Dejojošais vilks. Par projektu “45+”

02/06/2021

Vilnis Bīriņš, projekta dalībnieks

Lai pastāstītu par Olgas Žitluhinas inspirēto projektu “45+” (Network Lifelong Dance Practice: Project 45+), man ir jāstāsta par sevi. Tā arī ir šī projekta mācība. Kad es kārtējo reizi kaut ko vispārinu, Ramona Galkina smaidot man nedaudz ironiski pajautā: “Kā tu vari to zināt? “ Es nopūšos, un kārtējo reizi man jāatzīst, ka viņai ir taisnība.

Bija laiks, kad biju apsēsts ar stāstiem. Mana fantāzija tos ģenerēja lielā daudzumā. Pašam tie likās tik nozīmīgi, ka nespēju tos paturēt pie sevis. Man bija ar kādu jādalās. Stāstos bija kaut kas vārdos līdz galam nenoformulējams, un vienīgais veids, kā es tos varēju izstāstīt, bija – kustība. Citi to sauc arī par deju.

Man apkārt bija daudz cilvēku. Bet, laikam ejot, konstatēju, ka esmu kļuvis par vientuļo vilku. Es dejoju, nolīdis dziļi meža biezoknī. Lai atgrieztos pilsētā – spēlētu uz skatuves, nācās sakoncentrēt visu savu gribu. Tā tapa vairākas izrādes, kuru otrs nosaukums bija “Šī ir pēdējā”.

Tad Olga man piedāvāja iesaistīties projektā “45+”. Piedāvājumu es pieņēmu ar prieku. Šķita vilinoši veidot izrādi kopā ar pieredzējušiem Baltijas un Ziemeļvalstu dejotājiem un horeogrāfiem, kuru biogrāfijas ir cita par citu spožākas. Pirmajā tikšanās reizē es saberzēju rokas un savā ierastajā stilā sāku bērt jautājumus: “Kādu izrādi veidosim? Kas būs horeogrāfs? Režisors?! Mūzika?! Kad plānota pirmizrāde?!” Un pretī saņēmu atvēsinošu atbildi: “Mēs neveidosim izrādi. Šis ir Networking!” Vilšanās manā sejā laikam atspoguļojās tik izteikti, ka Ramona centās mani uzmundrināt: “Baudi procesu!”. Vilks manī bija zaudējis modrību un palaidis garām vienu no salikteņa Networking daļām – “tīkls”! Tā notiek, ja ļaujas emocijām. Bet bija jau par vēlu. Tīkls bija uzmests. Un katru nākamo projekta darbnīcu es gaidīju ar pieaugošu nepacietību. Un tam bija iemesls.

Darbnīca Stellaris Dance Theatre. Foto no projekta dalībnieku arhīva.

Frančesko Skavetas (Norvēģija/Itālija) meistarklasē izbaudu katru mirkli. Ir fantastiski ļauties atbrīvota ķermeņa kustībai.

Igauņu “smalkmehāniķis” Karls Sakss negaidīti piedāvā tēmu, kas mani nodarbinājusi jau gadiem un par kuru pats esmu vadījis meistarklases. Pētām ārējus un iekšējus ķermeņa impulsus.

Oļega Suļimenko (Austrija/Krievija) stāstu stāstīšanas darbnīcā ir daudz jaunu tehnisku paņēmienu. Aizsietām acīm ļauju partnerim sevi aizvest nezināmā virzienā un iztaujāt. Balss katrreiz atskan no kāda cita punkta, un skaļums mainās no kliedziena līdz čukstam. Vai arī – guļot uz grīdas ar aizvērtām acīm, vispirms radām nenosakāmu murdoņu, kas pamazām pārtop vienotā stāstā.

Pērnavā režisora un horeogrāfa Sašas Pepeļajeva (Igaunija/Krievija) meistarklase veltīta tēmai, kas man ir tuva un par kuru esmu daudz diskutējis – dejas semiotika. Ir intelektuāla bauda veidot dejas kustību zīmes un horeogrāfiskas konstrukcijas, kuru loģika pārējiem jāatšifrē.

