Dejas balvas nominanti par Dejas balvu

Dejas balva šogad Latvijā tika pasniegta pirmo reizi. Nākamo reizi to pasniegs 2021. gada pavasarī, un jaunā žūrija jau aizvadījusi pirmo darba pusgadu. Kādas pārmaiņas jaundibinātais apbalvojums nesīs dejas nozarē? Kādu lomu spēlēs dejas mākslinieku dzīvēs? Daļa no 2017.–2018. gada nominantiem un laureātiem dalās pārdomās, ko tieši viņiem nozīmē Dejas balva un kam viņi vēlas pateikties par savu izvirzīšanu tai.


Rita Spalva, nominēta kategorijā “Ieguldījums dejas mākslā”

Pirmās Dejas balvas pasniegšanas reizē domās esmu ar tiem ģeniālajiem meistariem, kuru darbos ir sastopams īpašais pieskāriens, kas kļuvis par dejas mākslas zelta griezumu. Man cilvēka un mākslinieka etalons ir Leonīds Jākobsons, kura pašcieņa, pārliecība un ticība mākslas spēkam bija stiprāka par padomju sistēmas radītajām grūtībām. Šķietami pilnīgi bezcerīgā situācijā, sistēmas vajāts, mākslinieks spēja radīt šedevrus, kur horeogrāfija satikās ar Rodēna, Šagāla un Mazerēla mākslu, Majakovska un Bloka dzeju, Šostakoviča, Baha un Debisī mūziku. Neparastās horeogrāfiskās idejas īstenojās viencēlienos „Divpadsmit” un „Kāzu brauciens”, baletos „Spartaks” un „Šuralē”, kristāldzidros Pas de deux ciklā “Klasicisms-Romantisms” vai stindzinošā mūžīgās nesatikšanās tēmā miniatūrā „Sekstets”, un vēl, un vēl…

Liela daļa no Meistara darbiem šodien ir piemirsti, taču laimīgi ir tie, kuriem, līdzīgi kā man, izdevās tos visus saglabāt savā atmiņā un jau pabalējušos privātajos arhīvos videoierakstu veidā.  

Šodien, Dejas balvas un Novēra dzimšanas dienā, ir vērts atcerēties Leonīda Jākobsona teikto 2001. gadā ASV izdotajā atmiņu un eseju grāmatā „Vēstules Novēram”: „Kas ir horeogrāfs?  Tas ir radītājs. Radīt jaunu horeogrāfiju – tas nozīmē veidot vēl neveidoto, izzināt vēl nezināmo, atklāt vēl neatklāto, un pāri visam – aizstāvēt savu taisnību un redzējumu. Un, jo oriģinālāks un savdabīgāks būs risinājums, jo grūtāks būs jūsu ceļš.” 

Leonīda Jākobsona daiļrades virtuālā klātesamība manā dzīvē bija viens no iedvesmas avotiem monogrāfijas „Dejas kompozīcija” uzrakstīšanai. Ceru, ka šī grāmata kaut nelielā mērā palīdzēs pārvarēt iekrājušās problēmas dejas teorijā, uz kurām savulaik norādīja  Leonīds Jākobsons. Dejas teorijai meistara skatījumā jābalstās izkoptā vērtību izpratnē, horeogrāfisko tekstu interpretācijas daudzveidībā, izstrādātos priekšstatos par dejas stilistiku un dramaturģiju. 

Paldies kolēģiem, kas ievēroja šo grāmatu un izvirzīja Dejas balvai nominācijā „Ieguldījums dejas mākslā”. Novēlu visās nominācijās atzinību iegūt labākajiem un ceru, ka šī tradīcija turpināsies. 


Gunta Bāliņa, nominēta kategorijā “Ieguldījums dejas mākslā”

Deja ir nebeidzama kustība, kas izvijusies cauri gadsimtiem dažādās formās. Viena no šīm dejas formām ir balets – graciozs, trausls un mainīgs, ko arī parāda vēstures liecības. Spējusi izdzīvot laika griežos, šī dejas māksla turpina dzīvot uz pasaules skatuvēm. Man ir ārkārtīgi liels gandarījums par paveikto darbu, kas atstās savu pēdu nospiedumus vēstures lappusēs un cilvēku atmiņā!


Milana Komarova, klasiskās dejas horoegrāfe

Ir milzīgs prieks tikt nominētai Dejas balvai. Tā ir ne tikai iespēja justies novērtētai, bet arī gods ieraudzīt savu vārdu citu nominantu vidū. “Karmenas” veidošana ir bijis nozīmīgs punkts ne tikai manā karjerā, bet arī man personīgi kā horeogrāfei. Īpašs pagodinājums bija iespēja strādāt ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra komandu, Normundu Šnē un “Sinfonietta Rīga”.

