Deja māca. Saruna ar Maiju Tjurjapinu

Žanna Mironova

Mana interese par deju sāka parādīties tieši pirms gada, kad 1. septembrī kopā ar dēlu Dāvidu aizgāju uz pirmo breika dejas nodarbību Veizāna Deju skolā. Biju gatava, ka man būs jāpaliek nodarbībā, jo puika nebija par sevi pārāk pārliecināts, bija arī iespējams, ka tā nav viņa īsta vieta. Tomēr, vēl pirms bijām iegājuši zālē, Dāvids pateica: “Mamm, tu vari iet prom, es pats palikšu!” Kopš tā brīža ir pagājis gads, un viņš nav izlaidis nevienu nodarbību, neskatoties uz ilgu un nogurdinošu ceļu sabiedriskajā transportā vēlā vakarā un attālinātām dejas stundām pie ekrāna karantīnas laikā 9 kvadrātmetru istabā. Šodien es uz sarunu par deju aicinu Dāvida skolotāju Maiju Tjurjapinu – dejotāju, horeogrāfi, dejas pedagoģi, Dejas balvas žūrijas komisijas eksperti mūsdienu dejas jomā.

Lūdzu, pastāsti,  kā tu  nonāci no nodarbošanās ar deju līdz dejas pasniegšanai. 

Mani sauc Maija Tjurjapina, man ir arī dažādi skatuves vārdi: Bgirl Maya, Chata Power… Es sāku nodarboties ar deju trīs gadu vecumā. Padomju laikos bija ierasts, ka visi bērni ar kaut ko nodarbojas, tad arī mani vecāki izlēma mani ar kaut ko nodarbināt un aizveda uz tautas dejām. Es ne visai ilgi gāju uz to pulciņu, jo mūsu mājā izveidojās tajos laikos populārs projekts “Молодёжно-жительский проект” (jauniešu dzīvojamais projekts – red.) – renovētā mājā Skolas ielā 13 (toreiz A. Upīša ielā) iebrauca jaunās ģimenes ar bērniem. Tas notika 1988. gadā, mājas pagrabā tika izveidota deju un sporta zāle, bēniņos – mākslas studija. Jebkurš pieaugušais, kas varēja kaut ko pasniegt, to darīja, un mājas bērni gāja uz nodarbībām un mācījās. Mājas iedzīvotāji “sameta” naudu un nopirka satelīta šķīvi, sākām skatīties MTV kanālu un no klipiem mācījāmies kustības. Tā mēs uzzinājām, kas ir hiphops.

Varam teikt, ka viss sākas ar māju?

Jā, tieši tā! Tur izveidojās arī pirmā deju grupa, kurā es dejoju, neskaitot tautas dejas, kas nebija mana apzināta izvēle. Un arī šeit, uz vietējo bērnu bāzes, izveidojās pirmais Veizāna deju kompānijas sastāvs un skola. Pamatā visam bija draudzība. Šis ir daudz spēcīgāks pamats radošai komandai nekā vienkārši kāds projekts.

Šajā mājā sākās arī tavs pasniegšanas darbs?

Visradošākais posms sākās 11 gadu vecumā, kad manā galvā radās dejas: braucot uz laukiem, klausījos kaut kādas dziesmas un domāju kustības, zīmēju uz lapiņas un pēc tam pagalma bērniem, saviem draugiem, tās rādīju. Domāju, ka tāda apņēmība ir raksturīga tikai bērniem, tāpat kā iespēja ar kaut ko riskēt un nebaidīties no tā. Bet apzinātu pasniegšanu, darbu ar grupu saku 20 gadu vecumā, jau ar padziļinātām zināšanām un iegūtu izglītību.

Tu strādā ar dažādām vecuma grupām, sakot ar trīsgadniekiem līdz tā saucamajai 30+ grupai, kurā iekļaujas jebkura vecuma cilvēki. Vai tik dažādām vecuma un interešu grupām ir kāda kopīga pedagoģiskā pieeja?

