Dita Jonīte*

Šogad XVII Deju svētkos piedalījās gandrīz 17 tūkstoši dejotāju. Tas ir par vienu tūkstoti mazāk nekā Latvijas simtgades Dziesmu un Deju svētkos. Tūkstotis turp, tūkstotis atpakaļ – nav tik svarīgi, jo būtiskāk ir pamanīt to, ka dejotāju atkal ir vairāk nekā dziedātāju. Tātad šogad no 40 tūkstošiem svētku dalībnieku proporcionāli atkal visvairāk ir dejotāju. Tomēr deju lielkoncerta “Balts” fināla tekstā dzirdēju frāzi – “jau 80 gadu deja kuplina dziesmu svētkus”. Vai joprojām tikai kuplina vai tomēr dzīvo savu neatkarīgu un pilnasinīgu dzīvi?

Var piekrist tik tālu, ka Dziesmu svētku laikā tiešām ir daudz pasākumu, kuros dejotāji izmantoti kā “kuplinātāji”. Tomēr fakts ir arī tas, ka deja nu jau daudzas desmitgades dzīvo savu paralēlu, patstāvīgu dzīvi. Tas nav ne labi, ne slikti, ne izskaužami vai kā īpaši apbrīnojami, tas vienkārši tā ir. Latvija ir zeme, kas ne tikai dzied, bet arī dejo.

Dejot var visi

Dejotājiem svētkos bija divi lielie notikumi – lielkoncers “Balts” “Arēnā Rīga” (18 jaunu deju un vairāk nekā 3000 dejotāju) un lieluzvedums “Mūžīgais dzinējs” Daugavas stadionā, kurā tika dejotas jaunas un vecas dejas un kurā piedalīties varēja pilnīgi visi (cik lieliski!), kas bija apguvuši repertuāru un bija gatavi doties uz svētkiem. Savs laiks dejotājiem bija paredzēts arī svētku noslēguma koncertā “Kopā augšup” – novadu sadancošanā un vairākās “zelta klasikas” dejās piedalījās vairāk nekā 2000 dejotāju. Nepieciešamība būt maksimāli iekļaujošiem, protams, rada lielākas galvassāpes māksliniecisko risinājumu izvēlēs. Gan tad, ja deju uzvedumā jāaptver pilnīgi visi dejotāji, gan tad, kad kora koncertā jāiekļauj dejas.

Princips, ka lielajos svētku uzvedumos iespējams iekļauties vien tad, ja kolektīvā ir konkrēts pāru skaits, ir tieši tik izaicinošs, lai kolektīvu skaits (695!) šķistu neticams. Vienlaikus – tā nebūt nav visa deja, kas Latvijā tiek dejota visdažādāko žanru amatierdeju pulciņos un kopās (piemēram, tā dēvētie Eiropas deju kolektīvi). Iespējams, ka vēl lielāks dalībnieku skaits būtu tad, ja uz svētkiem tiktu un lielajos uzvedumos vietu atrastu arī tie kolektīvi, kam līdz obligātajam pāru skaitam viens vai daži dejotāji pietrūka. Tas gan atkal nepakļautos mūsu stadionu lieluzvedumu tradīcijai, un neregulāra dalībnieku skaita kolektīvus grūtāk izkārtot laukuma zīmējumos. No tā varam secināt, ka mūsu galvenā tradīcija ir tieši konkrētā skatuviskā tautas deja, kas izveidojusies padomju laikā uz klasiskās dejas tehnikas bāzes. Tās ir dejas, kas labi izskatās uz skatuvēm un laukumos, no kurām var veidot rakstus un zīmējumus, un tieši šis elements visvairāk sajūsmina skatītājus (ne jau horeogrāfiskie smalkumi). Tāpēc deju uzvedumi arvien ir viens no iekārojamākajiem svētku notikumiem biļešu tirdzniecībā. Ņemot vērā lielo skatītāju interesi tieši par deju uzvedumiem, varbūt nākotnē jādomā tikai par vienu lielāku deju uzvedumu, kurā iekļaujas dažādi kolektīvi ar dažādu tehnisko varēšanu, taču katram pēc spējām paredzot vien trīs līdz četras dejas un bez nepieciešamības pārģērbties. Tas ļautu koncertu dejot vairākkārt, kaut piecus vakarus pēc kārtas (un pārdomājot, vai tiešām nepieciešams tos iestiept naktī). Pa dienu, ja ir vēlme un atsaucība, katram kolektīvam var paredzēt arī kādu uzstāšanos pilsētas parkos un skvēros vai organizēt, piemēram, sadraudzības minikoncertus uz visām iespējamajām pilsētas skatuvēm. Nākamie svētki ir jau pēc pieciem gadiem un nāks ar apaļo jubileju – Deju svētkiem 80! Tas ir labs iemesls padomāt par to, kā oriģināli sasaistīt dejošanas tradīcijas ar mūsdienām. Vienlaikus – daudz notikumu visā pilsētā un daži galvenie ar vairākiem koncertiem apmierinātu visus redzēt gribētājus gan tepat Latvijā, gan pasaulē. Par Dziesmu svētku reklāmas trūkumu ārpus Latvijas pamatota kritika lasāma Latvijas sabiedrisko mediju portālā LSM.

