Dejotāju un aktieru satikšanās klusajā dabā. Par izrādi “Nature morte”

02/12/2016

Dita Jonīte

Pirms vēl Nacionālā teātra Jaunajā zālē sākusies izrāde un skatītāji ieņem vietas, labajā pusē redzams, kā gaidāmās izrādes izpildītāji jau draudzīgi čalo. Zālē jūtama patīkami atvērta un priecīga atmosfēra, un jau ar šīm pirmajām ievadminūtēm jūtos šim notikumam ļoti, ļoti piederīga. Šī vieglā pacilātība nepazūd līdz izrādes beigām, jo Agates Bankavas dejas izrāde “Nature morte” personīgi man ir stāsts par teātra un dejas radošu satikšanos.

Nešaubos, valsts teātri, kāds ir Nacionālais teātris, tikai izdaiļo šādi meklējumi un dažādu skatuves mākslas žanru saliedēšana. Ne tikai repertuārā iekļaujot projekta tipa dejas iestudējumus, kāds savulaik bija Dmitrija Gaitjukeviča “Inside” šajā pašā zālē, bet māksliniekiem ļaujot meklējumos iet tālāk – aktieriem piedāvājot laikmetīgās dejas pieredzi, bet dejotājiem un horeogrāfiem – praksi īstā teātrī, institucionālos rāmjos un noteikumos.

Rakstot par laikmetīgo deju, ir gadījies atbildēt uz jautājumu – vai tā uzskatāma par laikmetīgās dejas izrādes kvalitāti, ja dejotāji ir arī labi aktieri. Es atbildu “jā”, jo, pat ja izrāde runā kustību valodā, vēstījumu raida konkrēti cilvēki, izpildītāji – tātad aktieri. Un otrādi. Arī “frontes” otrā pusē – aktieri ne dramatiskajā, ne muzikālajā teātrī nevar būt tikai kustīgi ķermeņi uz skatuves. Ja vien nav jātēlo līķi vai sālsstabi. Aktierim ķermenis ir jājūt, jāpazīst un jāprot to mērķtiecīgi vadīt.

Jauši vai nejauši Agates Bankavas izrādē satikušies tie dejotāji, kas ir lieliski aktieri, ar dramatiskā teātra aktieriem, kuriem arī iepriekš vairāk vai mazāk bijusi nopietnāka pieredze ar deju. Intervijā Intai Balodei Agate gan atklāj – savā izrādē viņa vēlējusies strādāt ar tiem aktieriem, kuriem šāda avantūra patiešām varētu interesēt, kuri grib meklēt un dalīties. Un patiešām ieinteresētību un absolūtu līdzdalību no aktieru puses šajā izrādē nevar nejust.

Nezinātājs izrādē diez vai spēs aktierus un dejotājus “sašķirot”. Viņi visi septiņi – Madara Botmane, Eva Kronberga, Evija Skulte, Ainārs Ančevskis, Rūdolfs Gediņš, Andris Kačanovskis, Jurģis Spulenieks –  laikmetīgās dejas iestudējuma pirmizrādē bija draugi, biedri, dejotāji un aktieri. Un katrs klātesošs arī ar savu personību. Kustības un izrādes kompozīcija virzīta tā, lai katram no izpildītājiem ir kāds mirklis ar tikai uz viņu vērstu starmeša gaismu, ar viņa domājošo ķermeni centrā. Un pat ja grupai kādā epizodē nepieciešama sinhrona kustība, arī tad horeogrāfe Agate Bankava tās “noapaļojusi”, lai visi var būt kā viens. Turklāt visā izrādes laikā nevar nejust to draudzīgo grupas jeb iestudējuma dalībnieku ansambļa izjūtu, kas bija vērojama jau pirms izrādes sākuma. Bez uzticēšanās cits citam jau nemaz nav iespējams tāds ķermeņu kontakts, kas virza dejas stāstu un izrādes vēstījumu. Arī lai jokotu, citam citu labi jāpazīst. Un humora izrādē ir gana. Atliek vien uzķert un ļauties.

Kā jau laikmetīgajai dejai ierasts, arī “Nature morte” ļoti konkrēti neverbalizē dejas stāstu. Horeogrāfe gan reklāmas materiālos devusi pavedienu, ka viņu interesējis cilvēks attiecībās ar sevi un dabu, taču dejas izrādē izpildītāju ķermeņi un personības ir tik stāstošas, izteiksmīgas un arī skatītāju uz līdzbūšanu provocējošas, ka ik vienam ir iespēja ne tikai nolasīt izrādes veidotāju raidīto ķermeņa piedzīvojumu jeb stāstu kustībā, bet paralēli radīt arī savu paralēlo tekstu.

Līdzās izpildītāju aktieriskajām kvalitātēm un kustību dinamikai savu lomu spēlē Jaunajai zālei neierastā gaismu partitūra. Gaismu māksliniece Lienīte Slišāne nepilnas stundas laikā rada bagātīgu variāciju amplitūdu no spilgta izgaismojuma līdz dejotāju auguma profila ēnām, sānu gaismojuma noslēpumainībai, pustumsai un tumsai. To papildina gan dabas trokšņi, gan savīšanās ar klasiskās mūzikas fragmentiem, līdz noslēgumā pa tumsu maģiskā rakstā krustojas izpildītāju balsis, iekļaujot arī skatītājus savā enerģijas lokā. Mēs visi kopā esam šajā tumsā un skaņā. Iespējams, ka šajā brīdī izrāde tēlo cilvēka un nāves satikšanos, taču apziņā iegulst prieks un gandarījums par izdzīvotu jeb piepildītu laiku. Ticu, ka tāds bijis izrādes dalībniekiem, un ceru – ka īsts piedzīvojums tas ir arī izrādes skatītājiem. Izrāde skan kā vitāli gaišs apliecinājums dzīvei, dejai un teātrim.

Foto: Margarita Germane

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.