Desmit gadi kopā ar Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem. Intervija ar Regīnu Kaupužu

06/03/2015

Gunta Bāliņa

2015. gada februārī Latvijas Nacionālajā operā notika horeogrāfes, baleta pedagoģes Regīnas Kaupužas un komponista Uģa Prauliņa baleta „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” jubilejas izrāde. Šī izrāde bija īpaša, jo skatītājiem bija iespēja vienā vakarā redzēt turpat vai 13 Sniegbaltītes, 7 prinčus, 10 medniekus,12 pamātes, rūķīšus un vēl daudz citu lomu izpildītāju, no kuriem daudzi pirms desmit gadiem bija Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņi, bet šodien ir LNO vadošie baleta solisti.

Gunta Bāliņa: -Regīna, kā tu uzskati, vai desmit gadi ir pietiekoši daudz, lai izvērtētu šīs izrādes nozīmīgumu? Vai skatītājiem būs iespēja atkal tikties ar Sniegbaltīti, rūķīšiem un pārējiem pasakas varoņiem?

Regīna Kaupuža: -Es domāju, ka tas ir daudz un tā nav pēdējā izrāde! Izrādes vēl būs, un, protams, priecē LNO labvēlīgā attieksme, ka izrāde ir teātra repertuārā. Jā, bija doma studēt kaut ko jaunu, bet jāsaka kā anekdotē – gribēja aiziet cilvēks pensijā, bet visi viņu tā saslavēja, ka viņš izlēma neiet pensijā! Šajā gadījumā – ir skatītāju interese un LNO atbalsts, tātad izrāde ir jāspēlē un nav jāiet pensijā! Runājot par jubilejas izrādi, es domāju, ka šoreiz ar vislielāko interesi, prieku un atdevi piedalījās visi baleta mākslinieki, kuri šodien ir LNO vadošie solisti, bet savulaik bija baleta skolas audzēkņi. Mēs, pedagogi, toreiz vēl nezinājām, kā veidosies viņu mākslinieciskais mūžs, bet bija vēlēšanās, lai katram audzēknim tas izveidotos radoši piepildīts. Protams, vadošās lomas tika iedalītas tiem audzēkņiem, kas nākotnē varētu būt solisti un kuru profesionālo izaugsmi varēja redzēt jau skolā. Un tagad esmu gandarīta, ka šīs vēlmes ir piepildījušās. Tas arī izceļ izrādes „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” nozīmīgumu – tā darbojas kā sava veida tramplīns kaut kam lielākam. Ienākot teātrī, jaunie baletdejotāji jau ir apzinājuši un sapratuši vadošo solistu slodzi un atbildību un tad, manuprāt, rodas motivācija, vēlēšanās virzīties uz priekšu.

-Vai jubilejas izrādē bija jūtama īpaša svētku sajūta?

-Tie patiešām bija svētki! Man bija liels prieks, ka tie dejotāji, kas šobrīd ir LNO valdošie baleta solisti piekrita piedalīties jubilejas izrādē bez pierunāšanas!  Brīnišķīgi, ka ne tikai vadošajās lomās, bet arī citās mazākās lomās piedalījās jau esošie baleta mākslinieki, piemēram, Margarita Mergoļda nodejoja stirniņu, Aleksandrs Osadčijs un Milana Komarova rūķus – lomas, kuras viņi bija dejojuši, esot baletskolas audzēkņi. Bet šodien jau ar citu pieredzi, atbildības sajūtu un apziņu notika neatkārtojama izrāde. Tas viss šo izrādi pacēla ļoti augstā emocionālā un profesionālā līmenī. Man pašai bija ļoti interesanti vērot un sekot katrai baleta ainai, jo tā nebija kārtējā izrāde. Un rūķi! Kā viņi, „skolas rūķi”, iejutās lomā kopā ar „operas rūķiem”. Tas bija fantastiski! Šajā izrādē varēja redzēt šo paaudžu maiņu. Tie, kas šodien ir tikai uzsākuši savu ceļu baleta mākslā, pirms desmit gadiem vēl nedomāja par to un varbūt pat nezināja ne to, kas ir balets, ne tos solistus, kas piedalījās izrādē. Tomēr mums, pedagogiem, visi ir mūsējie, un bija gandarījums vērot, kā mazie ar lielu interesi vēroja solistu sniegumu, savukārt lielie, saprotot, ka viņi ir kā piemērs mazajiem, centās parādīt meistarību, emocionalitāti un profesionālismu. Tas viss neizsakāmi priecēja!

