Brigita Čikste

Tāpat kā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgus ir svēta lieta visiem amata meistariem, tā arī latviešu skatuviskās tautas dejas izpildītājiem un kolektīvu vadītājiem kalendārā jau laikus ierakstīts pasākums, kurā vēlams piedalīties vai kuru vismaz apmeklēt, – ikgadējais Jaunrades deju konkurss. Protams, tas notiek nekur citur kā Valmierā. Šajā konkursā novērtējama latviešu skatuvisko tautas deju mākslinieciskās jaunrades kopaina, kas tapusi pēdējā laikā. Šoreiz – 45 horeogrāfu jaunradītas 90 dejas 57 kolektīvu sniegumā. Lai gan deju tirgus ir tik plašs, ka kompetentajai žūrijai (šogad septiņu visnotaļ pazīstamu un cienītu dāmu sastāvā) pat grūti aptverams un novērtējams, tomēr šis konkurss ir noderīgs katram deju kolektīvam. Kā uzsvēra žūrijas komisijas priekšsēdētāja Gunta Skuja, tieši tāda ir šī konkursa pamatfunkcija – piedāvāt jaunas dejas kolektīvu repertuāru papildināšanai.

Labi, ka konkursā dejas bija secīgi sakārtotas dejotāju kvalitātes un vecuma grupās, ļaujot interesentiem vērst uzmanību uz tieši sev saistošo repertuāru. Un jāsaka, ka pat potenciālajam skeptiķim, kuram varētu likties, ka kolektīvu vadītāji  var atļauties mierīgi čučēt mīkstos spilvenos un gaidīt norādījumus “no augšas”, divus trīs gadus cītīgi drillējot obligāto Deju svētku repertuāru un savu radošo garu lieki nepiepūlējot, nāktos atzīt savu alošanos. Ar prieku secināju, ka jaunas dejas top gan skolās, augstskolās un kultūras namos, gan laukos un pilsētās visos Latvijas novados. Ir īpašs gandarījums par jaunajiem horeogrāfiem, kuri nebaidās rādīt savus eksperimentus un mēģinājumus. Ja kādam liekas, ka jaunas dejas top tikai A grupas deju kolektīvos un horeogrāfijas vispāratzīto grandu deju ansambļos, tad šis konkurss absolūti pierādīja pretējo. Tas dod pārliecību, ka latviešu skatuviskā tautas deja neizsīkst; tā dzīvo un attīstās. Un tas, ka šogad konkursā nepiedalījās tādas autoritātes kā Jānis Ērglis, Agris Daņiļevičs, Taiga Ludborža un Gunta Skuja, iespējams, ļāva uzmirdzēt un balvas saņemt jaunajiem horeogrāfiem – Kasparam Braunam, Krišjānim Bitem, Dāvim Ērglim, Baibai Miķelsonei, Keitai Straumei, Laurai Pavilonei, Mārtiņam Kaivam. Sevi pieteica arī gados jaunie, bet jau iepriekš varēšanu apliecinājušie Reinis Rešetins, Juris Gogulis un Guna Trukšāne. 

Vispatīkamāko pārsteigumu šajā reizē sagādāja B grupas jauniešu deju kolektīviem veidotie numuri. Te spožas deju pērlītes parādījās gan TDA “Sprigulītis” (“Vilks”, Dāvja Ērgļa hor.), JDK “Dārdari” (“Kandavas roku polka”, Reiņa Rešetina hor.), gan JDK “Sudraba stīgas” (“Suitu dižsolis”, Zandas Mūrnieces hor.) un JDK “Vainags” (“Skanēt skana staigājot”, Lauras Pavilones hor.) sniegumā, bet visvairāk – Agra Daņiļeviča deju skolas “Dzirnas” jauniešu spožajā izpildījumā. Šajā grupā visas galvenās balvas ieguva viņu pedagogu Kaspara Brauna un Dagmāras Bārbales veidotās dejas “Jāju, jāju pa celiņu”, “Vasaras valsis” un “Laima sēd ābelē”. Ļoti liels gandarījums par Kaspara Brauna spožo debiju. Līdz šim sevi apliecinājis kā labu deju pedagogu, šoreiz viņš pierādīja horeogrāfa talantu, radot detaļās pārdomātu, noskaņā spilgtu un spēcīgu dejas ainavu “Jūra” (VPDK “Ačkups” izpildījumā) un trauslu, gaisīgu, pēc jasmīniem un vidusskolas izlaiduma smaržojošu “Vasaras valsi” (Deju skolas “Dzirnas” sniegumā). 

