Ernests Spīčs*

“Zelta sietiņš” dzīvo un dejo savu 65. jubilejas gadu. Aprīļa beigās, tieši pirms Starptautiskās dejas dienas, uz VEF Kultūras pils skatuves redzējām jau ceturto ansambļa koncertu, kurā bija divas daļas un otrajā – kaut kas īpašs. Tas bija dejisks uzvedums “Rikšus”, kas spēja izsaukt daudz emociju un skatītāju gaviļu. Tas tikai tāpēc, ka uzvedumā ielikts daudz radošuma un novitātes. Tagad par visu pēc kārtas. 

Bargā Anna

Tiklīdz priekškars atvērās, skatītāji vispirms ieraudzīja Annu Šteinu, tērpušos jātnieces tērpā ar īstu pātadziņu rokā. Pātadziņa nebija domāta baltā zirga turēšanai pakļautībā, un zirgs nebija īsts, tikai mākslīgā intelekta radīts tēls, kas izgaismojās skatuves dibenplānā. Anna pātadziņu lietoja, lai pieteiktu dejas, aicinātu skolotājus un paceltu kādam dejotājam nomukušu pastalu. Lai gan Anna rādīja bargās kundzes tēlu, vaigos bija ievilkušās smieklu bedrītes, un pat piecpadsmitajā rindā, piecpadsmitajā vietā varēja redzēt smaidošās acis. Veiksmīgi izvēlēts tēls un lieliski nospēlēta loma!

Jaunas un senas horeogrāfijas

Koncerta pirmaja daļā redzējām senākas jaundejas par “kumeliņu tēmu”, kā savulaik tautas dejas pētnieks Harijs Sūna sauca horeogrāfiskajā folklorā visbiežāk dejotās rotaļas un dančus. 

Pārbaudītas horeogrāfijas no mūsu “tautiskā” stila grandu Ulda Žagatas, Aijas Baumanes, Ritas Spalvas, Imanta Magones, Agra Daņiļēviča daiļrades, kā arī Jēkaba Ķībura un Lindas Krēsliņas radītās dejas. Otrajā daļā bija jaundejas, kuru autores – Baiba Šteina, Diāna Gavare, Elīna Kovaļevska, Janīna Nurka un Dace Adviljone. Ansamblim “Momo”, kas kuplināja koncertuzvedumu ar vokāliem pavadījumiem, bija arī Daces Kravales horeografēts priekšnesums.

Šāda koncerta uzbūve, kur pirmajā daļā ir savstarpēji nesaistīti deju priekšnesumi, bet otrajā – pilnvērtīgs bērnu folkbaleta pieteikums, radīja lielisku iespēju salīdzināt gan horeogrāfiskās domas attīstību pāri laikam, gan mūsdienu dejotāju prasmes, kas tika pretstatītas tām, kādas bija pagājušā gadsimta otrajā pusē. Uzdrošinos apgalvot, ka “Zelta sietiņa” dejotāji godam izturēja šo, varētu teikt, eksāmenu. Īpaši vecākās grupas dejotāji ir labi trenēti un, kaut ne bez piepūles, tika galā pat ar sarežģīto U. Žagatas deju “Rikšiem bērīti es palaidu”. Vēl vairāk – jaunās horeogrāfijas, kuras bija koncerta otrajā daļā, ļoti labi kontrastēja ar senajām un horeogrāfiskās domas ziņā nekādi neatpalika. 

Dievības un klīstošais muzikants

Starp ainām īsas horeogrāfiskas etīdes saistīja vienu gadskārtu ar nākamo. Tās dejoja solisti, kuriem bija iedalītas mūsu tautas dievību vai vismaz mājlopu aizgādņu lomas. Visas etīdes horeografēja un pat vienu (Jāņa māti) dejoja Diāna Gavare. Visskaidrākā un jauneklīgākā dejas valoda bija pimajā etīdē. Alise Juraševska (pavasara Māra) un Mārtiņš Virza (Ūsiņš) spēja atklāt dejā iekodēto pavasara sajūtu ar nosacītu mazgāšanos avotā un rumulēšanos. Interesants režijas paņēmiens – pēc samērā īsās dejas etīdes dievības izmantoja aizmugures podestu kā kāpnes uz savu dievību mājokli, lai turpmāk noskatītos, kā tauta tās tur godā. Nedaudz neierasti, ka šajā dievturīgajā idillē pa skatuves dibenplānu klīda kāds muzikants, ko tēloja Valdis Zilveris, kurš piespēlēja dievībām. Asociācijas radās ar kādu senu sadzīves dziesmu par klīstošo studentu Jelgavā un iemīļotu režisora Jāņa Streiča filmu ar Artūru Skrastiņu Beisika lomā.

Folkbaleta jauna virsotne

Tik straujā tempā radīt jaunas dejas un izvairīties no steigas izraisītām kļūdām – piemēram, nevajadzīgiem atkārtojumiem, paviršiem risinājumiem, galvenās tēmas vai leksikas nepietiekama izvērsuma, variāciju nabadzības u.c. – nemaz nav tik viegli. Dejai jābūt gan viegli dejamai, gan viegli uztveramai un galvenais – jāiekļaujas kopīgajā uzveduma stilistikā un tematikā. Te uzreiz jāoponē pašam sev, jo, stingri ņemot, līdz pilnvērtīgam folkbaletam nedaudz pietrūka. Tas nav pārmetums, bet secinājums, ka folkbaleta žanrs Latvijā veiksmīgi attīstās. “Zelta sietiņa” radošā brigāde ar savu dejisko uzvedumu “Rikšus” sasniegusi jaunu virsotni, un horeogrāfes, kā skaidri redzams, ir mācējušas izvairīties no skatuviskās dejas stereotipu “ciešā tvēriena”.