Regīna Kaupuža kopā ar izrādes dalībniekiem

-Tev šī sezona ir sākusies un turpinās ļoti radoši! Kādi pasākumi ir bijuši šajā laikā?

-Šī sezona tiešām iesākusies ļoti dinamiski jau septembrī, jo oktobrī mēs ar RHV audzēkņiem bijām uzaicināti piedalīties Ingrīdas Lūres organizētā Leona Brunova piemiņas festivālā-konkursā Liepājā. Mums bija iespēja parādīt divus viencēliena baletus – „Koklētājs un velns” un „Klase – koncerts” –, kuros piedalījās jaunāko, vidējo un vecāko klašu audzēkņi. Bija jāsāk gatavoties arī izrādei „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”. Jā, šis process ik gadu sākas no jauna, jo bērni ātri izaug un jāsagatavo aizvien jauni izpildītāji.

Janvārī notika divi iepriekš neplānoti, bet ļoti interesanti pasākumi – projekti. Pirmais bija sadarbības projekts ar Berlīnes Valsts baletskolu. Aizsākums šai sadarbībai meklējams manis organizētajā 2. Starptautiskajā Baltijas Baleta konkursā, kurā Berlīnes Valsts baletskolas audzēkņi bija pārstāvēti ļoti plaši. Tad arī izveidojās radoša sadarbība ar šīs skolas māksliniecisko vadītāju Mareku Rožicki, kurš kā ļoti enerģisks cilvēks un dažādu radošu projektu iniciators ir arī liels savas skolas patriots. Līdzīgi kā es viņš ārpus skolas mācību programmas organizē dažādus virsnormatīvus projektus, kas veicina skatuviskās prakses apguvi. Būtībā tas arī ir galvenais mācību gala produkts, jo visas iegūtās zināšanas un prasmes mēs demonstrējam uz skatuves. Tāpēc es ar lielu prieku pieņēmu Mareka Rožicka piedāvājumu mūsu skolas audzēkņiem piedalīties Berlīnes Valsts baletskolas izrādē „Mazais princis”. Mūsu skolas audzēkņi piedalījās grupu dejojumos un šo horeogrāfiju apguva ļoti īsā laikā, proti, četrās dienās un, piedaloties šajā izrādē, noturējās līmenī. Malači! Izrādē piedalījās 1., 2., 3. klašu audzēkņi un JVLMA horeogrāfijas katedras studenti. Arī viņiem šī bija interesanta skatuviskā pieredze ne tikai kā dejotājiem, bet arī kā topošiem horeogrāfiem un pedagogiem.

Tam sekoja ļoti ātrais, es pat teiktu „īpaši ātrais” iestudējums „Mana skaistā Lēdija”, kas bija sadarbības projekts ar Rīgas Doma kora skolu. Par to man bija liels prieks, jo tas ir tikai likumsakarīgi, ka skolas, kas darbojas vienā kompleksā, veido šādus sadarbības projektus. Pieredze šādu projektu izveidē jau bija iegūta, savulaik iestudējot Prauliņa „Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus”, G. M. Pētersena „Tauriņus”. Arī ar Andreju Jansonu jau bijām sadarbojušies Bruno Skultes baleta „Koklētājs un Velns” iestudējumā kopā ar horeogrāfi Agnesi Andersoni. Tādēļ mūzikla horeogrāfisko partitūru veidot sadarbībā ar diriģentu Andreju Jansonu un režisoru Juri Joneli piekritu bez īpašas vilcināšanās. Jāatdzīst, tas bija „ātrgaitas vilciens”, jo projekts tapa divās nedēļās!

-Vai šis projekts bija veiksmīgs?