Pērnā gada Jaunrades deju konkurss noslēdzās Dagmāras Bārbales zīmē, kad platā straumē plūda viņas panākumu upe. Šī reize nebija izņēmums, tikai tagad jau nojautām, ko no Dagmāras un viņas vadītā TDA “Vektors” varam sagaidīt. Par to jau pavasarī bijām pārliecinājušies viņas līdz šim augstākajā horeogrāfiskajā virsotnē – uzvedumā “Aiz ko garš pavasar’s”. Valmierā žūrija apliecināja, ka šī uzveduma spilgtākās dejas “Aun kājiņas, Tu, sniedziņ”, ”Ieš’ kaimiņa apraudzīt”, “Veri māte, vara vārtus” un “Maķenīti palaidos” ir virsotnes arī A grupas deju ansambļu repertuāra kopainā.  

Atsevišķas solo kategorijas šajā konkursā nav, tāpēc prieks, ka starp daudzajiem grupu numuriem (16 pāri, 24 meitas, 20 puiši u. tmldz.) žūrija pamanīja un novērtēja arī abas solo pāru dejas – Jāņa Purviņa “Irbīt, manu zeltspārnīt’” un Dagmāras Bārbales “Nu zied ievas, ābelītes”. Cits jautājums, vai tās būs piemērotas koprepertuāra vajadzībām. Tomēr talantīgā izpildījumā kā niansēts horeogrāfa idejas īstenojums tās paspilgtinās jebkura koncerta gaitu. Lai atainotu mīlestību, pietiek ar diviem, ne? Arī pārējās divās apbalvotajās dejās ”Trejdeviņi ziedi zied” un ”Vidū jūras uz akmeņa” Jānis Purviņš apliecināja savu vērienīgo, filozofijā un dzīves redzējumā balstīto horeogrāfisko domāšanu, kam vienas dejas ietvars ir par šauru. Jāņa Purviņa ceļš ir deju izrādes, kurās tikai sev raksturīgajā veidā viņš dziļi un pārliecinoši pauž savu koncepciju.

Vilšanos sagādāja vidējās paaudzes deju kolektīviem – spēcīgai un Latvijā plaši pārstāvētai dejotāju grupai – piedāvātais repertuārs. Parasti šīs vecuma grupas dejas ir interesantas, cilvēciskajās attiecībās un skatuves pieredzē balstītas. Ne šoreiz. Lai gan tās apliecināja horeogrāfu domāšanas, gaumes un jaunrades virzienu dažādību – no humoristiskās, groteski pārspīlētās slaucēju ikdienas Reiņa Rešetina “Dzīve rit kā laidarā” līdz vieglprātīgi ziņģiskajai Ilutas Mistres “Nevaru, ak nē!”, suģestējošajai  Lilijas Liporas “Talkas mātei” un meditatīvajai Kaspara Brauna “Jūrai”, tomēr kopumā šī bija vājākā konkursa sadaļa. Apšaubāms likās arī autoru izvēlētais deju iedalījums kategorijās, kas neatbilda D un E grupu dejotāju spējām. Īpašas vērtības žūrijas komisija nesaskatīja starp senioru kolektīviem pieteiktajām dejām. Man tomēr šķiet, ka vairākas no tām – Dāvja Ērgļa, Skaidrītes Andževas un Lienes Gailānes horeogrāfijas – aizies tautās, tiks dejotas un koprepertuārā izmantotas. Un tas taču ir galvenais šī konkursa ieguvums!

Par galveno problēmu uzskatu horeogrāfu nekritisko attieksmi pret muzikālā pavadījuma izvēli. Nolikumā teikts, ka horeogrāfam jāiesniedz dejas koncepcijas izklāsts, ko mēs, skatītāji, protams, neuzzinājām. Tomēr daudz vairāk par šo izklāstu man būtu gribējies dzirdēt autora skaidrojumu, kāpēc viņš vai viņa izvēlējies attiecīgo mūziku. Nez, vai mēs būtu uzzinājuši ko vairāk par “Man patika!” Itin bieži dejām izvēlēti skaņdarbi ar sarežģītiem, saliktiem taktsmēriem un ritmiem, kuriem nebija izdevies pielāgot deju kustības un radītas nemuzikālas, izpildītājiem neērtas kustību kombinācijas.

Ko tālāk? Lai ar jaundeju konkursu, kas dod ierosmi kolektīvu vadītājiem un gandarījumu, kopā būšanas prieku un svētku sajūtu dejotājiem, Valmiera janvāra beigās vienmēr top par latviešu skatuviskās tautas dejas galvaspilsētu! Ko nākamgad? Varbūt nevis vienu, bet divas deju tirgum veltītas dienas, lai vakarā nekūp galva un nemoka bažas, ka lielajā drūzmā kāda pērlīte tika sabradāta kājām. Lai būtu skaidrs, ko no konkursa varam sagaidīt – jaunas horeogrāfijas Deju svētku koprepertuāram vai spilgtus autordarbus: deju autoru neatkārtojamās, individuālās jaunrades paraugus.

Foto – Kaspars Teilāns, Latvijas Nacionālais kultūras centrs