Strādājot ar trīsgadīgiem un pēc tam piedāvājot šos pašus uzdevumus pieaugušajiem, esmu secinājusi, ka jebkurā vecumā visiem patīk spēlēties. Dažreiz pat pārsteidz, kā pieaugušais priecājas par to, ka tu viņam iedod “pieci”, kaut kādā veidā viņu apbalvo, apsveic. Viņš jūtas kā bērns. Nerunājot par katra vecumposma fiziskajām atšķirībām, varu atzīmēt, ka pieaugušam cilvēkam vajag visu saprast, lai labi sanāktu, viņš ir paškritiskāks nekā bērns, tāpēc pavada vairāk laika pie viena soļa vai uzdevuma. Savukārt bērnam ātrāk paliek garlaicīgi, viņš uzreiz var pateikt: “Mēs jau šito darījām!” Un tad viņam vajag piedāvāt citu uzdevumu.

Skatoties dažādus piemērus, šķiet, ka uz tautas deju vai sporta deju pulciņu, vai baleta nodarbību bērnu atved vecāki, taču uz hiphopu bērns pats atved vecākus. Tas tā ir?

Gadās arī, ka tieši vecāki piepilda savus sapņus, atvedot bērnu uz hiphopu. Paši neuzdrīkstas un atved bērnu, tāpēc mēs atklājām 30+ grupu. Un mums ir arī Minikids grupa, kurā dejo vecāki kopā ar bērnu, kad bērns ir nobijies un jūtas ērtāk kopā ar vecāku. Domāju, ka tā notiek tāpēc, ka hiphops ir brīvība. Tagad tas aizvien vairāk kļūst arī par modes lietu, bet, kad mēs sākām nodarboties, tā bija tīrākā radošuma pašizpausme. Tagad viss ir sakārtots, ir kaut kādi pamatsoļi, kaut gan es bērniem mācu, ka ir dažādas skolas. Bet varbūt pats galvenais, kas ir atšķirīgs no tautas dejām, tāpat kā baleta, kur visiem ir jākustas vienādi un augstu jāceļ kāja, ir tas nestandarts. Es neiederos baleta standartos, uz kabarē mani arī neaicina, jo esmu par mazu augumā, bet hiphopa kultūrā īsti nav nekādu ķermeņa parametru un standartu. Hiphopu un breiku var dejot garš, tievs, resns, maziņš un katram būs savas spēcīgās puses, un tās būs tieši tas, kas viņu izcels. nav obligāti visiem būt vienādiem, tas ir ļoti liels pluss, kas pievelk jauniešus, tāpat kā hiphopa mūzika, ģērbšanās stils un kustības.

Kādus dejas pedagoģijas paņēmienus varētu izmantot mūsdienu vispārizglītojošās skolās? No kā citu priekšmetu pasniedzēji varētu iedvesmoties?

Kad es mācījos pedagoģiju, pirmajā metodikas nodarbībā pasniedzēja mums pateica, cik svarīgi ir ievērot plānu, programmu, sekot žurnālam un nodarbību secībai. Es viņai uzdevu jautājumu: “Ja mēs ar skolniekiem svētdien bijām pasākumā, vai nebūtu jāatraujas no plāna un jāizrunā pasākums tā vietā, lai mācītu jaunus soļus?” Pasniedzēja atbildēja, ka nesaprata jautājumu. Tas ir stāsts par to, cik stingros rāmjos ir skolotāji, kuri pat ar visu savu radošumu nespēj izdarīt to, ko vēlas, jo ir spiesti sekot sistēmai un programmētām aktivitātēm. Pati es mācījos mācīt no dažādu jomu pasniedzējiem: ikdienā, strādājot ar hiphopa kultūras deju stiliem, izmantoju aerobikas nodarbības struktūru, ko apguvu pie Ralfa Upmaņa. Klasikas un laikmetīgās dejas paņēmienus ieviesu savās nodarbībās, lai sekmētu daudzpusīgu bērnu attīstību.

