Inta Balode
Esmu ļoti, ļoti priecīga, ka beidzot „parasta” teātra izrāde ir iemesls tik daudz runāt un rakstīt par kustību. Tas no manis izrādei „Kabalas noslēpumi” piešķir piecus PUNKCus. Vēlos piedāvāt ieskatu citātos no septiņiem* viedokļiem par izrādi, kuros dažādos veidos aprakstīta „kabalistiskā kustība”. Tāpat arī nespēju novaldīties neizsakot pāris piezīmes no dejas skatupunkta par lietām, kuras lieliskā veidā demonstrē Alvja Hermaņa jauniestudējums Jaunajā Rīgas teātrī.

Pirmā daļa ar septiņām* apakšdaļām
No septiņām* recenzijām, kuras izlasīju, kustība pieminēta visās septiņās*. Proporcionāli dejas aprakstam atvēlēta lielāka daļa kā ierasts – no viena gara teikuma līdz pat veselai rindkopai. Turklāt vārdi piemeklēti īpaši rūpīgi, tiek runāts arī par plašāku kontekstu. Piedāvāju dažus izcēlumus, kas iecerēti kā mājieni par, manuprāt, ļoti būtiskām parādībām izrādē „Kabalas noslēpumi”.

1. „Aktieri veic ātras neapzinātas kustības ar rokām, pirkstiem, visu ķermeni. Tā ir atsauce uz reliģisku eksaltāciju un vienlaikus veids, kā parādīt smalkas emocijas – dvēseles vibrācijas.” (Oksana Doniča „Тайна каббалы: жить нужно с радостью”, „Час”, 27. 09. 2012)
2. „Aktieru fiziskā eksistence atgādina kaut ko līdzīgu ebreju tradīciju iedvesmotas pantomīmas un laikmetīgās dejas sajaukumam, ņemot vērā to, ka laikmetīgā deja ne vienmēr atgādina izpausmes, ko ikdienā saucam par dejošanu.” (Linda Ģībiete, „Hermanis meklē Dievu”, „Latvijas Avīze”, 01. 10. 2012)
3. „man patika, kā viņi dejodami rādīja, kā maizīti cep…”, „kad viņi visu laiku tirināja pirkstus, tad man vairs nepatika”, „viņš īstenībā bija netīrs sasvīdis no lēkāšanas”, „kustības man bija vispatīkamākais pārsteigums šajā izrādē”, „nedaudz pārsteidza, ka ar savu masu spēj būt lecīgi plastisks. Un tā aizdusa bija dabiska.” (Ilmārs Latkovskis “Kabalas piedzīvojumi”, “Ir”, 03. 10. 2012)
4. “Nebija grūti pamanīt, ka starpbrīdī un pēc izrādes daļa publikas pauda neizpratni par acij neierasto, pārsātināti tricelīgo izrādes kustību partitūru. Droši vien tā arī paliks – kāds to pieņems, kāds nepieņems. Kustības esot veidojušās, iedvesmojoties no hasīdu paraduma lūgt Dievu ar visu ķermeni un skatoties Marka Šagāla gleznas. Sava līdzība tajā visā noteikti ir, un laikam jau būtu dīvaini, ja kāds uz skatuves tādā paskatā dietu Gatves deju. Tomēr, šo kņadu skatoties, prātā nāca vēl kāds gleznotājs, kurš mīlēja runāt, burtiski tulkojot no angļu valodas, «par klusuma kabatām». Šo vīru sauca Marks Rotko. Tās izrādē veidojas, atstājot telpu, kur padomāt.” (Arno Jundze, www.nra.lv, 2012. gada 4. oktobris, Teātra ciba)
5. “..izrādes enerģētiskā centra Gundara Āboliņa un Regīnas Razumas virtuozo dzīves–nāves deju pirmajā daļā”; „Minētā dzīves–nāves deja stāstā Īsā piektdiena skatuviskajā risinājumā ir spožākā izrādes epizode, kur stāsta jēga, kustība un balss modulācijas samiksējas kopā, aizmetot mezglu, aiz kura aizķerties gan prātam, gan emocijām. Citos stāstos kustība vairāk paliek atsevišķā celiņā, kļūstot par komiskas groteskas elementu (īpaši pirmajā gabalā, stāstā Manuskripts), kas ēdas ar saturu, bet atsvešinājums nestrādā.” (Līvija Dūmiņa, www.nra.lv, 2012. gada 4. oktobris, Teātra ciba)
6. “Jaunā iestudējuma oriģinālākā komponente ir aktieru radītā kustību partitūra, kurā caur vizuālām zīmēm, iespējams, mēģināts iekodēt paralēlu vai slepenu vēstījumu (Kabalas noslēpuma daļu?). (..) stilizētā dievlūgšana, kas tomēr lielākoties izskatās vien pēc kāju ritmiskas kustināšanas, locīšanās un saliektu roku plivināšanas ..” (Dita Eglīte „Visādi stāsti un viena metode. Sezonas sākuma pirmizrādes JRT”, www.delfi.lv, 07. 10. 2012)
7. „jūdaisma folklorā balstītu “ķermeņa zīmju valodas” pantomīma””, „Gundars Āboliņš vispār ārpus fiziskā ķermeņa tehniskajām robežām”, „Regīna Razuma plastiskajā precizitātē spridzina kā reti kad”, „Var tikai izteikt apbrīnu, ka izrādes bagātā plastiskā forma tapusi bez horeogrāfa līdzdalības.” (Normunds Naumanis, „Izrādes Kabalas noslēpumi recenzija. Labums mums”, „Diena”, 2012. gada 12. oktobris)

