ar sievu pārceļas uz Vīni, pēc nostāsta viņš tur sastopot balalaiku spēlējošus karavīrus, sāk dejot un pirmo reizi pēc ilga klusēšanas perioda runā. Ņižinkis ir mūzika, Ņižinskis ir deja, viņš ir mākslinieks visā savā būtībā, un Gekes izrāde to brīnišķīgi iemieso. “Ņižinskis” ir spēcīga, drosmīga, unikāla un, svarīgākais, – autentiska izrāde, kas neatstāj vienaldzīgu.

Attēls: skats no izrādes, fotogrāfe Oleksandra Zluņicina (Oleksandra Zlunitsyna, Ukrainas Nacionālā baleta fotogrāfe).