Dita Eglīte

Nejauši ar dažu dienu intervālu noskatījos divas muzikālas izrādes. Rīgā viesojās Liepājas teātris ar „Spēlē, spēlmani”, bet Valmieras Drāmas teātrī viesojos es, lai noskatītos Ars Nova projektu „Kaupēn, mans mīļais”. Ja jau muzikālas, tad, protams, neiztikt bez horeogrāfa. Par to arī galvenokārt šīs rindas.

Vērojot Valda Lūriņa iestudējumu, kurā horeogrāfiju radījis Agris Daņiļevičs, nesapratu, kāpēc neaptverami poētiskā Aleksandra Čaka dzeja un Imanta Kalniņā sarežģītā mūzika savienota ar tik vienkāršotu kustību zīmējumu, kurā dominē skatuves dejai raksturīgā pseidotautiskā izteiksme ar polkām un palēcieniem, kuru vidū atsevišķos brīžos manāmi pat šovdejas elementi. Manuprāt, iestudējumā ir tikai viena vieta, kurā šāda pusparodija par skatuves deju ir tieši laikā – ainā, kurā tiek skandēti varenajai Padomju valstij veltītie dzejas panti. Uzvedumam sacerētais kustību materiāls kalpo vien vizuālās bildes „kustīgumam”, kas skatuviskajam izteiksmīgumam ir krietni par maz. Turklāt redzams, ka aktieri (jo īpaši jaunie) ir spējīgi uz ko vairāk, nekā ritmisku šūpošanos, griešanos ap sevi vai kopā ar partneri…

Citādi uz skatuves kustību ļāva paskatīties Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokopera Ineses Mičules jaunajā režijā. Protams, svarīgs faktors ir šokējošā darba aktualitāte, kaut darbs tapis vairāk kā pirms desmit gadiem. Turklāt uzveduma nosacītais lakonisms uzrunā nepārprotami tieši un pārsteidzoši emocionāli. Taču horeogrāfijas aspektā uzmanības vērts ir tas, kā vienu epizodi (dziesmu) iespējams iestudēt kā veselu izrādi – vien atrodot precīzu kontaktu starp kustības jēgu un tekstuālo kontekstu. Turklāt, saglabājot Ingai Raudingai tik raksturīgo rokrakstu, kurā vieta gan izteiksmīgai ironijai, gan nopietnam traģismam. Pirmajā gadījumā lielisks piemērs ir  „blondo” jūsmotāju trio ap melno galdu. (Cita starpā, Baiba Neja, šķiet, Ingas Raudingas kustību estētikā jūtas īpaši organiski.) Taču viena no emocionālajām uzveduma kulminācijām saistās ar Vallijas „mēmo dziesmu” epizodē pēc zaļumballes, kurā Kaupēnu beidzot arestē. Ances Krauzes Vallija kā sastingusi skatās publikā, kamēr līdzās trīs pāri vairākas reizes pēc kārtas atkārto vienu dejas kombināciju. Sievietes izskatās kā mirušas, rokas ļengani karājas gar sāniem, partneri tās atkal un atkal cenšas novietot uz saviem pleciem… Bet tas, protams, neizdodas. Šī aina it kā vizualizē Vallijas iekšējo šoku – viņa vēlreiz un vēlreiz mēģina atcerēties notikušo, bet neizdodas un neizdodas aptvert patiesās šausmas: viņa bija uzticējusies briesmonim! Tieši tāpat kā mēs uzticamies kārtējiem varoņiem ik vēlēšanās, bet pēc kāda laiciņa jau ārprātā ieraugām īstās sejas.

Ja nu kādas iebildes, ko drīzāk vēršu uzveduma veidotāju komandas virzienā: brīžiem līdzās mūzikas un teksta jaudīgumam būtu gribējies lielāku izpildītāju sastāvu. Horeogrāfs nav visspēcīgs un „masas”, kur tās būtu iederīgas, viņš nevar panākt vien ar padsmit aktieru augumiem un, lai priekšnesums neatgādinātu komerc-koncertprogrammu. Taču, saprotams, projektam ir jābūt mobilam un jāspēj sevi atpelnīt. Tā kā, ja jāizšķiras – labāk, lai tik kvalitatīvu produktu tomēr redz arī Valmierā, Jelgavā un citviet.