Dejas balvu gaidot. Ekspresintervija ar Edīti Ābeltiņu

20/04/2021

Nominācija: “Dejas iestudējums bērniem un jauniešiem” (“Tuvumā”)

Ko tev nozīmē Dejas balvas nominācija?

Prieks, gandarījums un lepnums par savu kolektīvu, ka esam nominēti un ievēroti, prieks par kopīgo darbu un par to, ka atrodamies ļoti foršā kompānijā. 

Ar ko vai kāpēc darbs, par ko esi nominēta, ir svarīgs tev pašai? 

Šis darbs tiešām bija īpašs, jo uzveduma veidošanā gājām citādāku ceļu nekā citās reizēs. Šajā uzvedumā aktīvi piedalījās paši dejotāji ar ideju pienesumu, kustību kombināciju meklēšanu. Šis koncertuzvedums bija ļoti brīvs ar plašām iespējām fantazēt katram dalībniekam. Ir īpašs prieks, ka tieši šis darbs ir ievērots, jo tas bija ļoti liels kopdarbs un izaicinājums – daudz solo, trio un mazo sastāvu, kuros katram dejotājam sevi jāparāda no labākās puses, lai katrs justos īpašs.

Kuram dotu balvu savā nominācijā?

Šis ir visgrūtākais jautājums, jo man ļoti patīk mūsu raibā kompānija, bet neesmu redzējusi nevienu no izrādēm, tāpēc ir grūti spriest. Domāju, ka žūrijai arī nebūs viegli, jo esam raibi un dažādi gan stila, gan apjoma ziņā. Nevaru izvēlēties, bet ļoti vēlētos redzēt pārējās izrādes, ja tāda iespēja būs. 

Kāda ir tava dejas definīcija?
Tas ir ļoti plašs un tajā pašā laikā šaurs jautājums. Nav svarīgi, vai esi horeogrāfs vai dejotājs, ja pa īstam nodarbojies ar deju, ja vēlies sasniegt rezultātus, tad deja pārvēršas par tavu dejas stilu. Tas nav darbs, kas beidzas, piemēram, pulksten 17 vakarā. Manuprāt, deja ar tevi ir visu laiku. Tas ļauj daudz ko pastāstīt dejas valodā, ļauj dalīties ar emocijām un lielām problēmām, kas mūs uztrauc. Tā ir lieliska iespēja runāt, bet citā valodā. 

Viena izmaiņa, kas noteikti būtu nepieciešama Latvijas dejas vidē?

Man liekas, ka dejai, tieši mūsdienu dejai, vajag milzu projektu vai notikumu – ja tautas dejai ir Dziesmu un Deju svētki, kur visa Latvija un pasaule ik pa pieciem gadiem ierauga maksimālos sasniegumus un to, kā attīstās un mainās deja, tad mūsdienu deju stiliem un amatierdejai nav savas platformas. Platforma būs atbilstošāks vārds. Platforma, kur ik pa brīdim parādīt to, kā mūsdienu deju stili attīstās, cik dažādi tie ir Latvijā, kāda ir realitāte, jo lielai daļai sabiedrības nav ne jausmas, cik daudzveidīgas ir mūsdienu dejas šajā valstī. Ir tik daudz milzu projektu un pasākumu Liepājā, Tukumā, Jelgavā, Salaspilī, par kuriem zina tikai paši dejotāji un viņu vecāki – ļoti šaurs loks. Piemēram, tas varētu būt televīzijas cikls/segments, kas iepazīstina ar atšķirībām, ar pamatiem. Ja simtgadē bija tāda iespēja, tad ik pa četriem pieciem gadiem būtu jābūt kādam milzu notikumam, kur apvienoties lielam daudzumam kolektīvu un strādāt profesionālā veidā, tad deju attīstība notiktu daudz labākā veidā. Vajadzīga sava platforma, ko atbalsta valsts. 

Attēls: skats no izrādes, publicitātes foto.