-Domāju, ka šis projekts bija izdevies. Ar laiku, skatoties no attāluma – videoierakstā, mums visiem radošās grupas dalībniekiem bija vienots vērtējums par projektu, proti, ka tas bija veiksmīgs. Protams, var atrast nelielas izpildījuma kļūmītes, bet tās izrādes kvalitāti neietekmēja un jāņem vērā, ka visi izpildītāji bija skolēni. No režijas puses bija atrasta galvenā esence. Izrāde bija dzīva un ļoti muzikāla. Audzēkņi, piedaloties mūziklā, pierādīja, ka spēj dzīvi un atraktīvi iejusties lomās, neskatoties uz to, ka tiek gatavoti akadēmiskās muzicēšanas un dziedāšanas žanrā. Sākotnēji režisors Juris Jonelis bija iecerējis veidot iestudējumu kā koncertizpildījumu, jo nebija pārliecības par iespējamību tik īsā laikā sagatavot izrādi, tomēr rezultātā sanāca mūzikls. Kārtīga izrāde, kurā piedalījās arī RHV vecāko kursu audzēkņi.

-2014. gada vasarā, no 20. jūlija līdz 2. augustam, Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā pirmo reizi tās vēsturē notika starptautiskie labdarības fonda „Open World” intensīvie vasaras kursi baletskolu audzēkņiem un pedagogiem, ko tu organizēji kopā fonda „Open World” dibinātāju Jekaterinu Ščelkanovu. Kā tu vērtē šādu starptautisku sadarbību baleta izglītībā?

-Meistarklases bija ļoti vērtīgas gan pedagogiem, gan dejotājiem, vienlaikus desmit mūsu skolas labākajiem audzēkņiem tika dota iespēja piedalīties tajās bez maksas. Protams, meistarklases pasniedza savas profesijas meistari. A. Vaganovas Baleta akadēmijas profesore Ludmila Safronova ar savu unikālo, pedagoģisko pieredzi un virkni skaidrojošajām „pērlītēm” sniedza ieskatu klasiskās dejas pamatos. Savukārt Kubas baleta pedagoga Lazaro Karreno veidotā klasiskās dejas stunda pārsteidza ar sava ķermeņa izjūtu un pārvaldības spēju, drosmi, azartu un izdomu kustību tehnikā.

Šobrīd, mērķtiecīgi strādājot, mums ir izveidojusies ļoti radoša sadarbība ar Pēterburgas A. Vaganovas Baleta akadēmiju, Tallinas baleta skolu, Lietuvas, Berlīnes, Polijas, Francijas u. c. baleta skolām. Gan audzēkņiem, gan pedagogiem sevis pilnveidošana starptautiskā radošā sadarbībā ir nepieciešama, jo laikmets uzstāda savas prasības.

-Tava pedagoģiskās darbības sfēra ir pietiekoši plaša, tu pasniedz klasisko deju RHV, JVLMA un esi repetitore LNO. Kādi ir tavi studenti JVLMA un ko tu viņiem māci?

Jā, pedagoģiskās darbības lauks ir plašs. Runājot par darbu ar JVLMA studentiem, jāsaka, ka tas ir nedaudz dalīts. JVLMA nav noteikuma uzņemt studējošos tikai ar horeogrāfijas vidusskolas izglītību, jo akadēmija gatavo horeogrāfus un pedagogus dejas nozarē, tātad studējošie pārstāv dažādus dejas veidus – tautas dejas, sporta dejas, mūsdienu deju, džeza deju un, protams, klasisko deju. Jāņem vērā, ka noteiktai daļai studentu nav horeogrāfijas vidusskolas izglītības, līdz ar to nav arī pamatzināšanu klasiskajā dejā. Tomēr studējošajiem ir jāiegūst sapratne par klasisko deju kā profesiju, kustību metodiku, vienlaikus jāapgūst prasme savas zināšanas klasiskā dejā pielietot savā dejas veidā. Ar tiem studentiem, kas beiguši RHV un kuriem ir profesionālas zināšanas klasiskajā dejā, es runāju par niansēm kā juvelieris, bet ar tiem studentiem, kuriem šo zināšanu nav, sāku ar pamatiem, ar klasiskās dejas ābeci.

-Regīna, 2008. gadā tu iestājies RPIVA doktorantūrā. Kā tev veicas ar promocijas darbu „Klasiskā baleta vēstījuma izpratnes attīstība horeogrāfijas vidusskolas audzēkņiem” un tā aizstāvēšanu?