Horeogrāfiju veidošana man ir kaut kas pašsaprotams un spontāns. Deja ir medijs, kurā izpaužu sevi, bet vienmēr paturu prātā, ka tā ir arī milzīga atbildība ne tikai pret sevi pašu, bet arī visiem darbā iesaistītajiem un, protams, skatītāju. Tāpēc nominācija Dejas balvai ļauj man turpināt ticēt sev un tam, ka mans darbs arī skatītājam ir īpašs notikums.


Annija Kopštāle, klasiskās dejas dejotāja

Mīlestība pret deju ir spēcīgākais dzinulis izaugsmei un ceļam uz sevis pilnveidošanu. Izbaudīt katru mirkli uz skatuves un būt maksimāli patiesam pret sevi!


Jolanta Lubēja, klasiskās dejas dejotāja

Klasiskais balets ir ķermeņa un kustību skaistuma esence. Balerīna ir ēteriska un smalka būtne, kas paceļ šo mākslu augstākajā līmenī. 

Man ir liels prieks, ka Latvijā klasiskais balets ir dzīvs un tiek mīlēts. 

Balets ir talanta un darba apvienojums dzīvesveidā. 

Paldies Dejas balvas dibinātājiem, kas novērtē ieguldīto darbu! 


Arturs Sokolovs, klasiskās dejas dejotājs

Dejas balva ir sapnis, kas piepildās!

Mūzika un deja dod brīvību no visa sliktā!

Es dejoju. 

Es esmu laimīgs!


Sintija Siliņa, laikmetīgās dejas horeogrāfe

Tieši kustība ir darbība, kas izmaisa sastāvējušo un paceļ sasēdušo. Kustības neizbēgamas sekas ir pārmaiņas. Man ir neizmērojams prieks, ka Latvijas kultūras telpā mēs esam ļāvušies kustībai. Jo tieši kustība ir dejas kvintesence.

Tieši tāpēc pirmā Dejas balva ir gan gaidīts notikums tiem, kas deju rada un vada, gan intriga tiem, kas dejas mākslu tūlīt, tūlīt tikai atklās tās dažādo žanru daudzveidībā.  

Radot dejas izrādi “Bedre”, mans un līdzautoru mērķis bija ne tikai ar dejas mākslu reflektēt par ideju, bet arī pieķerties svarīgam uzdevumam – samaisīt sastāvējušās domas par vienu no noslēpumainākajām slimībām – depresiju. Slimību, kuru daudzi joprojām izvēlas neuztvert nedz sevī, nedz citos. Slimību, kurai raksturojošo „nekustīgumu” mēs iemiesojām kustībā. Un tās nav tikai mākslinieku dīvainās intereses vai izdoma. Veselības ministrija saskaņā ar Pasaules Veselības organizāciju šobrīd kā vienu no prioritātēm ir izvirzījusi garīgo veselību. Pirms neilga laika ministrija sniedza informāciju, ka, apzinoties mūsu laikmeta izaicinājumus, turpmāko 2 gadu laikā Latvijā ir plānots uzlabot uz pierādījumiem balstītu psihiskās veselības aprūpes pieejamību un īstenot sabiedrības informēšanas kampaņas.

Izrādes pavadošais elements – diskusija ar skatītājiem un ekspertiem – apliecināja, ka šī slimība patiešām nav izdomāta. Tā, izrādās, ir redzamākā vai neredzamākā veidā klātesoša daudziem no mums vai mūsu tuvajiem.  

Tas pierāda, ka ikkatru lietu, ko mēs šķietami domājam pazīstam, kādā brīdī jāieved pārvērtēšanas zonā. Un jāmēģina paskatīties vēl un vēl pa jaunam. Arī uz sevi un līdzcilvēku. Arī uz deju. Arī uz domu.  

Deja domā.