Kā deja ietekmē bērna attīstību? Tikai kā sports un disciplīna?

Kādreiz mans vectēvs teica ka deja ir “дрыганье ногами” (kāju tirināšana – red.), un mans tēvs brīnījās, ka dejas nozarē ir profesori. Tas tā, bet deja, tāpat kā sports, nav jau tikai fiziskais produkts: fiziskais nekad nav tikai par fizisko. Kad bērns dejo, es redzu viņa raksturu, kā viņš pieņem lēmumu, es redzu viņa stiprās un vājās puses. Breikā tas ir izteikti, ka katram ir stiprās puses. Vienam ir muzikalitāte, citam – fiziskās dotības, iztēle un harzima utt. Tas veido ticību saviem spēkiem, neatlaidību, pacietību. Tu vari dejot viens, tad meklēt sadarbību ar kādu citu cilvēku vai ar veselu grupu. Tev jājūt ar muguru, ko dara citi, jāmāk būt un jāmāk atbalstīt citus. Dejā ir viss, kas sastopams dzīvē. Tā ir dzīve.

Varbūt bērnu vai pusaudzi hiphops pievelk tāpēc, ka tā ir tāda “runīga” deja, caur kuru viņš var izteikties?

Bet protams! Caur deju bērns spēj pateikt savu viedokli. Kad man bija dusmas iekšā, es tās izdejoju un pārvērtu pozitīvā enerģijā. Deja runā. Batlā tā ir saruna starp dejotājiem, nereti konfliktu risināšana. Free-style ir pašizpausme, sevis apzināšanās, iepazīšana, sajūtu izpausme. Sākumā tas nebija domāts sacensībām, tas bija domāts kā saruna: cilvēki dejoja un šādā veidā noskaidroja attiecības. Pirmās sacensības bez medaļām bija attiecību skaidrošana starp divām bandām. Breikam ir arī sava valoda, ir paralēles un ietekmes no kapueras, hipiju kustības. Hiphops daudz cīnījās: zemtekstā vienmēr bija cīņa par vienlīdzību, pret rasismu, karu, armiju…

Uz skolu bērnam, sasniedzot septiņu gadu vecumu, jāiet obligāti. Kā ir ar dejām? Tas ir lēmums, kas viņam jāpieņem pašam, vai vecākam ir kaut kas jāparada, jāvirza, jāpiedāvā?

Pirmkārt, vecākam ir jāpazīst savs bērns. Tāpēc mēs piedāvājam arī ievirzes klases: vai nu breiks vai hiphops. Lielos vilcienos bērns pats zina, kas viņam vairāk patīk. Ja viņš kļūdās, var pāriet citā grupā. Vecākiem būtu ļoti svarīgi neskatīties tikai pēc pulciņa lokācijas: mans bērns ies uz deju skolu, jo tā atrodas tuvāk mājai. Galvenais, lai tā aktivitāte bērnam tiešam patīk, tad viņš arī labprāt ar to nodarbosies. Bet mans svarīgākais paziņojums vecākiem ir – neskatieties uz medaļām un diplomiem, nebojājiet bērnam jau pašā bērnībā prieku no vienkāršas darīšanas. Vislielākā mūsdienu problēma, kad mārketings valda pār pasauli, ir uzskats, ka visiem jāmāk sevi pārdot, jāpelna nauda, jācīnās. Bet īstenībā galvenais ir patikšana, gribēšana un prieks no tā, ka tu dejo.

Intervijas autore Žanna Mironova ir skolotāja, mākslas bakalaure, filoloģijas un pedagoģijas maģistre, kuras pētījumu lauks ir literatūra un māksla.

Dejotāji fotogrāfijā: Jevgenijs Kapralovs, Maija Tjurjapina, Dāvids Koskoja-Mironovs. Fotogrāfe: Žanna Mironova

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.