Desmit gadi „Mīlestībai”. Un atkal par to pašu

30/03/2015

Linda Krūmiņa

Atkal un atkal no jauna skatītājiem tiek piedāvāta iespēja redzēt horeogrāfes Olgas Žitluhinas un grupas “Dzelzs vilks” mūziķu leģendāro izrādi “Un atkal par to pašu…” jeb “Mīlestība”. Šogad izrādei apritēs jau desmit gadu kopš tās pirmizrādes 2005. gadā „Sapņu fabrikā”. Tā nepārtrauc atdzimt katru gadu citā vietā, laikā un ampluā. „Mīlestība” viesojusies gan ārzemēs, gan dažādās Latvijas telpās, pielāgojoties apkārtējai videi, iesaistot to izrādes spēlē. Vai izrāde notiktu „Sapņu fabrikā”, Ģertrūdes ielas teātrī, Latgales vēstniecībā „GORS”, „Zirgu pastā”, operas Jaunajā zālē vai sazin vēl kur Latvijā, izrādes formāts, mizanscēnas un darbība iekļaujas jebkurā vidē, laikā un telpā. Tāpēc atkal un atkal var runāt par šo izrādi, un atkal un atkal tai būs skatītāji, kuri vēlas redzēties atkal vai no jauna iepazīties.

Šogad izrādi varējām vērot 18. martā, citkārt tā izrādīta, atzīmējot kāda kompānijas dalībnieka jubileju, vai Valentīndienā, norādot uz izrādē pausto mīlestības tēmu. Šo desmit gadu laikā vairākkārt mainījies arī dejotāju sastāvs un to skaits. Šoreiz viņi ir seši: Ramona Galkina, Santa Grīnfelde, Ilze Zīriņa, Guntis Spridzāns, Andris Kačanovskis un Andrejs Filipovs. Neatņemams un dzīvs komponents „Mīlestībā” ir mūzika, kuras autori un izpildītāji vienmēr ir tie paši – Juris Kaukulis un Kaspars Tobis. Mūziķi spēlē līdzi katrai ainai ne tikai ar instrumentiem, bet dažbrīd arī ar darbībām. Aina nomaina ainu līdz ar skaņām, trokšņiem un melodijām. J. Kaukulis un K. Tobis interpretē izrādē sniegto informāciju un emocijas caur saviem instrumentiem, savā valodā.

Kā jau minēju, šoreiz skatītāji vērot izrādi bija aicināti uz operas Jauno zāli. Sajūta, ka jādodas satikt senu un labu paziņu uz glaunu restorānu, kas nevienam no jums abiem nav tā īsti piemērots. Bet, ja sen neesat tikušies un zini, ka katra redzēšanās ir pilna iepriecinājuma, jūtaties brīvi, saprotoši un dabiski, lai vai kur jūs atrastos – tad ar mierīgu prātu var doties uz satikšanos. Ierodoties norunātajā vietā, redzu, ka vecais paziņa, lai gan vizuāli mainījies, tomēr viņa raksturs, attieksme un viss, kas viņu padara par viņu, ir palicis nemainīgs un vēl tikai plaukst krāšņumā. Vēl pirms ienākšanas zālē, ārpusē uz trepēm J. Kaukulis, K. Tobis un I. Zīriņa, tērpušies kā klaidoņi, spēlējot, dejojot, dziedot, runājot, bļaujot, krītot un dažu labu apskaujot vai aizdomīgi, nopētot, sagaida izrādes skatītājus. Pēc brīža I. Zīriņa jau pārvietojas uz garderobes telpu, tuvojoties zālei, kur pulcējas skatītāji. Vairums no klātesošajiem, dejotāju atpazīstot, sasveicinās, sasmaidās, bet viņas tērps un nedaudz plānprātīgā klaidoņa darbības, pārliecina kādu operas darbinieku. Aizdomās par to, ka viņa nav ieradusies uz sev piemērotu pasākumu, darbinieks laipni, bet uzstājīgi uz foajē trepēm sēdošajai, avīzi ņurcošajai un kaut ko murminošajai I. Zīriņai vaicā: „Es atvainojos, vai jūs uz izrādi? Es atvainojos! Šeit būs izrāde! Cienītā, ko jūs darāt?!”

Šādu ampelēšanos „Mīlestība” var atļauties un vienmēr to ir darījusi. Skatītāju iesaistīšana, izjokošana, pārsteigšana vienmēr bijusi ar tādu rotaļīgu un komisku pieskaņu, nekad ar šoku vai kaut ko nepatīkamu. Šķiet, tā ir arī viena no atslēgām tik plašai un dažādai auditorijai. Zālē ir redzami visu vecumu, profesiju pārstāvji, kuri šīs rotaļīgās un vieglās dejotāju un izrāžu dabas dēļ ir uzticējušies tādiem vārdiem kā „Olgas Žitluhinas Dejas kompānija”, „Un atkal par to pašu” utt. Lai gan kompānija oficiāli vairs nepastāv, dejošana un darbošanās neapstājas, pasviežot skatītājiem jaunus atslēgas vārdus, kuriem nākotnē uzticēties.

