Debijas „Gulbju ezerā”. Jauns Gulbis

05/03/2012

29. feburārī P. Čaikovska baletā „Gulbju ezers” notika vairākas debijas – Evelīna Godunova pirmo reizi dejoja 1. cēliena Pas de trois, kā arī ilgi gaidītais debijas iznāciens Odetas un Odīlijas lomās, kad Alise Prudāne un Jolanta Lubēja ierakstīja savu pieteikumu uz balerīnas statusu.

Evelīna Godunova kā tehniski stabila un izteiksmīga meitene pieteikusi sevi solistes rangā, un visumā atzīstamais un patīkamais dejojums pas de trois liecina, ka viņas personā balets būs ieguvis labu solisti.

„Gulbju ezers” un Odeta-Odīlija tajā ir īpaša balerīnas loma. Pārbaudes akmens, kas parāda balerīnas pārmiesošanās spēju, atveidot divas radikāli atšķirīgas sievišķīguma sejas, klasiskās dejas tehniku, plastiku, aktieriskumu, savu personības zīmogu. Tradicionāli Odetas-Odīlijas lomu dejo viena balerīna, tādējādi apliecinot savu spēju nevainojami izpildīt visu iepriekš uzskaitīto un pierādīt savas profesionalitātes līmeni. Mūsu baletā jau vairākus gadus loma ir sadalīta un tas visumā slikti atsaucas uz izpildītāju spēju pārliecinoši nodejot savu lomas pusīti un tikpat pārliecinoši savienot to kopējā tēlā ar citas balerīnas dejotu tēlu. Pat pieredzējušās balerīnas, kas savulaik spoži dejojušas Odetas-Odīlijas dubultlomu, tagad, izpildot vienu vai otru lomas pusīti, agri vai vēlu nonāk pie koncertizpildījuma stila, un pat viņas zaudē tēla vienotību, neskatoties uz to, ka dubultloma apvieno divus polārus tēlus.

Jolanta Lubēja ir redzēta dažādās solo lomās, kurās visumā apliecinājusi labu tehnisko dejojumu, mazāk spilgtu aktierisko sniegumu un joprojām maz izteiktu individualitāti, taču labās dejas dotības sola pamatu, uz kura var veidot nākotni. Viņas Odīlija tomēr izskatījās negatava – ne vien tehniskā puse, bet arī tēlojums un tēla zīmējums liecināja, ka jaunā dejotāja jūtas nepārliecināta vai arī nav pilnībā sagatavojusies. Dejojums nedrošs, žesti bez pārliecības, bez zemtekstiem, kopējais veidols tikai kopē Odīlijas horeogrāfisko un plastisko tekstu, un tas viss atsaucas uz viltīgās un kaprīzās burvja meitas tēlu, jo tāda diemžēl nebija. Skatītājam nerodas pārliecība, ka šī trauslā un biklā meitene ir ļauna un var likt princim aizrauties un aizmirst Gulbi. Tāpēc jānovēl Jolantai Lubējai ne tikai pilnveidot dejas virtuozo pusi, kas Odīlijas lomā ir absolūts nosacījums, bet arī spodrināt žestu plašumu un pārliecību, atrast un izkopt savu oriģinālu lomas lasījumu, tā, lai ikviena Odīlijas kustība un žests būtu ne tikai precīzs dejas teksta izpildījums, bet piepildīts ar tieši Jolantas Lubējas attieksmi pret lomu un princi.

Alise Prudāne ir pavisam jauns vārds latviešu baletā, viņas skatuves gaitas mērojamas tikai otro gadu ar Ceriņu feju un dārgakmeni „Apburtajā princesē” , Mariju Taljoni miniatūrā „Pas de quatre”. Alises Prudānes debiju Odetas lomā var droši saukt par izdevušos. Vēl bikla Gulbja atzīšanās, nedrošība dueta skatos, vēl daudz jāstrādā, lai lomas kanoniskajā horeogrāfiskajā un plastiskajā tekstā atrastu savu individuālo rokrakstu un savu stāstu, taču ir galvenais – pamats, uz kura to visu būvēt. Augums, plastiskas rokas, garš kakls, izteiksmīga seja, izstrādātas kājas, nerunājot par dotībām un dejas tehniku – jaunajam Gulbim ir visi priekšnosacījumi, uz kuru pamata var rasties patiešām spilgta balerīna un pēc ilgāka laika īsts Gulbis latviešu baletā. Odetas variācijai un kodai pietrūka plašuma un jūtu dziļuma, taču dueti ar Raimonda Martinova Zigfrīdu bija pārliecinoši un emocionāli piepildīti. Vienlaikus īstais darbs tagad, pēc debijas, ir tikai priekšā, jo jāpierāda, ka debijas veiksme nebija nejaušība. Jāsāk pilnveidot katrs žests un kustību kantilēna, nav jābaidās no kustību plašuma un galvenais, lai katrā izrādē pašai būtu, ko teikt šajā lomā. Jo jāatceras, ka balerīnai „Gulbju ezers” ir izrāde visam mūžam un katrā izrādē jādejo, kā pirmo un pēdējo reizi.

No visiem pārējiem 29. februāra „Gulbju ezera” izrādes vēl jāatzīmē Raimonda Martinova Zigfrīds, kas ir aktieriski izstrādāts tēls un tehniski noslīpēts, lielisks partneris duetos un balerīnas atbalsts divdejas brīžos.

Pārējie izrādes dalībnieki vairāk vai mazāk tikai piedalījās un atstrādāja savu laiku „no – līdz”. Gulbju kordebalets bija kokains, ar sausām rokām, bez plastikas un nesinhrons, kur gan palicis šī cēliena slavenais poētiskais gars? Pirmā un trešā cēliena balle pagāja bez balles sajūtas un svētku mirdzuma. Nerrs un pas de trois dejoja bez tēla izjūtas, azarta un bez tehniska spožuma, trešā cēliena raksturdeju divertisments, kas ir viens no Mariusa Petipā raksturdeju šedevriem, bija tukšs un neizteiksmīgs. Un kur tad vēl necieņa pret debitanti un skatītājiem, pēc otrā cēliena neizlaižot paklanīties Prinča un Odetas lomas atveidotājus! Rīgas balets, kas kādreiz bija slavens ne vien ar izsmalcinātu un lielisku kordebaletu un spilgtiem solistiem, bet arī ar izcilu skatuves kultūru, tagad demonstrē klaju necieņu pret izpildītājmāksliniekiem un skatītājiem. Un diemžēl arī diriģents nepalīdz baletdejotājiem, un kā gan viņš to varētu, ja lielāko tiesu aizrautīgi muzicē dialogā ar orķestri, nevis skatās uz skatuvi? Čaikovski nodiriģēt lēni un garlaicīgi, arī to vajag mācēt!

Baiba Beinaroviča

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.