Rūta Pūce, laikmetīgās dejas horeogrāfe

Es jūtos pavisam nejauši, knapi izsekojot līdzi notikumu gaitai, nonākusi Latvijas pirmās Dejas balvas nominantu vidū. Ar savu (mūsu, jo kopā ar Annu Novikovu) pirmo patstāvīgo laikmetīgās dejas izrādi pēc Latvijas Kultūras akadēmijas beigšanas. Un man nav skaidra tā recepte ne kā horeogrāfei, ne kā dejotājai – kas jādara, lai kādreiz vēlreiz šeit nokļūtu. Man nav ne jausmas, kas ir tie mehānismi, kas kopā izveido labu izrādi. Diez vai tāda formula eksistē. Bet uzskatu, ka mākslas darbam galvenokārt ir jākalpo pašam māksliniekam par prieka, baudas un pašrealizācijas avotu. Tā pirmā laimes dzirksts jāiesēj pašā radītājā, tad arī pasaulei tiks kas neviltots un īsts. Tāpat kā bērni pirmkārt ir vitāli nozīmīgi saviem vecākiem un tikai vēlāk ienes savu devumu ārējā pasaulē, tā laikmetīgās dejas izrāde vispirms ir savam horeogrāfam – izlolota, izauklēta, izcīnīta, savaldīta un tikai pēcāk palaista vaļā. Man ir ļoti liels gods, ka izrāde “Divotne” izauga līdz skatītājam un tika nominēta Dejas balvai. Ceru, ka tas kalpos par iedvesmu visiem, kurus dzīve iemetusi katram savās pirmajās reizēs. It īpaši uzrunāju jaunos horeogrāfus un jaunās māmiņas, jo arī pati izrāde ir par pirmo reizi – sievietes piedzimšanu par mammu. Ne vienmēr “pirmie kucēni ir jāslīcina”, tie ir jāmīl un jālolo, neskatoties ne uz ko. Gan bērni, gan jaunās mammas un tēti, gan horeogrāfi un viņu izrādes. Arī pirmā Dejas balva. 

Iesācēja prāts – atvērts, aizrautīgs un ziņkārīgs – ir tā kvalitāte, ko gribētu spēt paturēt savai turpmākajai dzīves un dejas pieredzei.


Anna Novikova, laikmetīgās dejas horeogrāfe un dejotāja

Savas dejas dzīves pašā sākumā es tiku aizvesta pie viena slavena baleta kunga uz “tehnisko apskati”, lai varētu izvirzīt kādu vērtējumu manam potenciālam šīs dzīves īstenošanai. Man bija 7 gadi. Atceros tumšu telpu un sevi vienās apenēs. Nav svarīgi, vai tiešām bija tā, bet atmiņa un sajūta ir ļoti precīza.

Kopš tās dienas ir noiets garš un līkumots ceļš, bez gala interesants un piepildošs. Un vissvarīgākais, ka mans. Tagad arī apenēs esmu droša un lepna par savu ķermeni, spējām un kustību īstajā virzienā.

Esmu pateicīga dzīvei, ka esmu tur, kur gribu būt. Esmu pateicīga visiem, bez kā šis ceļš nebūtu iespējams. Esmu pateicīga sev, ka nekad neizlēmu atkāpties.


Agate Bankava, laikmetīgās dejas horeogrāfe

Horeogrāfs man vienmēr ir bijis cilvēks, kas ir pietiekoši drosmīgs, lai ar citiem spētu dalīties ar savu iekšējo pasauli – tēmām, darbībām un idejām, kas viņam ir būtiskas. Šie trīs darbi, par kuriem esmu nominēta kā horeogrāfe, man ir ļoti nozīmīgi. Kas ir labs un kas slikts, kādā pasaulē mēs dzīvosim rītdien, un ko spēj mūsu prāts un atmiņas. Kaut nelielas, bet tomēr atbildes uz šiem jautājumiem tie man sniedza. Paldies žūrijai, ka pamanījāt mani, paldies kolēģiem, ka sekojat manām idejām, paldies, skatītāj, ka nāc lūkoties manā pasaulē.


Alise Madara Bokaldere, laikmetīgās dejas horeogrāfe

Kas liek elpot? 

Kas liek kustēties, manīt, pamanīt, pārmainīt un iekāpt pašiem?

Deja man ir loģisks turpinājums kustībai, tāpat kā dzeja, proza un visa pārējā literatūra ir loģisks turpinājums valodai. Pats elpošanas akts ir kustība, kas savā ziņā ir arī deja, iekšēja deja, kas notiek man ar sevi. Mana balss izskan ne vien vārdos, bet arī kustībā. Tas, ka man ir iespēja šo savu ķermeni virzīt kā daļu no mākslas žanra, ir kaut kas, kas nešķita loģisks līdz pat nesenai pagātnei.  

Pirmā reize, kad es iemīlēju deju? To es neatminos, atceros tikai, ka bērnībā dejoju. Tā nebija kā daļa no kaut kā… drīzāk kā daļa no visa. Tas tad bija loģiski, tāpat kā tagad. 

Bet deja un kustība bija tik organisks savienojums ar pārējo pasauli, ka atdalīt to kā atsevišķu virzienu bija teju neiespējami. Kustība ir kopīga valoda, kur kopīgas valodas nav. Ikviens, kam ir ķermenis, to var saprast.

