16. aprīlī Maskavas Lielajā teātrī notiks Krievijas Nacionālās teātra prēmijas “Zelta maska” balvas pasniegšanas ceremonija (tiešraide Krievijas TV kanālā “Kultūra”). DANCE.LV žurnāla interese par šo notikumu ir saistīta ar dejas mākslas nominācijām, un tādas “Zelta maskā” ir veselas sešas, savā ziņā pat septiņas, jo arī nominācijā “Eksperiments” galvenokārt tiek izvirzītas kustībā balstītas izrādes. Piedāvājam nominantu vārdus, dažus video fragmentus un citātus no intervijām ar Sergeju Smirnovu (viņa izrāde “KREIS” ir viena no divām pretendentēm uz labākās izrādes godu laikmetīgās dejas nominācijā) un grupas “Derevo” līderi Antonu Adasinski (nominācijā “Eksperiments”)

Šī gada “Zelta maskas” pretendenti ir:

1. BALETS/IZRĀDE

– CHROMA, Lielais teātris, Maskava

– CINQUE, Lielais teātris, Maskava

– DUENDE, Mihailova teātris, Sanktpēterburga

– HERMAN SCHMERMAN, Lielais teātris, Maskava

– REDZĒT MŪZIKU, Operas un baleta teātris, Perma

– JŪSU VIETĀ PIEŅEMŠU NĀVI, K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Muzikālais teātris, Maskava

– KARMENA, Operas un baleta teātris, Novosibirska

– PARKS, Marijas teātris, Sanktpēterburga

– PRELŪDIJA, Mihailova teātris, Sanktpēterburga

– NĀRIŅA, K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Muzikālais teātris, Maskava

– ZAUDĒTĀS ILŪZIJAS, Lielais teātris, Maskava

2. LAIKMETĪGĀ DEJA/IZRĀDE

– KREIS, S. Smirnova ekscentriķu balets, Jekaterinburga

– PUNTO DI FUGA, kompānija “Dialog Dans”, Kostroma un “Zerogrammi”, Itālija

3. BALETS/DIRIĢENTA DARBS

– Aleksandrs VEDERŅIKOVS, “Zaudētās ilūzijas”, Lielais  teātris, Maskava

– Igors DRONOVS, “Chroma»”, Lielais teātris, Maskava

– Fēlikss KOROBOVS, “Nāriņa”, K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Muzikālais teātris, Maskava

4. BALETS-LAIMETĪGĀ DEJA/BALETMEISTARA-HOREOGRĀFA DARBS

– Mauro BIGONCETTI, “Cinque”, Lielais teātris, Maskava

– Ivans JESTEGŅEJEVS, Jevgēnijs KULAGINS, Stefano MACCOTTA, Emanuele ŠANNAMEA, «Punto di Fuga», kompānija “Dialog Dans”, Kostroma un “Zerogrammi”, Itālija

– Načo DUATO, “Prelūdija”, Mihailova teātris, Sanktpēterburga

– Daglas LĪ, “Redzēt mūziku” (“Souvenir”), Operas un baleta teātris, Perma

– Aleksejs Ratmanskis, “Zaudētās ilūzijas”, Lielais teātris, Maskava

5. BALETS-LAIKMETĪGĀ DEJA/SIEVIEŠU LOMA

– Diāna VIŠŅEVA, Soliste – “Parks”, Marijas teātris, Sanktpēterburga

– Anna ŽAROVA, Karmena – “Karmena”, Operas un baleta teātris, Novisibirska

– Jekaterina KRISANOVA, Florīna – ” Zaudētās ilūzijas”, Lielais teātris, Maskava

– Svetlana LUŅKINA, Soliste – “Chroma”, Lielais teātris, Maskava

– Nataļja MOISEJEVA, Soliste “Souvenir” – “Redzēt mūziku”, Operas un baleta teātris, Perma

– Anna OKUŅEVA, Soliste – “Herman Schmerman”, Lielais teātris, Maskava

– Marija SEMEŅAČENKO, Henrietta – “Nāriņa”,  K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Muzikālais teātris, Maskava

– Anna HAMZINA, Nāriņa – “Nāriņa”, K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Muzikālais teātris, Maskava

6. BALETS-LAIKMETĪGĀ DEJA/VĪRIEŠU LOMA

– Igors ZEĻENSKIS, Hose – ” Karmena”, Operas un baleta teātris, Novosibirska

– Dmitrijs ROMAŅENKO, Dzejnieks – “Nāriņa”, K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Muzikālais teātris,

– Deniss SAVINS, Solists – “Herman Schmerman”, Lielais teātris, Maskava

7. KONKURSS ” EKSPERIMENTS”

– ARLEKĪNS, teātris “DEREVO”, Sanktpēterburga-Drēzdene

– DIEVI IR KRITUŠI, festivāls “Любимовка”, Maskava

– ĢENIĀLO MALDU LIETA, Krievijas inženieru teātris “АХЕ”, Sanktpēterburga

– IEDEDZ MANU UGUNI, Театр.doc, Maskava

Ar dejas kritiķes Jekaterinas Vaseņinas laipnu atļauju publicējam fragmentus no viņas grāmatas “Krievijas laikmetīgā deja. Dialogi”, Emergency Exit, Maskava, 2004

No intervijas ar Sergeju Smirnovu

Sergejs Smirnovs: Izrādes “Balss” uzvara 2002. gada “Zelta maskā” visiem bija pārsteigums. Kāds to uztvēra ar prieku, lai gan vairums mutisko un rakstisko atsauksmju bija pilnas ar negatīvu uzbudinājumu. Daži mūs uzskatīja par provinces izlecējiem, kas tikai un vienīgi īstajā laikā gadījās pa rokai ekspertiem, kas bija līdz galam sapinušies kritērijos un viedokļos; radikāli noskaņotie laikmetīgās dejas nometnes pārstāvji piedēvēja mūsu uzvaru tai daļai kiča un estrādiskuma, kas pēc viņu domām uzpērk visus, pat žūrijas locekļus. (..)