Deja Mežaparkā

Horeogrāfs Agris Daņiļevičs vairākkārt rosinājis padomāt par to, kā svētkus dziesmai un dejai  varētu apvienot vienā notikumā – lai dziesma un deja būtu līdzvērtīgās pozīcijās. Viņš arī pats spītīgi kopā ar Edžu Arumu 2022. gada vasarā realizēja projektu “Dziesma dejo, deja skan” Mežaparka estrādē. Notikuma radītāji pierādīja, kā lielu dejas uzvedumu var realizēt arī bez miljonu ieguldījumiem. Gan dejotāji, gan koristi bija ļoti priecīgi par šo pieredzi. Satikšanās un koncertprieku gan vairoja arī tas, ka notikums bija pirmais lielākais pasākums pēc trakajām mājsēdēm un divu gadu pandēmijas ierobežojumiem.

“Dziesma dejo, deja skan” atgādināja, cik daudz ir dejojamu dziesmu un piedziedamu deju, taču reizē arī aktualizēja jautājumu par atbilstošu koncertvietu. Skatītājiem, kuri sēdēja koristu tribīnēs, tā bija perfekta – viss bija labi pārskatāms, jo podestu paaugstinājums nodrošina zīmējumu redzamību (arī vakara saule nespīd acīs). Taču estrādes oriģinālās skatītāju zonas slīpums nav ideāla deju grīda dejotājiem. Varbūt jāsāk domāt piemērota horeogrāfija šādiem slīpiem deju plačiem? Protams, tas ir joku jautājums, jo skatītāji visvairāk alkst redzēt vecās, labās dejas un, vēlams, ar Daugavas stadionā ierastajiem dinamiskajiem uznācieniem/noskrējieniem. Lai gan – arī šogad Daugavas stadionā jutu zināmu neērtību, redzot senioru kolektīvu dzenāšanu uz/no laukuma.

To, ka deju priekšnesumiem Mežaparka estrāde nav labākā vieta arī tradicionālajā variantā – dejotāji uz skatuves un skatītāji skatītāju zonā sēdvietās –, lika pārdomāt svētku noslēguma koncerts. Dejotājus un vēl mazāk deju horeogrāfijas un to zīmējumus no skatītāju vietām īsti neredz. Vienubrīd koncerta laikā iedomājos, ka noslēguma koncerta deju numuri varbūt ir par prieku dziedātājiem, kas uz koncertiem Daugavas stadionā netika paralēlā mēģinājumu grafika dēļ. Taču realitātē koristi novadiem veltītajā deju programmas daļā tika nodarbināti ar kustīga fona veidošanu Jāņa Pētersona vadībā. Viņš (ar vai bez “liekām štukām”) atradās pie diriģentu tribīnes un kopkorim rādīja kustības. Koristiem bija jātēlo/jāimitē pat stabules pūšana, bet dažbrīd iecerētās kustības nemaz neļāva izpildīt dziedātāju saspiestība tribīnēs. Sak’, ka tik skatītāji nesāk garlaikoties, neko neredzot uz deju plača! Gan jau nebija viegli koncerta deju kolektīvu virsvadītājai Ivetai Pētersonei-Lazdānei un pārējiem mākslinieciskās grupas kolēģiem tikt pie labākajiem kompromisiem noslēguma koncerta programmas satura izveidē, bet pilnīgi noteikti tas viss kopā bija par garu, un atsevišķi dejotās novadu sadaļas droši varēja nebūt. 

Koncertā deju klasikas sadaļa (jau kā pavadījums korim) iesākās ar Guntas Skujas “Ik rudeni valodiņa”, kuras horeogrāfija radīta 2000. gadu sākumā un kura arvien ir iecienīta deja kolektīvu repertuārā. Noslēguma koncertā virsdiriģentam Intam Teterovskim gan īsti neizdevās savaldīt jaukto koru daudzbalsību “rakstā rakstā”, kas kopā ar ne tik vienkāršo soļu rakstu dažos momentos radīja vizuālu un audiālu kakofonijas miksli. Bet skatītājs jau redz to, ko grib redzēt, un programmā sekojošās Jāņa Ērgļa “Es izjāju prūšu zemi” un Jāņa Purviņa “Sasala jūrīna” (ar visu to, ka solistes balss šoreiz īsti jaudīgi neskanēja) visu nogludināja. Mierīgu un cēlu punktu šai deju sadaļai pielika lēni svinīgā Ulda Žagatas “Es mācēju danci vest”, bet Raimonda Paula dziesmas “Manai dzimtenei” dziedāšanu bez Alfrēda Spuras dejas šajā 150 gadu svētku izskaņā es nemaz negribētu iztēloties. Tikmēr Agra Daņiļeviča “Aiz Daugavas vara dārzs”, lai arī interesanta un visnotaļ laikmetīga deja, šķita programmā iesprukusi nejauši.