Tātad, kas liek elpot? 

Deja liek elpot. Kustība liek elpot. 

Un māksla slēpjās spējā.

Spējā katru reizi kā no jauna sajust elpas virzību un pamata stabilitāti sev zem kājām.


Lilija Lipora, laikmetīgās dejas horeogrāfe

Ko man nozīmē Dejas balva?

Dejas balva man nozīmē ļoti daudz, un vienlaikus var teikt, ka nenozīmē neko. 

Kāpēc ļoti daudz?

Tāpēc, ka publiski un valstiski tiek akceptēta mana profesija. Es kā dejotāja un horeogrāfe esmu beidzot pieņemta – valstiski akceptēta kā nozīmīgas mākslas sastāvdaļa.

Līdz šim biju personīgi izjutusi šī akcepta trūkumu gan finansiālā atbalsta, gan dejas mākslas profesijas cieņas ziņā. Ceru, ka šis akcepts rezultēsies ilgstošās saistībās un ka nākotnē ne tikai baletam, bet arī citiem dejas žanriem Latvijā būs sava profesionālā skatuve vai sava dejas māja. Cerams, ka arī Latvijas koncertzāles ar valstisku atbalstu atļausies Latvijas horeogrāfu izrādes iekļaut savā kultūras piedāvājumu kalendārā. Un domājams, ka šī balva būs arī kā motivācija daļai horeogrāfu ieguldīties sevis tērēšanā un radīs plašāku interesi par dejas izrāžu piedāvājumu.

Kāpēc man šķiet, ka man tas nenozīmē neko?

Tāpēc, ka savā profesionālajā dzīvē esmu izcīnījusi ļoti daudzas cīņas gan ar sevi, gan ar apkārtējiem un tomēr turpinu strādāt kā horeogrāfe un dejotāja.

Esmu mēģinājusi mainīt profesiju. Bet acīmredzot horeogrāfa profesija ir mans aicinājums.

Kā mēdz teikt – tas, kas mūs nesalauž, mūs stiprina.

Un, ja arī šāda balva nebūtu izdomāta, izlolota, izcīnīta vai laimīgi atnākusi, domāju, ka es turpinātu strādāt savā profesijā.


Agnese Bordjukova, laikmetīgās dejas dejotāja

Nominācija un balva ir gan nejaušība, gan likumsakarība reizē. Dažu cilvēku lēmums, kas izrāda uzmanību atsevišķiem darbiem, māksliniekiem. Tomēr nejaušības, kas vada uz priekšu, lai mēs kaut ko sasniegtu, gribas dēvēt par likumsakarībām. 

Apjauta, ka ir tādi cilvēki, kuri rada deju, pie manis atnāca vidusskolas pēdējā gadā, kad ar klases meitenēm piedalījāmies aerobikas konkursā. Intuitīvi biju radījusi savu pirmo kustību priekšnesumu, un veiksmīgais iznākums pēc pasākuma ļāva man skriet pa ielu, nejūtot bruģi zem kājām. Es pirmo reizi biju pieredzējusi kaut ko netveramu. Spēcīgās sajūtas urdīja meklēt, kā it kā nejauši radušos interesi varētu pilnveidot. 

Manā radošās izaugsmes ceļā līdzās vienmēr bijuši cilvēki, kuri man ticējuši, kuri it kā nejauši palīdzējuši iet uz priekšu. Caur viņu pārliecību es mācījos ticēt arī pati sev. Pārvarot dažādus aizspriedumus un stereotipus par to, kas ir labs dejas mākslinieks, es meklēju savu izteiksmi dejā. Būt pašam manā uztverē nozīmē būt arī mainīgam, tāpēc dažādos posmos interešu akcenti atšķiras. Tomēr, skatoties lielākā perspektīvā, ir sajūta, ka ceļš ir viens. Nejauši likumsakarīgās pieredzes mani ir veidojušas par tādu dejas mākslinieci, kas esmu šodien. 

Skatuves darbā saslēdzas tik daudz no mums, bet ir arī vēl nenotikušais. Meklējums un potencialitāte notvert vārdos nenosaucamo ir galvenie dzinuļi, kas liek turpināt. Tāpat kā visi brīnumainie cilvēki, kuri ar savu darbu – entuziastu eksistenci – iedvesmo dzīvot dejas nozarei Latvijā. 