Benno Vorhams no Zviedrijas spēj piedāvāt neskaitāmas improvizācijas struktūras.

Ar Salliju E. Dīnu no Lielbritānijas eksperimentējam ar dažādiem priekšmetiem, kas izmaina ķermeņa kustību (ķermeni iesienam gumijās, pirkstus pagarinām ar putna spalvām). Uzplaiksnī atmiņa par aizsāktu un nepabeigtu darbu. Anša Rūtentāla Kustību teātra rezidencē režisorei Mārai Ķimelei radās skaista ideja par akmeni cilvēka ķermenī.

Hammerfestā joikojam kopā ar sāmu dziedātāju un joikotāju Maritu Overli Hetu. Marita ir tik interesanta personība, ka pat īsa tikšanās ar viņu, atstāj nospiedumu.

Fiona Milvorda no Lielbritānijas piedāvā pētīt telpu. Ķermenis atrodas telpā, bet arī ķermenī atrodas telpa.

Fionas Milvordas (Lielbritānija) vadīta nodarbība. Foto no projekta dalībnieku arhīva.

Horeogrāfes, jogas pasniedzējas un dabīgās pārtikas šefpavāres Marikas Blosfeldas rezidencē Igaunijā pavadām visu dienu. Pēc jogas nodarbībām seko pamatīgs izaicinājums manām ēst gatavošanas prasmēm, kad katram grupas dalībniekam ir jāpagatavo un jāpasniedz savs ēdiens. Mana prasme pagatavot olas trīs veidos un kartupeļus divos papildinās ar jaunu virsotni – kukurūzas vālīšu sautējumu.

Darbnīcu dienas dažkārt ir noslogotas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Piemēram, diena Hammerfestā: no rīta pusotras stundas ilga klase, ko piedāvā DanseFestival Barents programma, tad divarpus stundu nodarbība darbnīcas ietvaros, tad pusdienas, pēc tam trīs stundu radošā darbnīca, stunda brīva un vakarā festivāla izrāde. Piedevām, dodoties uz Solveigas Leinanas-Hermo Stellaris Dance Theatre studiju un atpakaļ uz apartamentiem, kājām nostaigāti vairāk nekā 10 kilometri.

Nemanot izveidojas kolektīvs, kurā valda uzticības pilna un atbrīvota atmosfēra, kurā nevienam nekas nav jāpierāda, tāpēc var brīvi darboties un radīt. Nu jā, un jāatzīstas, manam vilkam ir iepaticies būt barā. Baudīt Renē humoru, Tīnas nopietnību, Olgas spontānumu, Ramonas toleranci, Tobija komiķa talantu, Solveigas prasmi panākt, ka lietas tiek izdarītas līdz galam, Fionas un Oļega asprātīgos dialogus, Godas noslēpumainību, un grupas dalībnieku spēju nodoties dejai ar visu savu būtību.

Pāri kalnam. Foto no projekta dalībnieku arhīva.

Kad no projekta sākuma ir pagājuši divi gadi, notiek pārsteidzošais – pretēji projekta pasludinātajam mērķim sāk tapt izrādes.

Latvijā un Austrijā top Oļega Suļimenko, Olgas un Ramonas kopīgi veidotā izrāde-performance “Varētu likties, ka esam māsas”. Aizsākums šai izrādei meklējams Norvēģijā, Hammerfestā. Oļegs Suļimenko ir ieradies uz festivālu DanseFestival Barents un, uzzinājis par projektu  “45+”, iedegas, viņš noteikti grib taisīt izrādi ar Olgu un Ramonu!

Projekta pirmajā darbnīcā, daloties domās par to, kādas ir mūsu stiprās un vājās puses, kā plusu gandrīz visi minam, ka esam gatavi runāt atklāti. Šī izrāde pierāda, ka tie nav bijuši tukši vārdi.