Svētki vai smags maratons

Dažādos radio un televīzijas sižetos bija dzirdami stāsti par dejotāju noslodzi svētkos. Liela daļa kolektīvu piedalījās gan lielkoncertā “Balts”, gan lieluzvedumā “Mūžīgais dzinējs”, gan noslēguma koncertā “Kopā augšup”. Pie spēcīgāko kolektīvu slodzes pieskaitāma būtu arī deju kolektīvu finālskate (17. jūnijā) un svētku gājiens. Ir jau labi, ka notikumu ir daudz un tie ir dažādi. Salīdzinājumā vislabāk var saprast, ko varam un uz ko vēl vajadzētu tiekties, ko vēl varam sapņot un kas savu laiku varbūt jau pārdzīvojis? Tomēr pasākumu bija tik daudz, ka norišu jūrā varēja pat pazaudēties, noslīkt vai pārsātināties.

Katrā no norisēm ieguldīti milzu resursi, bet daži dejas notikumi tika parādīti vien pāris reizes. Dejasmīlim, protams, gribējās visu redzēt, visur paspēt, bet ne visi var atļauties nopirkt biļetes uz vairākiem dārgiem pasākumiem.

Būtu svarīgi tautas amatiermākslas pasākumus nepadarīt pārāk ekskluzīvus. Tāpat nevajadzētu būt pārlieku izšķērdīgiem, ieguldot līdzekļus vairākos paralēlos milzu projektos. Un kā sabalansēt to, ka varam gan kopā svētkos dejot, gan saglabāt savu izvēles brīvību (pirms svētkiem visi slīpē vienu un to pašu repertuāru), kā izlīdzināt spēcīgo kolektīvu varēšanu ar visu citu grupu gribēšanu, kā saglabāt līdzsvaru starp amatiermākslas pašaizliedzību un Dziesmu svētku pieaugošo komercializāciju?

Skaidrs, ka bez naudas neko nevar izdarīt un nevienam arī nevajadzētu strādāt par baltu velti. Tikmēr horeogrāfu skaits pieaug, visi grib vadīt, visi grib būt galvenie, visi grib piedalīties svētkos un būt galveno notikumu centrā, tā teikt, pastāvēt laukuma priekšā kā uz goda pjedestāla (tieši tik lepni dažbrīd izskatījās deju virsvadītāji savā tribīnē). Taču ir viena būtiska lieta, kas atšķir dziesmu un deju lielkoncertus: ja lielajā kopkorī (jo īpaši tagad atjaunotajā estrādē ar brīnišķīgo akustiku) balsu daudzbalsību un spēku var izbaudīt par visiem 200 procentiem, tad ar deju ir pretēji – jo vairāk dejotāju un lielākas masas laukumā, jo dejas horeogrāfija zaudē vai pat pavisam pazūd zīmējumu rindās, kāšos un riņķos. Protams, arī tā ir horeogrāfijas daļa, bet mākslas tur tomēr mazāk nekā pašā dejas horeogrāfijā. Un ja vēl visas meitenes dejo gandrīz vienādās zeķēs (kamēr tautas tērpu “policija” kritizē pat ne tā sasietus lakatiņus) un Vidzemes sadaļā uzvedumā “Mūžīgais dzinējs” kolektīvi dejo Kurzemes tērpos, tad jāsaprot, ka šo Deju svētku veidotāju mākslinieciskajās izvēlēs primārais bijis skatītājiem radīt prieku ar dinamiskajiem laukuma zīmējumiem (Andra Keiša ierunāto caurviju stāstu es uztvēru kā paralēlo pasauli, kam ar koncerta dejām bija tikai nosacīta sasaiste).

Es noteikti balsoju par principu, ka uz svētkiem tiek pilnīgi visi kolektīvi, kas apguvuši noteiktā repertuāra dejas. Tikmēr par to, kā visi šie kolektīvi iekļaujas svētkos, ir atbildīga mākslinieciskā komanda. Dejotāju spējas un varēšana objektīvi ir atšķirīgas, tāpēc visiem nav jālīdzinās A grupas fiziskajām un radoši mākslinieciskajām kvalitātēm. Varbūt jāmēģina paskatīties ārpus tradicionālā rāmja “daudzi tūkstoši dejotāju stadionā”? Vai kādam būs drosme veidot jaunu sākumu? Varbūt ir vērts sākt no “nulles budžeta”? Galu galā lielās Dziesmu svētku jubilejas zīmē notikums ir aizvadīts, un šaubos, vai par tradīciju jākļūst uz katriem nākamajiem svētkiem atkal un atkal uzstādīt jaunu rekordu latiņas.

Grafiskās svētku identitātes pamatā ir ideja par pretpolu savienošanu – tradīciju bagātību, kas krājusies 150 gadu, un drosmi veidot jaunu sākumu. Uz vēsturiskās attīstības ass vienā galā ir danči, bet šajā galā ir mūsdienu cilvēks ar dažādiem baisiem klimata un ģeopolitikas izaicinājumiem. Mīlīga dziedāšana un dancošana skaistā lauku sētā ir pasaka, taču saglabāt savu nacionālo valsti mēs varam, un mums to noteikti vajag!

Titulfoto autors: Jānis Romanovskis.

*Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe, “Dance.lv Žurnāla” redkolēģijas locekle.