Jānis Purviņš, skatuviskās tautas dejas horeogrāfs

Pa „Māras zemi” ejot 

Deju svētki ir maize latvieša dvēselei. Katrs no mums, kurš pērnvasar bija Daugavas stadionā, lai kopā radītu lielos deju rakstus, droši var teikt – Latvija ir mana dzīve! Tā ir manas dzimtas pagātne, tas ir mans tagadnes mirklis, tie ir mūsu nākotnes sapņi. Latvijā varam dejot, dziedāt un dzīvot latviski. 

Tāpēc radās stāsts dejā „Māras zeme” – stāsts par ikkatru no mums, par mūsu senčiem. Tas ir stāsts par latvieti vairāku gadu simtu laikā, par latviskām dzīvošanas vērtībām, dzīvošanas dzirksti, trauslumu un mīlestību.

Paldies ikkatram, kurš pielika roku, lai „Māras zeme” taptu skaista, spēcīga un neaizmirstama!

Gaismu sauca, Gaisma ausa!

Lai top!

“Kal mani no jauna” kalnā kāpjot 

Deju izrāde „Kal mani no jauna – Rīgas leģenda” tika veidota pēc K. Skalbes pasakas „Pasaka par vērdiņu” motīviem. Anša sapņi  tikpat labi var būt katra cilvēka sapņi. Bet vai, piepildot tos, mēs neapmaldāmies savās sajūtās – tas lai paliek katra pašā ziņā.

Ceļš uz pirmizrādi gan bija garš un stipri līkumots. Bet jebkurā, pat visstāvākajā kalnā tu vari uzkāpt, ja esi ar īstajiem cilvēkiem blakus. Nu mēs esam uzkāpuši arī šajā kalnā!

Paldies Dacei Micānei-Zālītei, Ilgai Reizniecei, Gatim Gaujeniekam, Evitai Bētai, Evijai Dāboliņai un tautas deju ansambļa „Līgo” pedagogiem un 90 dejotājiem par kopā ieto ceļu!


Juris Gogulis, skatuviskās tautas dejas horeogrāfs

Esmu priecīgs! Ir patīkams gods būt starp pirmajiem nominantiem ar savu pirmo dejas izrādi. Tā ir iespēja tādiem kā es būt pamanītiem un arī sadzirdētiem. Jauns sākums Latvijas dejas attīstībai – vienots un kopīgs sākums dejas profesionāļiem un amatieriem. Mums tagad būs savs “Oskars”!

Iespējams (cerams), tagad mēs vairāk atbalstīsim cits citu mūsu radošajos lidojumos; mēs tomēr visi darbojamies ar vienu mērķi – iedvesmot un izcelt mūsu dejas kultūru augstākās virsotnēs. Būsim vienoti mērķī, ticēsim un lidosim augstu, augstu; viegli nebūs, bet tas būs tā vērts!

Paldies par iespēju pieredzēt pirmo Dejas balvu!


Annika Andersone, mūsdienu dejas horeogrāfe

Jelgavā, iestādē “Kultūra”, pašvaldības atbalstīta ir sava deju māja – deju centrs “Cukurfabrika”, kurā dejo studijas “Benefice” 300 dejotāji. Tur mēs visi – gan dejotāji, gan horeogrāfi, gan skolotāji – satiekamies ik dienu, lai kopā dzīvotu dejā, kopā to pētītu un kopā radītu vērtīgu, paliekošu un nozīmīgu stāstu. Tā tapa izrāde “Gorodki. Veltījums Sibīrijas bērniem”. Vispirms nāca vecmāmiņas stāstītie atmiņu stāsti, pēc tam grāmatas, filma un īstais brīdis, lai to veidotu dejā. 

“Benefices” 20 gados šī ir pirmā reize, kad veidojam izrādi, un pirmā reize, kad izrāde iziet ārpus Jelgavas. 

Paldies izcilajai komandai – Uldim, Kārlim, Sintijai, Modrim, Lolitai un mūsu mājām – Jelgavai un iestādei “Kultūra”. Sirds īpaši apskāvieni dejotājiem, kuri iedziļinājās vēsturē, pētīja stāstus, izauklēja tos caur sevi un ļāvās šim nopietnajam uzdevumam. 

Libreta autores Lolitas Muižnieces mamma (kura bija izsūtīta) teica, ka viss jau ir pārsāpējis, vienīgi tos vilcienus, tos viņa nespēj klausīties. 

Un nu es te stāvu pateicībā, jo arī jūs esat mūs pamanījuši. Deju studijas “Benefice” 20 darba gadi sastāv no mirkļiem, tiem skaistajiem un tiem sāpīgajiem. Šis apvieno abus. Paldies savējiem! 

Paldies karmai!


Foto: Oskars Artūrs Upenieks

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.