Klaidoņu tēli šajā gadījumā, šķiet, nav netīšām izvēlēti, jo kontrasts starp ēku, sapucētajiem skatītājiem un izrādes dalībniekiem prezentē, rotaļājas un koķetē par un ap mīlestību un tās nepieciešamību ikvienam. Tamdēļ arī Olgas Žitluhinas, Fionas Milvordas (Fiona Millward, Lielbritānija) un dejotāju veidotajai izrādei ir piemērojamas tik dažādas telpas un laika interpretācijas, jo izrādes kodols „mīlestība” ir mūžīgā un neizsmeļamā tēma. Protams, tērpi (pidžamas, klasiskie biznesa stila tērpi, klaidoņu ampluā u. c.), rekvizīti (sirds formas balons, eņģeļu spārni, amora tēla uzlīmes) un darbības, kas katru reizi ir klātesošas izrādē, ir klišejiskas un pat banālas, tomēr lielākoties šie elementi tiek pasniegti ar ironiju un komismu, kas skatītājiem liek pasmieties vien par sevi pašu. 2005. gadā dejotāji līdzinājās tādiem kā sapņotājiem, kuri savā mīlestības skurbumā vēl nevar atmosties un pieslēgties realitātei, šoreiz tie ir klaidoņi, kuriem, neskatoties uz primārajām izdzīvošanas lietām, tomēr arī nepieciešama šīs apdullinošā sajūta.

Domājot par to, kāpēc gan atkal un atkal runājam un skatāmies to pašu, jāpiekrīt kāda skatītāja komentāram no 2013. gada: „… Manuprāt, tā ir skatītājam visdraudzīgākā laikmetīgās dejas izrāde, ko esmu skatījusies.” (skat. šeit) Ja runājam par izrādi, kā draudzīgu saprotu tādu, kurš iepriecina, izklaidē, jokojas par sevi un tevi, neaizmirstot kādu smeldzīgu un lirisku noti pāri visam. Šis draugs ir tik ļoti pazīstams, ka var runāt par tām pašām tēmām atkal un atkal, bet atkarībā no situācijas, kurā katrs no jums atrodas, sarunā atklājat jaunas nianses, jaunus grābekļus, uz kuriem uzkāpt, jaunas skabargas, uz kurām uzdurties un jaunus valšus, kurus izdancot.

Gribētos izcelt arī kādu citu komentāru par šī darba potenciālu, kas rakstīts 2012. gadā: „…Es savukārt ceru, ka OŽDK “Mīlestība” joprojām būs aktuāla un dzīva 2015. gadā – iestudējuma desmit gadu jubilejā. Tad to varētu iedzīvināt Arēnā “Rīga”, piedaloties visiem tiem, kas reiz tajā dejojuši. Tas būtu kaut kas kolosāls! Jāķeras tik pie projekta realizēšanas.” (skat. šeit) Varbūt šo domu, sapni varam nepamest un atstāt nākotnē, kad „Mīlestība” būs vēl padzīvojusies, apbružājusies, tai būs, izgājuši cauri jauni dejotāji un skatītāji, savukārt daudzi citi atgriezīsies un lūkosies ar citām acīm un sirdīm.

„…par to pašu mīlestību, kura ir tik skaista un tāla. Kā sārta pamale vasaras vakaros, kā atmiņas par bērnības zemeņogām uz mēles. Tā vienmēr liek gaidīt, cerēt, tikties. Un nikni mesties pakaļ, ķert, grābt un grūstīties.” Izlasu šo izrādes programmiņā un paceļot acis redzu I. Zīriņas kājas vien tirināmies ārā no viena no miskastes konteineriem, kas novietoti uz skatuves. Nu, nevar nesmīnēt! Tikmēr S. Grīnfelde cenšas balansējošo I. Zīriņu pieturēt pie svārkiem un zeķēm, R. Galkina klīst pa nostūriem ar drēbju maisu, G. Spridzāns biedējoša ielas zēna paskatā iemalko nezināmas izcelsmes dziru no plastmasas pudeles, un A. Filipovs, pēc izskata apmulsis, it kā cenšas pievērst kāda uzmanību vai uzsākt sarunu līdz brīdim, kad no skatītāju rindām ierodas A. Kačanovskis. To redzot, saprotu, ka varam runāt, skatīties un ampelēties atkal par to pašu.

Foto: Jūlija Žitluhina.

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.