Kad pirms aptuveni pusgada vēroju uzvedumu “Balts” “Arēnā Rīga”, pamanīju, ka skatītāji ļoti atsaucīgi uztver šādu novitātēm bagātu iestudējumu, neskatoties uz režijas kļūdām un dažbrīd pat tādu horeogrāfiju līmeni, kas atbilst pirmā kursa studentu ieskaitei, lai viņus pārceltu otrajā kursā. Tikpat inovatīvs bija arī cits uzvedums tajās pašās dienās, kas notika “Hanzas peronā”. Tikai tā atšķirība, ka dejoja tautas dejas (danču) draugi un skanēja “dzīvi” muzikanti. Videoprojekcijas, gaismas efekti un citi tehnoloģiju brīnumi bija abos minētajos un arī “Zelta sietiņa” folkbaletā “Rikšus”. Turklāt arī muzikanti un dziedātāji piedalījās, kas folkbaletam mūsdienās būtu gandrīz vai obligāts žanra nosacījums.

Ar ko “Rikšus” bija interesantāks, inovatīvāks par to, kas veikts līdz šim? 

1. Skaidrs caurviju vēstījums četrās ainās, kurās nolasāma tautasdziesmā izteiktā ideja “Danco Dievis ar Pērkonu, es ar savu bāleliņu”.
2. Divas horeogrāfijas, kuras tuvojas profesionāla folkbaleta līmenim, – tās ir Elīnas Kovaļevskas “Pār kalniņu Ūsiņš brauca” un Daces Adviljones “Kas pa namu rībināja” – un vēl divas, kuras min iepriekš minētajām uz papēžiem, – Janīnas Nurkas “Deviņdanču kumeliņi” un “Jumīšam piešus kalu” Baibas Šteinas horeogrāfijā. Novitāte ir jau tas, ka horeogrāfes iespēju robežās atsacījušās no skatuviskajā dejā tik izplatīta stereotipa, ka vienmēr jādejo astoņiem pāriem un kumeļam drīkst būt tikai trīs veidu soļi, tas ir, soļi, rikši, aulēkši. 
3. Neskatoties uz to, ka tas ir bērnu uzvedums, dievību lomām izvēlēti pieauguši cilvēki, kas ir pareiza attieksme pret mūsu tautas seno mitoloģiju.

Kas varētu būt vēl labāk

Jebkurš mākslinieks – profesionālis vai amatieris, horeogrāfs vai producents, dejotājs vai muzikants – cenšas pārsteigt skatītājus, iepriecināt, izklaidēt un dažreiz arī šokēt. Uzvedumā “Rikšus” sākumā likās, ka tiks pieļauta tā pati kļūda, kas uzvedumā “Balts”, – vizuālās projekcijas pārmāks dejotāju prasmes un horeogrāfu radīto. Tomēr tā nenotika, un tas ir labi, bet ne ideāli. Jautājums ir par to, vai vizuālās projekcijas, mākslīgi radītie tēli un kino palīdz vai traucē. Nav tā, ka tā ir tikai gaumes lieta, tā ir arī skatuviskās dejas tālākas attīstības pakāpe, kur folkbalets ir sasniedzams arī bērnu un jauniešu deju kopai. Skatuviskās dejas žanrs, kur visiem viss jādara pēc iespējas sinhroni un vienādi, nav īsti paredzēts solistu audzināšanai. Šķiet, “Zelta sietiņš” cenšas būt paraugs skatuviskās dejas sinhronitātē, un tas labi izdodas, ja spriežam pēc šīgada skatē ansambļa iegūtajiem desmit augstākās pakāpes vērtējumiem. Darbs pie solistu izaugsmes veicināšanas ir sācies, vēl nav valsts mēroga sasniegumu, bet tādi būs, ja iesākto neatlaidīgi un čakli turpinās. 

Koncerta un uzveduma finālā, kaut arī pietrūka spēcīga horeogrāfiska akorda un tāpēc nobeigums šķita sasteigts, skatītāji tomēr gavilēja dejotājiem, horeogrāfiem un skolotājiem tik ilgi, līdz režisors Kārlis Anitens “pavēlēja” visiem iet mājās un baudīt saulaino dienu.

Titulfoto: TDA “Zelta sietiņš” publicitātes foto. Autors: Jurģis Rikveilis

*Ernests Spīčs (1955) ir latviešu tautas dejas skolotājs, pētnieks, horeogrāfs un grāmatu autors. Kopš 1992. gada ir Rīgas Latviešu biedrības biedrs, bijis Folkloras komisijas vadītājs (1992—2008). Darbojas un ir darbojies starptautiskās un Latvijas organizācijās, ekspertu komisijās. Viņš ir zīmola “Rīgas danči” vadītājs kopš 2019.gada.