Izrāde-performance “Varētu likties, ka esam māsas”. Publicitātes foto.

Norvēģijā Solveiga Leinana-Hermo un dejas kompānija Stellaris Dance Theatre producē izrādi “Nākotnes liecinieki”. Izrāde stāsta par cilvēkiem, kuri kara dēļ bijuši spiesti pamest savas mājas. Tajā piedalās gan Hammerfestas iedzīvotāji, gan bēgļi, kas tikai nesen ieradušies Hammerfestā. Kādā no projekta “45+” darbnīcām Benno Vorhams stāsta par savu pieredzi, tiekoties un strādājot ar bēgļiem, un tieši tāpēc Solveiga par topošās izrādes režisoru un horeogrāfu uzaicina viņu.

Stellaris Dance Theatre (Norvēģija) izrāde “Nākotnes liecinieki”. Publicitātes foto.

Ar Ramonu un Olgu piedalāmies horeogrāfes Ilzes Zīriņas organizētajā projektā “Klātbūtnes dueti”, ar kuriem tiek “iekustināts” laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot”. Tie ir dueti (vai trio), kuros dejotāji tiekas pilsētas vidē, lai divas stundas koncentrētos tikai uz kustību, deju.

“Klātbūtnes duetu” trio festivālā “Laiks dejot”. Foto: Guna Bīriņa.

Šo duetu dalībniekiem tiek piedāvāts piedalīties Pītera Terezakisa (ASV) un Alisonas Grīnas (ASV) gaismas instalācijā – dejas improvizācijas izrādē “Heart Beats Lights”. Ilze Zīriņa un Inta Balode organizē braucienu uz Norvēģiju, kur Latvijas dejotājiem pievienojas dejotāji no Solveigas dejas kompānijas. Ar šo performanci tiek atklāts Hammerfestas dejas festivāls (DanseFestival Barents). Hammerfestas Artic Culture Centre arhitektūra ļauj izvietoties divos stāvos, un skatītāji performanci caur ēkas stikloto sienu var vērot arī no ārpuses.

Pītera Terezakisa (ASV) un Alisonas Grīnas (ASV) gaismas instalācija-dejas izrāde “Heart Beats Lights”.

Kādā no projekta darbnīcām top ironisks un reizē nopietns stāsts par dejotāju un horeogrāfu ikdienu “Rumpeldance”, kas tiek izrādīts Hammerfestas dejas festivāla hallē. Performances dalībniekiem Tīnai Oleskai, Renē Nomikam, Gunai Bīriņai, Olgai, Vilnim, Airai Naginevičuitei-Adomaitienei, Godai Laurinavičiūtei un Solveigai pievienojas atraktīvais aktieris no Lielbritānijas Gvins Vons.

Tīna un Renē uzaicina Olgu uz Tallinu, un dejas kompānijā Fine5 Dance Theatre top izrāde “Es biju šeit”.

Igaunijas dejas kompānijas Fine5 Dance Theatre izrāde “Es šeit biju”. Foto: Renē Nomiks.

Rīgā top instalācija dejā “RE VERA”. Idejas autore un horeogrāfe ir Olga. Dejotāji – Ramona un Vilnis.

Instalācija dejā “RE VERA”. Foto: Jūlija Žitluhina.

Un tā katrs jauns projekts ierosina nākamo. Un izrādes turpina tapt. Un pats projekts jau arī ir pāraudzis nākamajā projektā “BET” – Body Experience Time.

Tagad manam vilkam ir kur atgriezties. Un izrādēm vairs nav tā otrā nosaukuma.

Piebilde par projekta “45+” vēsturi

Baiba Ozoliņa, projekta producente

Viss sākas 2016. gadā, kad kopā ar Olgu Žitluhinu noformulējām senu viņas ideju par kopēju projektu ar vecākās paaudzes ārzemju kolēģiem. Lai dejotu, lai apmainītos ar pieredzi, lai turpinātu dzīvi uz skatuves.

