Deja un ekonomika

27/11/2013

Inta Balode

Dzīvē parāds nav brālis, mūsdienu ekonomikā parāds ir sistēmas funkcionēšanas pamatelelemts. Es tomēr vados pēc dzīves teorijas – man ir palicis parāds atskatīties uz festivālā „Māksla un ekonomika” piedzīvoto un pārdomāto. Pirms došanās uz divām festivāla izrādēm izdomāju sev uzdevumu. Uzdevums bija apmēram šāds – iedvesmojoties no redzētā un piedzīvotā, uzrakstīt eseju par kombinēšanu un pārkombinēšanu dejā un to, kas notiek, ja nekombinē. Tieši vārds „kombinēt” ir tas, kas man pirmais nāk prātā, kad domāju par dejas nozares ekonomiskajiem aspektiem. Kombinēt dejas nozares ietvaros man nozīmē – bīdīt un pārbīdiet mazas naudiņas un telpiņas, un tehniskos nodrošinājumus tā, lai izskatās, ka visa ir vairāk nekā patiesībā ir, lai skatītājs nabadzības teātri justu kā estētisku izvēli, nevis reālu bada situāciju. Protams, nabadzība attīsta radošumu, bet tikpat labi arī daudzas nejaukas īpašības, kas ilgtermiņā mākslai par labu nenāk. Kaut vai brīnišķīgo spēju savas intereses un radošos impulsus adaptēt tiem virzieniem, kur ir nauda. Tur nav nekā nosodāma, tā funkcionē visa sabiedrība. Tur nav nekā nosodāma, jo tieši spēja atrast savu ērtumu un izdevīgumu, spēja atrast vietu slinkumam padarīja mūs par cilvēkiem.

Pēc divām apmeklētajām izrādēm – „Ekonomikas teorija nejēgām” un „Mūsu parādi” – iecerei tekstam par kombinēšanu un pārkombinēšanu pievienojās trešais vārds – nomierināšanās. Un atgādinājums, ka nomierināšanās lielā mērā nāk no mākslas un domāšanas.

Taču pirms nomierināties, piedāvāju padomāt par kombinēšanu, pārlasot fragmentu no ekonomisko aprēķinu teksta, kas ievadīja manu rakstu „Telpas dejai jeb dejot var visur”, kas tika publicēts 2013. gada jūlijā žurnālā „Mūzikas saule” (viss raksts izlasāms šeit).

Mierīgi var izkombinēt!  