-Šogad esmu iecerējusi piebeigt doktorantūru un apstiprināt savas zināšanas. Esmu saņēmusi arī pārmetumus par vilcināšanos. Bet gribu pateikt tikai vienu: mēdzu ievilkt laiku, ja jūtu, ka notiek automātiska darbība. Man laiks nepieciešams, lai varētu paskatīties uz savu darbu it kā no malas un izvērtēt galvenos un pareizos atslēgas vārdus. Informācijas gūzma un darba materiāli, kas sākotnēji likās nepārvaldāmi, ar laiku kļuva skaidrāki, izkristalizējās vajadzīgais un liekais. Man šķiet, lai aizstāvētos ir vajadzīga mierīga, normāla, pārliecināta izpratne par to, ko aizstāvi, nevis uztraukums, kā tevi novērtēs. Uztraukums jau tāpat būs! Tēma man ir ļoti tuva un interesanta. Ar klasiskā baleta vēstījuma izpratnes attīstību saskaros ik uz soļa, ik katru dienu darbā ar RHV audzēkņiem, JVLMA studentiem un LNO baleta māksliniekiem. Tā nu briestu morāli un fiziski.

-Kādi ir tavi tuvākie radošie plāni?

-Radošo plānu man laiku pa laikam ir ļoti daudz. Kolēģi man reizēm pārmet, ka to plānu ir pārāk daudz. Bet bez tiem jau nevar. Kaut kas vienmēr ir jādara – ja kāds projekts sabrūk, tad vietā jāatrod cits! Tieši kā horeogrāfei man ir vēlēšanās iestudēt vēl vienu bērnu baletu, kurā darbotos visas trīs skolas – Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola, Rīgas Horeogrāfijas vidusskola un Rīgas Doma kora skola. Šī ideja vēl kaut kur lidinās. Ņemot vērā manu raksturu, tas noteikti būs kaut kas jautrs un ļoti gaišs, optimistisks darbs bez traģēdijām. Iestudēt pozitīva rakstura darbu ir daudz grūtāk, jo, man liekas, vairākums cilvēku ir tendēti uz drāmu un ciešanām, tāpēc man gribas pretēji – kaut ko ļoti pozitīvu.

-Tev savulaik baletskolas audzēkņi uzdāvināja mazu pūkainu kaķēnu Marfu. Kā tu ar viņu saproties?

-Jā, mājās man ir Marfa. Viņas vārds veidojās no manu skolnieču vārdu pirmajiem burtiem. Vakaros, kad pārnāku mājās, lai arī reizēm vēlu, viņa vienmēr ar mani aprunājas, bieži saņemu pat pārmetumus par ilgo prombūtni. Tad mēs aprunājamies, es pacienāju viņu ar kādu našķi, viņa ieritinās man klēpī un labsajūtā murrā. Viņa man ir negatīvo emociju katalizators. Protams, kā jau kaķiem viņai ir pietiekoši neatkarīgs raksturs, un bieži vien viņa dara to, ko grib.

-Tev ir tik daudz projektu, zinātne, pedagoģija, konkursi. Kad tu atpūties?

-Šovasar gribu aizbraukt uz Spāniju! Tur ir silti. Bet, ja godīgi, tad tā īsti jau atpūtai neatliek laika, un es arī nemaz nevarētu nedarīt neko. Cik sevi atceros, vienmēr esmu darījusi vairākas lietas vienlaicīgi. Jā, tas ir radošs nemiers, daudzpusīgums. Es visu laiku esmu radošā procesā: studēju baletu, rakstu grāmatas, piedalos dažādos projektos, braucu viesizrādēs ar audzēkņiem. Konkursi, organizēšanas darbi – jā, man patīk to darīt! Man tas nav nogurdinoši katru reizi izdomāt kādu „ekšenu” – jaunu pasākumu! Man katra diena ir jauna dzīve. Es daru to, kas man patīk. Uzskatu, ka laimīgs var būt tas cilvēks, kas dara to, ko vēlas, tad nav jācīnās ar uzdevumu darīt pret paša gribu. Pat esot atvaļinājumā, pēc trijām dienām es sāku „knosīties”, jo kļūst garlaicīgi, un tad sāku izdomāt kādu nodarbi.

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.