Inta Balode

Ceturto reizi noskatījos izrādi “No zobena saule lēca”. Apraudājos vismaz četrās vietās. Par spīti emocijām esmu pārliecināta, ka arī objektīvi izrāde ir vēl spēcīgāka nekā iepriekš. Iespējams, arī vēl vairāk vajadzīga, jo ne velti biļetes bija izpārdotas. To, ko par izrādi domāju 2011. gada novembrī, iespējams izlasīt šeit. Šodien par to, uz kādām svētku pārdomām mani vedināja 2013. gada iestudējuma versija.

Iespējams, pirmo reizi emocionāli sapratu bieži propagandai izmantoto, bet ne tik labi izprotamo saikni starp karu un patriotismu. Par to, kā “Dvēseļu putenis” tika pie naudas, dusmojos ne tikai bīstamā precedenta un atskaņām uz padomju laikiem dēļ (bija baisi skatīties, kā deputāts skaidro režisoram, kādas sižetiskās līnijas noteikti vajadzētu filmā paturēt), bet arī tāpēc, ka jautāju sev, vai tiešām milzu kara sāgas ir tās, kas attaisno un atbalsta mūsu valsts un mūsu miermīlīgās tautas esamību? Ir daudz citu varbūt daudz svētāku darbu, bet skaidrs, ka tie ir mazāk “holivudiski”, tādēļ Saeimā netiktu apstiprināti. Tātad labs patriotisms ir skaļš un un kinematogrāfiski dārgs patriotisms? Droši vien arī tāds, ko var labi tiražēt un iesūtīt ikkatras mājas sirdī – televizorā. Par laimi tikai nedaudzi uzskata, ka deju ir labi skatīties televizorā.

Izrādē “No zobena saule lēca” arī ir runa par karu un patriotismu. Bet ar katru reizi izrādes dramaturģija tiek pielabota tā, lai šī saikne būtu mazāk pompoza, cilvēcīgāka un varbūt palīdzētu arī tādiem kā man saprast, kas tur ir ar to karu un patriotismu. Jo karš taču nevar būt nekas tāds, par ko varētu priecāties. Karš ir tikai un vienīgi slikta lieta, kas nes tikai ciešanas, kāpēc, lai visu laiku rakņātos pagātnes sāpēs?

Kara beigas ir atvieglojums par spīti tam, cik arī nebūtu kritušo. Kara beigas ir cerība, ka dzīve atkal būs normāla. Kara beigas ir apjausma par to, kas ir vērtīgs. Un vērtīgas ir tās vienkāršākās lietas – kopīgi pavadītais laiks, ģimene bez iztrūkstošiem posmiem, mīlestība, bērni, vecie un jaunie, kopīgie svētki, kopīgie danči, dziesmas un smiekli, kopīgās Jāņu naktis, garšīgās svētku vakariņas pēc kārtīgas darba dienas. Kara beigas ir milzu atbildība dzīvot tā, lai visi tie, kas krita bezjēdzīgajā un bieži nejaušajā karā, nebūtu to darījuši tāpēc, lai mēs tagad dzīvotu pavirši un pašsaprotami. Vienalga, kas ar ko un kāpēc karoja. Vienalga, vai tas bija reāls karš vai arī cīņa ar zviedru banku vai pašam ar savu naivumu, slinkumu un alus pudeli. Karš bija, zaudējumi bija, ciešanas bija. Tagad ir jāpārvērš savas dusmas, naids un sāpes par spēku un iedvesmu un jādzīvo labi. Lai kas arī būtu labi. Lai ko arī katrs saprastu ar labi. Bez paviršības dzīvē un mākslā! Šajā ziņā “No zobena saule lēca” komanda ir mani 18. novembra varoņi. Daudz laimes visiem Latvijas dzimšanas dienā!