Otrā daļa ar septiņām* apakšdaļām

Izrāde „Kabalas noslēpumi” veic septiņus* būtiskus pakalpojumus dejas mākslai:

1. Ja izrādē ir parodija par deju, jo īpaši par deju teātra izrādēs, tad tā ir talantīgu, rūpīgu un pacietīgu pusaudžu popielas līmenī. Pakalpojums dejai – dejas māksla nav sevī noslēgusies nesaprotama kabala, tā ir atvērta, demokrātiska un pieejama ikvienam.
2. Ja izrāde ir kustības autentiskuma meklējumi, tad tā ir autentiskuma ne kā pašizpausmes, bet gan pirmā, kas nāk prātā un krīt acīs meklēšana. Pakalpojums dejai – viss atrastais ir tīrs un nevainīgs, bez ārējās acs iejaukšanās un top skaidrs, ka deja ir ceļš uz pieredzes un priekšstatu veidojošo elementu atrašanu.
3. Ja izrādes mērķis ir radīt ņirboņu, jo „debesīs visu zina, uz zemes neko nezina”, tad tas ir lieliski izdevies. Pakalpojums dejai – dejas māksla ir tik ietekmīga, ka spēj ņemt virsroku pār tekstiem.
4. Ja izrādes mērķis ir iepazīstināt mūs tuvāk ar katra aktiera varēšanu un mācēšanu kustēšanās jomā, tad mērķis ir sasniegts. Pakalpojums dejai – lai cik atšķirīgi indivīdi neķertos pie kustības radīšanas un rādīšanas, bez papildus iemaņām viss izskatās diezgan līdzīgi un standartizēti.
5. Ja izrādes mērķis ir parādīt, cik specifiska un sarežģīta, un no teātra atšķirīga ir dejotāju un horeogrāfu profesija, varam gavilēt. Pakalpojums dejai – ātri top redzams, ka dejas spēja katru kustības niansi un ķermeņa pozu pārvērst par ko citu, nevis tikai to, pēc kā tas izskatās, paliek rezervēta iesvētītajiem.
6. Ja izrādes mērķis ir likt kritikai un skatītājam skatīties uz kustību vērīgāk, tad kustības padarīšana par tik uzkrītošu izrādes sastāvdaļu, lieliski sasniedz šo mērķi. Pakalpojums dejai – visi skatās, ka viņi dejo.
7. Ja izrādes mērķis ir pateikt, kamēr kusties, tikmēr dzīvo, tad arī tas ir pateikts gana skaļi un skaidri. Tieši tāpēc aina, kur Regīna Razuma un Gundars Āboliņš abi sēž mierā, jo ir kapā, ir visskaistākā. Kā reiz teica nelaiķis profesors Raitis Vilciņš: „Ir vērts nocirst 7 miljonus hektārus meža (skaitlis manis izvēlēts – I. B.), lai izgudrotu sērkociņu. Pakalpojums dejai –  ir vērts tirināties trīs stundas, lai cilvēki, skatoties dejas izrādes, sāktu redzēt arī to deju, kas ir starp kustībām.

*Tora sākas ar pantu, kurā ir 7 vārdi un 28 burti (dalās ar 7). Kabala māca, ka 7 attēlo pilnību un noslēgtību. Pēc 7 dienām pasaule bija gatava. Pasaule ir 6 virzieni (ziemeļi, dienvidi, austrumi, rietumi, uz augšu un uz leju). Pievieno vietu, kur esi tu, un sanāk 7 atskaites punkti. Katrs mēris Ēģiptē ilga 7 gadus. Dievs radīja 7 paradīzes līmeņus. Pasaulē ir 7 kontinenti. Ir 7 notis. Neviens nezina, kāpēc Dievs izvēlējās ciparu “7”, lai apzīmētu pilnību. Viss, ko varam darīt, ir spekulēt, vērot un brīnīties (dati ņemti no apšaubāma interneta avota).