Nevalstiskai organizācijai dejas izrādes radīšanai ir piešķirts finansējums no Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes. Tā kā VKKF konkursi ir vairākas reizes gadā, tad izdevies gūt atbalstu divās kārtās, katrā – 1000,00 Ls. Rīgas domes kultūras projektu finansēšanas konkursā saņemti 1500,00 Ls. Kopējais piešķīrums 3500,00 Ls. Lūkojoties citu projektu kontekstā – pat ļoti laba aina. Vēl, par laimi, organizācija no VKKF mērķprogrammas „Profesionālu nevaldības kultūras organizāciju atbalsts” uz gadu saņēmusi nelielu atbalstu administratīvajām izmaksām, līdz ar to var samaksāt grāmatvedei, apmaksāt kancelejas izdevumus un samaksāt 50,00 Ls mēnesī projekta menedžerei. Biļetes uz pirmizrādi ir izpārdotas (izņemot 50 vietas, kuras ir jādod labvēļiem un sadarbības partneriem, jo viss ticis sarūpēts ar atlaidēm). Zālē kopā ir 190 vietas, tirdzniecībā varēja laist 140. Cena publikai pieejama un mazo zāļu praksei adekvāta – 7,00 Ls, skolēniem, studentiem, pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – 5,00 Ls. Kopējie ienākumi 900,00 Ls. Ļoti veiksmīgi! Līdz ar to izrādes budžets ir 4400,00 Ls. Izrādes radošajā komandā ir horeogrāfe un pieci dejotāji. Jaundarba izrādīšanai visatbilstošākā ir Latvijas Nacionālās operas jaunā zāle. Pati lētākā īres cena, kāda pieejama kultūras organizācijām, ir ap 850,00 Ls, cenā neietilpst tehniskais personāls, līdz ar to jāpieskaita vismaz 80,00 Ls skaņotājam, 80,00 Ls gaismotājam (par tehnisko darbu), ja labi sarunā ar draugu gaismu mākslinieku, tad vēl 300,00 Ls par gaismu dizainu (valsts teātrim viņš par tāda paša apjoma darbu prasītu ap 1000 Ls, bet viņš zina, ka nevalstiskajiem iet grūti). Vēl kādi 40,00 Ls skatuves strādniekiem, kuri izritinās grīdas segumu. Un droši vien 5,00 Ls apkopējai par to, ka blakus saviem parastajiem darba pienākumiem pirms izrādes izmazgās „īrētā pasākuma” skatuvi. Cik tagad sanāk kopā? 1355,00 Ls par VIENU vakaru. Atlikumā 3045,00 Ls, no kā 200,00 Ls vistaupīgākajā variantā vajadzēs plakātu un skrejlapu drukai (pārējā reklāma būs sociālajos tīklos un tik daudz, cik mediji reaģēs uz preses relīzi, jo apmaksāt raidlaikus un reklāmas laukumus nav reāli), 150,00 Ls māksliniekam par šo materiālu datorsalikumu. Paliek vēl 2695,00 Ls, kurus varētu atvēlēt izrādes radīšanai, t.i., mākslinieku honorāriem. Bet izrādās, ka īrētājā zālē nestrādā divi skaļruņi, un daļa no tur ierasti esošajiem prožektoriem šovakar vajadzīgi operas izrādei lielajā zālē. Nākas trūkstošo īrēt – vēl neparedzēti 150,00 Ls izdevumi papildus. Vēl piemirsu par mēģinājumu telpu īri. Pieņemsim, ka izrāde top gana ātri – divu mēnešu laikā. Mēģinājumi notiek trīs reizes nedēļā pa piecām stundām (vajadzētu vairāk, bet cilvēkiem kaut kur citur jāpelna iztika) – 15 h x 4 nedēļas x 3 mēneši = 180 h. Zāles īres cena stundā, ja sarunā, pašā labākajā gadījumā varētu būt 3 Ls (šo izrādi mājās nekādi nevar mēģināt, jo dejo pieci dejotāji). Kopā 540,00 Ls. Atlikums – 2005,00 Ls. Nu gan honorāri! Atņemam 24% iedzīvotāju ienākumu nodokli (attaisnotie izdevumi ir 15%, jo dejotāji un horeogrāfi pieder grupai „citi”) un iegūstam 1595,98 Ls. Dejotāji par 180 h stundu darbu un vienu pilnu pirmizrādes dienu plus izrādi vakarā saņems 250,00 Ls, jo horeogrāfs zina, cik daudz darba ieguldīts. Apmēram 1,30 Ls stundā. Horeogrāfs sev patur 345,98 Ls. Tomēr divas dienas pirms pirmizrādes izlemj, ka šoreiz nevēlas, lai dejotāji dejo gluži savās ielās drēbēs un par 200,00 Ls (40,00 Ls x 5) nopērk lielveikalā kostīmus. Horeogrāfa neto honorārs paliek 145,98 Ls. Nekas, šoreiz nav pa mīnusiem. Izrāde tiek augstu novērtēta, labprāt gribētos to rādīt vēl, taču atkārtotai izrādīšanai finansējumu VKKF iegūt jau būs grūtāk. Var mēģināt iztikt no biļešu ienākumiem. Zāles īre un tehniskā personāla apmaksa – 1055,00 Ls. Ja pārdotu visas 190 biļetes par 7,00 Ls un 5,00 Ls, ienākumi varētu sasniegt 1200,00 Ls. Paliek 145,00 Ls reklāmai, piecu dejotāju un horeogrāfa apmaksai. Atņemot 24% nodokli – paliek apmēram 100,00 Ls. Konkursa jautājums – cik reizes izrāde tiks rādīta? Un šis bija ļoti optimistisks piemērs.

Miers un iedvesma no „Ekonomikas teorijas nejēgām”

9. novembrī Zirgu pastā bija skatāma izrāde „Ekonomikas teorija nejēgām”, ko veidojis un arī izpilda norvēģis Amunds Šjēlie Svēns (amundsveen.no).

Ko tad šī izrāde mums vēsta par kombinēšanu, pārkombinēšanu un mieru? Izrāde ir lekcija, kas atgādina un paskaidro, kā darbojas tirgus ekonomika, kas ir nauda, kas ir banka, cik ļauni un mantkārīgi konstruēta ir šodienas trakā patērēšana. Cik patiesībā virtuālas ir tās lietas, ko uzskatām teju vai par likteni – banka, kredīts, procenti utt. Izrādes pieteikuma teikts: “Mums jāprot atšķirt politiku no dabas likumiem.” Un ir tik jauki, ka blakus visiem ekonomikas terminiem, izrādes autors stāsta un rāda, un atskaņo mūziku – un ir skaidrs, ka māksla ir neapšaubāma daļa no dabas likumiem. Daudz vairāk nekā nauda, tirgus un jaunais ābols. Māksla ir dabas likums, kuru var realizēt tie, kuri ir pārāki, tie, kuri nav aizņemti tikai ar nepieciešamo funkciju nodrošināšanu, tie, kuri ir tik gudri, ka nepieciešamās funkcijas nodrošina īsākā laikā nekā citi, un tāpēc viņiem atliek laiks mākslai. Visjēdzīgākajai no, ekonomikas terminos runājot, “neproduktīvajām” nodarbēm. Un iespēja veltīt laiku mākslai un ar to dalīties ievērojami palielina iespējas nodot tālāk gēnus. Daudz vairāk nekā labi trenēti pirksti no biežas un tomēr ļoti vienveidīgas pieskaršanās ābolam. Šī doma ļoti nomierina.

