Maija Uzula-Petrovska

Ģertrūdes ielas teātra izrāde “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” ir “divi vienā” – Kārļa Skalbes pasaka tiek stāstīta verbāli, Andreja Jarovoja režijā akcentējot ne tikai pašu stāstu, bet arī stāstīšanas procesu, un pasaka tiek izstāstīta arī ķermeniski, Agates Bankavas horeogrāfijai iestudējumā ieņemot vismaz tikpat svarīgu vai pat vēl nozīmīgāku vietu kā verbālajam stāstīšanas aktam.

Iestudējuma struktūra un gaita ir tik lielā mērā horeogrāfiski noteikta, ka (īpaši jau te – DANCE.LV žurnālā) to varētu skatīt arī kā laikmetīgās dejas izrādi, kurā vārdiski stāstītā pasaka ir dejas ritma veidošanas elements. Pretēji Skalbes pasakai, izrādes “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” stāstītājs un galvenais varonis ir kolektīvs, nevis miegainajam sabiedrības vairākumam pretstāvošs indivīds. Astoņi Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktieru un režisoru 3. kursa studenti – Ilva Centere vai Ieva Florence, Anna Nele Āboliņa,  Elīna Avotiņa vai Aminata Grieta Diarra, Toms Veličko, Mārtiņš Velps, Oskars Vīksne, Toms Treinis, Mārtiņš Zariņš – ierodas un lietišķi sāk būvēt izrādes pasauli. Kā izejmateriālus pasaules radīšanai viņi izmanto astoņas cilvēka izmēra kastes, pagatavotas no gaiša koka (Ievas Kauliņas un Andreja Jarovoja scenogrāfiskais risinājums ir daudzfunkcionāls, taču pārlieku atgādina Vladislava Nastavševa “Idiota” telefonbūdiņas), kā arī ģitāras skaņas, savas balsis un ķermeņus. Iestudējuma uzstādījumam „divi vienā” atbilstoši stāsta varoņus – jauno jūrnieku un Vabulīti – spēlē aktieru tandēmi. Oskars Vīksne kā galvenais varonis ir no aktīvās darbības atsvešinātāks teicējs, kamēr Mārtiņa Velpa jauneklis ķermeniski veido attiecības ar skatuves partneriem un ir arī galvenais dziesmu teicējs. Vabulītes tēla dalījums ir vienveidīgāks – Annai Nelei Āboliņai un Aminatai Grietai Diarrai doti līdzīgi uzdevumi.

“Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” studentu izpildījumā ir stāsts par jaunību un pieaugšanu – par procesu, kas notiek ar ikvienu. Ar Lielvārdes jostas rakstiem apdrukātajos legingos tērptā Ziemeļmeita (abās izrādes skatīšanās reizēs šajā lomā redzēju Ilvu Centeri) ar zilzaļu vainadziņu – šosezon aktuālo acu grimu, kas savieno abas acis, – ir pirmā meitene klasē. Viņai gribas sekot, ar viņu spēkoties (horeogrāfijā izmantoti kontaktimprovizācijas paņēmieni). Izrādes sākumā Ziemeļmeita – jaunības degsme ir kopā ar visiem. Viņa dejo, cīnās, savijas ar Mārtiņa Velpa jaunekli. Izrādes vidusdaļā, jaunajam jūrniekam nokļūstot Miera un Pieticības malā, Ziemeļmeita atkāpjas no dzīvē klātesošās pozīcijas, lai kļūtu par ilgu tēlu. Savukārt vairāki no aktieriem jauneklīgo skatuvisko eksistenci nomaina pret “veču” lomām. Šis ir brīdis, kad studentu izrādes formāts iestudējumam nenāk par labu, jo, lai arī Toms Treinis pravieša Ruņģa, Toms Veličko Labsirdīgā un Mārtiņš Zariņš Sarga lomā darbojas centīgi, tas izskatās pēc “teātra spēlēšanas”, kad bērni spēlē jocīgus pieaugušos. Var novērtēt, ka Treinim ir spilgts komiķa talants, taču brīžiem tas balansē jau uz gaumes robežas un kļūst paštīksmīgs. Paaudžu konflikts jeb karstas sirds sadursme ar remdenām un pierimušām izrādē īsti nerealizējas. Spēcīgākās ir ainas, kurās visi aktieri/kursabiedri darbojas kā komanda. Piemēram, veidojot kustību gleznas – iespaidīgo kuģi jūras braukšanas epizodē vai komisko zirnekli jaunā jūrnieka murgu ainā. Par labu kolektīva vienotībai un režisora Andreja Jarovoja darbam ar to liecina tas, ka izrāde pusotru mēnesi pēc pirmizrādes ir kļuvusi viengabalaināka un enerģētiski spēcīgāka.

Izrāde ir optimistiska dziesma par to, kā ir būt jaunam, kad visa pasaule vaļā. Tās pieteikumā minētā apokaliptiskā gaisotne gan iestudējumā nerealizējas. Dejot un dziedāt ar Ziemeļmeitu ir visnotaļ priecīgi.