Marija Saveiko

Agrs rīts. Darba vieta pretī logam, no kura paveras skats uz visskaistākajiem saullēktiem. Vēroju, domāju, šķirstu atmiņas. Šķiet, tas bija tik sen – sniegs, ledains vējš, aizsaluši ezeri un upes. Viss, protams, ir relatīvi; saka, ka laiks skrien, reizēm pat lido. Notikumu nomaina notikums, karuselis griežas un pat nedomā apstāties. Tagad kaut kā klusi, gandrīz nemanāmi ziema atkāpjas un mums jau biežāk jāceļ acis pret debesīm, jāsveicina putnu bari. Pavasaris.

Tajā pirmdienā, kad devāmies uz Lādezeru, spīdēja saule un degunā koda sals. Tad vēl bija februāris. Braucām ar kursabiedriem pēc lekcijām un mēģinājumiem Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņi – dejot, es – skatīties. Šis piedzīvojums saistās ar ļoti jaukām sajūtām. Iespējams, tas ir arī dīvaini vai vismaz neierasti tiem, kas dzīvo pilsētā, – pirmdienas vakarā aizbraukt uz pāris stundām uz laukiem uz dejas performancēm. Bet es jau sen esmu pamanījusi, ka tieši šādi notikumi, kas, neprasot daudz pūļu un resursu, pēkšņi maina dienas kursu, mani visvairāk piepilda un iedvesmo. Šādos gadījumos parasti saka: “Tā sakrita zvaigznes,” jo viss, kas no manis bija vajadzīgs, – vēlme.

Braucu un domāju par projekta nosaukumu – “Kāda deja der laukiem?”. Kā – kāda? Jebkāda deja, kurai ir mākslinieciska vērtība, der laukiem tikpat labi kā skatuvei lielākā pilsētā. Kur ir deja, tur ir cilvēki – tas ir pamats, nevis vide. Pats dejotājs vai horeogrāfs aizkulisēs, vai skatītājs. Dažreiz cilvēkam var būt grūti saistīt sevi ar konkrētu mākslu, bet dabiskāk un vieglāk noteikti būs saistīt sevi ar otru cilvēku – vērot viņu, analizēt, meklēt atšķirības un līdzības. Viens jautājums – vienalga, vai uzdots skaļi vai iekšēji, vērsts sev vai māksliniekam, – tas jau ir dialogs vai vismaz tā sākums. Māksla mudina just un domāt. Kādā veidā to panāks pats skatītājs, tā ir viņa darīšana – reflektējot par mākslā vēroto vai par kaut ko citu. Jebkāda māksla ir dzīves spogulis, tāpat tajā redzēsim galvenokārt sevi.

Skatītāju nebija daudz, bet šis fakts neko nemainīja. Vietējā kolorīta atmosfēra un deja pārņēma visu manu uzmanību; patiesībā pazuda jebkādi apzīmējumi, kurš ir kas un no kurienes. Bija tikai līdz šim neredzēta skatuve laikmetīgajai dejai un cilvēki. Es pieņēmu apstākļus un mēģināju atrast sevi tajos. Situācijai veidojoties ap mani, es veidoju savu attieksmi pret to. Tas vienmēr ir abpusējs process.

Elīna Lutce piedāvāja solo fragmentu no gatava darba “Pārtapšanas telpas”. Daži skatītāji sarunā ar māksliniekiem atzīmēja, cik ļoti pati horeogrāfe un viņas kustība iederējās uz mazās skatuvītes ar gleznu uz sienas. Skatuvi apgaismoja mazs prožektors, kas vairāk atgādināja gaismekli no tēta garāžas, mūzika skanēja no nelielas tumbiņas turpat pie skatuves, skatītāju vietas – ne vairāk par piecpadsmit krēsliem. Visi šie objekti radīja vienkāršu, bet vienlaikus īstu, maģisku izrādes atmosfēru. Tas man bija pierādījums idejai, ka deja runā caur personībām bez liekas anturāžas. Deja dzīvo visur – vai tā būtu liela skatuve Rīgā, pludmale Liepājā vai Lādezera pamatskola. Deja ir brīva un mobila.

Ilze Zīriņa kopā ar LKA 1. kursa laikmetīgās dejas mākslas studentiem atveda darbu, kas uz to brīdi vēl bija tikai tapšanas procesā. Horeogrāfei un dejotājiem tā bija iespēja ieraudzīt savu darbu citā gaismā, citā vidē, kas bieži palīdz izrādi attīstīt, pārdomāt, mainīt. Pieņemu, ka jaunā vietā paša veidoto darbu var novērot it kā no malas, nedaudz atsvešināti. Turklāt pēc izrādēm skatītājiem bija iespēja parunāties ar māksliniekiem, uzdot interesējošos jautājumus vai apmainīties ar viedokļiem par redzēto, kas arī ir ļoti vērtīgs pasākums.

Šī pieredze bija tik maza un satriecoši liela – pilna emociju un atklāsmju. Deja ir spējīga pielāgoties visam, tā spēj transformēties – no augstās mākslas tā spēj pārtapt par vistuvāko un sirsnīgāko draugu, kuru saproti no puskustības, un nākamajā brīdī atkal kļūt par nesasniedzamu fenomenu, kas liek tev nirt dziļāk un dziļāk, lai tu beidzot aizsniegtu to, ko tā vēlas pateikt tieši tev, tieši tagad.

P.S. Saulrieti uz Lādezera arī ir īsti mākslas darbi.