Kas dejas nozares cilvēkam var noderēt praktiski mūžīgajā kombinēšanas skrējienā? Katrā lietā var atrast kaut ko, kas var noderēt. Piemēram, šajā gadījumā var saskatīt atgādinājumu, ka Eiropā un pasaulē labi pērk un pārdod solo darbus, kurus ir lēti ražot un lēti transportēt. Līdz ar to tas ir arī ļoti ekoloģiski. Kāpēc, lai pieci dejotāju dejotu par vienu tēmu, ja to var darīt viens? Kāpēc, lai tas pats viens dejotu, ja viņš var tikai stāvēt vai sēdēt, tādējādi patērējot daudz mazāk kaloriju un taupot resursus, tādējādi nesvīstot un pēc tam netērējot ūdeni dušā un jau atkal taupot resursus. Tā ir ļoti ekoloģiska domāšana un cienīta domāšana, kas atkal jau paver jaunas iespējas dalībai, cerams, ļoti bagātos festivālos, kurus atbalsta dažādi fondi, kas bieži tikuši bagāti no dažādu resursu intensīvas izmantošanas.

Kas notiek, kad nekombinē

Vēl biju aizgājusi pie Harija, pie Harija Džailsa (harrygiles.org), kurš piedāvāja nekvalificētas individuālas, apmēram 15 minūšu ilgas konsultācijas vienam skatītājam par tēmu „Mūsu parādi”. Viss gāja labi, līdz apjēdzu, ka esmu drausmīga egoiste un sociāli neapzinīga pilsone. To sapratu, kad jau ejot ārā no telpas, pamanīju, ka Harijs atzīmē uz lapas pie sienas sociāli apzinīgos un neapzinīgos. Oi, manas prioritātes tomēr bija manas personīgās problēmas, rūpes par pasauli var pagaidīt. Nožēlojami. Jākaunas. Nebūtu labāk to stāstījusi. Pie ieejas sastaptais ārvalstu viesis stāsta, ka viņa pirmais darāmais darbs ir pavadīt dušā īsāku laiku. Mans prioritāšu saraksts sākas ar banālu sevis sakārtošanu, cenšoties izmantot retos brīvos brīžus, lai apzināti ieelpotu vairāk svaiga gaisa. Tāpēc jau daudzi domā, ka dejotāji ir ne pārāk gudri, jo mēs tikai domājam par to, kā elpot, kā locīties, kā lēkāt, kā grozīties.

Jebkurā gadījumā es nomierinājos, ja vien nebūtu atskatījusies un sapratusi, ko Harijs tur atzīmē. Līdz tam viss bija labi, parādu kā briesmoņa vizualizācija palīdzēja, nevaldāmā šausminošā himēra kļuva kontrolējama. Es vēl aizvien jutu parādu nastu, bet redzēju jau gaismu tuneļa galā. Un šī gaisma nevēstīja par nāvi. Sapratu, ka vajag tikai kombinēt lietas tā, lai pati zinu, ko un kāpēc, un kad daru. Vajag ne tikai kombinēt galvā, bet vajag reāli un vienkārši, un konkrēti darīt konkrētā datumā, t.i., nevis kombinēt, bet plānot un realizēt. Un, ja kaut kas dikti nomāc prātu, jādomā, ko reālu var darīt lietas labā, nevis tikai sašust, ka viss ir traki.

Praktiskais ieguvums? Vajag visu svērt un mērīt, rakstīt tabuliņās, plānot un arī to izpildīt. Tad rāpšanās kalnā būs vieglāka. Un tā kā mākslinieki jau vienmēr domā par pasaules glābšanu (jo kāds gan cits var būt bezjēdzīgās radošās darbības augstākais mērķis?), tad, ja viņiem pašiem izdosies rāpties savu personīgo parādu kalnā, tad arī pasaule būs glābta. Nomierinoši.

No otras puses. Kapitālisms ir vienāds ar kombinēšanu, ir vienāds ar stratēģisku domāšanu. Tātad vienīgā iespēja tikt ārpus kapitālistiskās dzīšanās pēc naudas, tas ir, pēc patērēšanas, ir pārtraukt kombinēt, pārtraukt rīkoties saskaņā ar stratēģijām, pārtraukt meklēt iespēju piesaistīt finansējumu. Tevis vairs nav, tu esi ārpus sistēmas, tu esi brīvs un mierīgs.

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.