2016. gadā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas “Kultūra” ietvaros saņēmām atbalstu dejotāju sadarbības tīkla Lifelong Dance Practice: Project 45+ īstermiņa projekta realizēšanai (trīs dalībnieku tikšanās viena gada laikā), bet 2017. gadā arī ilgtermiņa projekta realizēšanai. Te finansējums tika piešķirts deviņām aktivitātēm – dalībnieku tikšanās norisēm trīs gadu laikā. Projektā esam trīs partneri – biedrība “PARTY” (Latvija), Fine5 Dance Theatre (Igaunija) un Stellaris Dance Theatre (Norvēģija). 2020. gadā klātienes tikšanās nevarēja notikt, bijām spiesti divas tikšanās organizēt Zoom platformā un pagarināt projekta realizācijas laiku. Pašlaik notiek pēdējā šī projekta tikšanās – rezidence klātienē Jūrmalā.

“45+” šajos gados ir izaudzis par stabilu dejas mākslinieku sadarbības tīklu. Notikušas desmit klātienes rezidences pārmaiņus – Rīgā, Pērnavā, Hammerfestā, Kuldīgā un Jūrmalā. Katrā tikšanās reizē piedalās vismaz 10–12 dejotāju no dažādām valstīm, tiek organizētas meistarklases, kuras pasniedz gan dalībnieki, gan viesmākslinieki. Projekta tikšanās ir piedalījušies šādi dejas profesionāļi – Benno Vorhams, Sibriga Doktere (Zviedrija), Arnis Siliņš, Agris Daņiļevičs (Latvija), Aira Naginevičuite-Adomaitiene (Lietuva), Irina Pahna (Igaunija), bet par stabilu pamatvienību ir kļuvuši – Tīna Oleska, Renē Nomiks, Oļegs Ostaņins (Igaunija/Somija), Solveiga Leinana-Hermo, Nikolajs Sčetņevs (Norvēģija/Krievija), Virpi Junti (Somija), Tobijs Gans (Zviedrija/Anglija), Fiona Milvorda (Anglija), Goda Laurinavičiūte (Lietuva), Olga Žitluhina, Ramona Galkina un Vilnis Bīriņš (Latvija). Meistarklases ir pasnieguši – Karls Sakss, Kuuli Rosna, Kenets Flaks, Sergejs Pepeļajevs, Marika Blosfelda (Igaunija), Branko Potočans (Slovēnija), Frančesko Skaveta (Itālija/Norvēģija), Sallija Elizabete Dīna (Lielbritānija), Anna Grete Eriksena, Marita Haeta Overli (Norvēģija) u. c.

Ieceres vērtīgumu atzinusi arī ES un “Radošā Eiropa” projektu konkursā atbalstījusi četru gadu projekta turpinājumu “BET” – Body Experience Time through 45+ Dancers. Tie paši sadarbības partneri. Projekta ietvaros četru gadu laikā tāpat notiks tikšanās, apvienojot jau iepazītos 12 Eiropas dejas profesionāļus, kā arī kopējas dejas izrādes veidošana. Tiek plānotas viesizrādes sešās Eiropas valstīs, plašāka sadarbība ar dažādu valstu dejas māksliniekiem, pieredzes apmaiņa, sadarbojoties arī ar citām vecuma grupām.

Balstoties šajā pieredzē, “PARTY” un Olga Žitluhina gribētu izvērst šo ideju Latvijā, rūpējoties un apvienojot vecākās paaudzes Latvijas dejas māksliniekus, organizējot meistarklases. Jo dzīve nav tikai deja, tā ir arī mācīšanās.

Paldies Nordic Culture Point un Creative Europe par atbalstu.

www.lifelongdancepractice.org

Titulattēls: projekta dalībnieki, foto Olga Žitluhina.