Kas attiecas uz to, vai mēs esam vai neesam šova deja… Iestudējot izrādes, es par žanru nedomāju. Un necenšos būt skaists vai neglīts, konceptuāls vai visiem saprotams. Cenšos būt es pats un iedziļināties savu izpildītāju būtībā – tāpēc ka viņi ir nevis marionetes, kas dejo to, ko es izdomāju, bet gan dzīvi cilvēki, kuru klātbūtne un elpošana mani iedvesmo.

Jekaterina Vaseņina: Kādas, tavuprāt, ir laikmetīgās dejas perspektīvas?

– Laikmetīgā deja Krievijā – tā ir ļoti dārga bauda. Atbalsta šim virzienam faktiski nav; viss ir atkarīgs no dejotāju neatlaidības un mīlestības uz savu darbu. Ja ar savām idejām izdzīvosi – labi; ja ne – tad nevienam par to nebūs nekādas daļas. Krievijas laikmetīgā deja atrodas nepārtrauktā krīzē – lai izdzīvotu, ir jāpieliek pārcilvēciskas pūles.

– Kādēļ tā notiek?

– Vispirms jau tipiska Krievijas problēma –  mūsu kultūras funkcionāru un kritikas “fū!” attiecībā uz savējo, uz vietējo mākslu. Pie mums pieņemts sajūsmināties par visu, kas nāk no ārzemēm. Otrkārt, es domāju, ka tas ir tāds kā globāls eksperiments ar krievisko, īpaši ar laikmetīgo deju. Eksperiments, kura saknes ir mūsu pašu domāšanā un dzīves veidā. Domāju, ka mēs kopumā esam konservatīvi un piesaistīti visam tradicionālajam. Tam, kurš cenšas darīt kaut ko jaunu un izdzīvot, ir jāpieliek ļoti lielas pūles, un vajadzīga spēcīga ticība.

No intervijas ar Antonu Adasinski

Jekaterina Vaseņina: Ir uzskats, ka jūs savā daiļradē attīstāt Grotovska un Arto idejas. Vai varat tam piekrist?

Antons Adasinskis: Uzreiz vienosimies par vienu lietu – kā ir iespējams sekot kaut kam no Arto? Es ar lielu cieņu izturos pret viņa teorētiskajām izstrādnēm. Bet es esmu praktiķis, strādāju uz skatuves, dejoju, veidoju izrādes. Droši vien mani ir ietekmējuši viņa teksti. Bet mūs ietekmē viss, ar ko mēs saskaramies. Labs sarkanvīns un Arto grāmatas. Lai publika spriež, vai mūsos ir kaut kas no Arto vai nē. Tā jau ir pārāk daudz to, kas tiecas pielīmēties satraucošām idejām. (..)

Ar Grotovski tikos neilgi pirms viņa aiziešanas. Es nekad neierakstu un cenšos neiegaumēt savas tikšanās, bet par to, ka toreiz man nebija līdzi diktofona, es nolādu sevi vēl līdz šai dienai. Viņa pusotru stundu garais monologs bija nevis par teātri, bet par kaut ko pavisam citu, par pašu galveno, ļoti labā angļu valodā – un es to neierakstīju. Citēt, atcerēties ir bezjēdzīgi, būtiska bija precīza izteikto vārdu secība.(..)

– Vai jūtaties vientuļš?

– Vientulība ir mūsu dvēseles dabisks stāvoklis. Katram teātrim un trupai ir savs ceļš, bet dažreiz ļoti gribas atskatīties un sajust, ka kāds tev skrien pakaļ, tūlīt noķers un aizskries garām. Uz ceļa, pa kuru iet “Derevo”, pagaidām nemana sekotājus. Žēl. Cerība ir uz Krieviju un ļoti liela. Tāpēc, ka tad kad strādāju ar studentiem, šķiet, ka tūlīt izveidosies jauna trupa, kura meklēs, raks un nebaidīsies no neverbālā teātra materiāla.(..)

– Ko jums nozīmē fiziskais teātris?

– Korekti būtu šo jēdzienu lietot angļu valodā, tā kā tas radās – physical theatre – ķermeņa, kustības teātris. Tā ir vieta, kur cilvēki nerunā ar valodas starpniecību. Jebkurš teātris no karnevāla līdz rituālajam, kurā cilvēki neizsaka tekstu. Vēl es teiktu – mūsu visbagātākais instruments: enerģētiskais, fiziskais, muskulārais, kaulu – tas, kas nepieprasa vārdisko instrumentāriju. Pietiek ar ķermeni, lai radītu gigantiskas vīzijas, kas ļoti spēcīgi ietekmē publiku.